«Šogad 24. maijs būs pēdējais, ko es vadu, virzu, kārtoju,» saka Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Runa ir par gatavošanos 24. maijā atzīmēt 282. gadadienu pils pamatakmens likšanai. Šķiet, ka I. Lancmanis pili pārvalda apmēram kopš tā paša laika, bet bez jokiem pils atjaunošanā viņš iesaistījās 1964. gadā, šā darba vadīšanu uzņēmās 1976. gadā un panāca, lai pils atjaunošana apsteigtu Latvijas Republikas atjaunošanu. Pils uzmundrināja tautu pirms valsts atgūšanas un kopš tās funkcionēšanas pirmās dienas kalpo par skaistu ietvaru, kurā valsts rāda sevi gan augstiem viesiem, gan tūristu masām. Valsts par to atlīdzināja I. Lancmanim ar Triju Zvaigžņu ordeni jau 1994. gadā. Vai pils tagad ir tāda pati kā toreiz? Uz ko I. Lancmanis virzījis pili pēdējos pāris gados, kad viņš jau bija paziņojis par nodomu šogad atteikties no pils pārvaldnieka pienākumiem?
- Šā gada 24. maijā mēs pabeidzam pils atjaunošanu plašākā nozīmē, - apliecina I. Lancmanis. - 2014. gadā jau bija runas, ka pils atjaunošana pabeigta. Arī tas atbilda patiesībai tādā nozīmē, ka ēka un iekštelpu iekārtojums bija tāds, kādam tam jābūt, bet mūsu mērķis nebija ēka kā piemineklis tam, kāda tā kādreiz ir bijusi. Mūsu mērķis bija pils ne tikai kā muzejs, bet kā jauna veida muzeāla parādība.
- Cilvēku masas mēdz apmeklēt muzejus tieši tāpēc, lai redzētu kaut ko vecu, pierastu, stabilu un laika gaitā pārbaudītu.
- Pierastākos vārdos teiksim tā, ka Rundālē ir nevis viens muzejs, bet vairāki, kas savstarpēji papildina viens otru. Pirmais - pils, Kurzemes hercoga vasaras rezidence, kas atdzimusi varbūt vēl krāšņāka, nekā tā kādreiz bija. Otrais - vēl citas ar Latvijas vēsturi un mākslu saistītas lietas, ko izdevies šeit sakoncentrēt. Mums ir ļoti liela baznīcas mākslas kolekcija ar priekšmetiem, kurus mēs pagājušā gadsimta 60. un 70. gados izglābām no pamestām baznīcām; mums ir liels arhīvs par Latvijas baznīcām un muižām, kas ļauj pētīt šo tēmu, pat nepametot Rundāli. Ļoti būtisks mums būs dekoratīvās mākslas pastāvīgās ekspozīcijas papildinājums 14. un 15. telpā, kuras atvērsim 24. maijā. Izstādē tiek eksponēti Eiropā un arī Latvijā valdījušo stilu priekšmeti, sākot ar gotiku. Tā bija ļoti sena mūsu iecere, kas izauga no darbošanās pilī. Mēs meklējām, piemēram, rokoko laika priekšmetus pils interjeriem, bet tādus atrast Padomju Savienībā bija ļoti grūti. Bija toties piedāvājumi nopirkt gan kaut ko vecāku, gan jaunāku par 18. gadsimta priekšmetiem. Tāpēc jau ap 1965. gadu dzima ideja izveidot pastāvīgu ekspozīciju, kurā būtu viss, kas ietver mūsu mīļo 18. gadsimtu: gotika, renesanse, manierisms un baroks pirms 18. gadsimta un klasicisms, ampīrs, historisms 19. gadsimtā, un jūgendstils 20. gadsimta sākumā. Līdz šim mēs jau bijām 13 telpas pabeiguši un tikuši no gotikas līdz bīdermeijeram, bet tagad nāks klāt historisms visos savos 19. gadsimta otrās puses neostilu paveidos, un punktu pieliksim ar jūgendstilu. Esam priecīgi, ka mēs Latvijai uz valsts simtgadi varēsim pasniegt maziņu dekoratīvās mākslas muzeju.
- Publikas piesaistīšanai tomēr jāsaka, ka tas būs kaut kas liels vai pat grandiozs.
- No tāda viedokļa varam izcelties ar norādi, ka nebūt ne visās Eiropas valstīs šādus muzejus ir izdevies atvērt. Kaut saspiestā veidā, bet mēs tomēr parādām visu stilu miju no 15. gadsimta beigu gotikas līdz jūgendstilam. Šī projekta piepildīšanās sagādā man lielu prieku. Savā laikā es 17 gadus pasniedzu Mākslas akadēmijā stilu vēsturi un uz studentu jautājumiem, kur tad šos stilus var redzēt, biju spiests atbildēt, ka nekur nevar redzēt ekspozīcijā. Tagad toties pietiks atbraukt uz Rundāli un ieraudzīt, kāds katrs stils bijis un kādā pēctecībā tie sakārtojušies. Akcentējam ne tikai priekšmetisko pusi - mēbeles, porcelānu, sudrabu utt., bet arī informatīvo pusi, kur monitoros varēs ieraudzīt dažādas prezentācijas, izstudēt skaidrojumus par stiliem, materiāliem, māksliniekiem. Tāds, lūk, būs informatīvs centriņš par Eiropas un Latvijas dekoratīvo mākslu vairāku gadsimtu garumā.
- Pašu Rundāles pili tas tomēr neizspiedīs no cilvēku uzmanības centra.
- Pils tagad ir tāda, kāda tā varēja būt hercogu laikos, ar īstiem tā laika priekšmetiem, kas atlasīti atbilstoši hercoga - abu hercogu, Ernsta Johana un Pētera Bīronu - gaumei, bet visu laiku iztrūka viena lieta. Pilij nebija savas īstās virtuves, kas kādreiz aizņēma visu pils pirmo stāvu, jo galma svinībām taču vajadzēja sagatavot daudz ēdienu. Cilvēki mums bieži jautāja, kā tad toreiz šos ēdienus gatavoja. Un tā - maijā virtuvi atvērsim! Apbrīnojami, bet pils 1. stāvs patiešām bija saglabājies no 18. gadsimta ar visiem manteļskursteņiem: austrumu korpusā bija vienā pusē četri, otrā - atkal četri manteļskursteņi, un vēl rietumu korpusā vēl divi tieši hercoga ēdamzāles apkalpošanai. Tad nu vienā no austrumu korpusa virtuvēm mēs atrādīsim visu, kā tas bija. Ļoti centīgi pērkam visu kaut ko - dažāda veida pannas, katlus ar katlu kāšiem un arī tādus dīvainu formu traukus, par kuriem nezinātāji nepateiks, kas tie ir un kam tie vajadzīgi virtuvē. Piemēram, trauks uz iesma grozīta cepeša tauku pilienu savākšanai.
- Tas tiešām bija būtiski 18. gadsimtam, ja jau slavenākais tā gadsimta Eiropas filozofs Imanuels Kants tik izcilā darbā kā Praktiskā prāta kritika iepin tieši cepešu grozīšanas automātu jautājumā, kas ir cilvēks: vai cilvēks ir kaut kas vairāk nekā labi saregulēts cepešu ražošanas automāts?*
- Kantam noteikti bija jāzina arī tāds viņa laikā lietots cepešu grozīšanas automāts, ko darbināja riteņa veida būrītī ielikts sunītis. Pie citiem automātiem cepešu grozīšanai tika izmantoti bērni.
- Suņu, bērnu un līdzīgu dabas parādību izmantošana nodrošināja īsto, cilvēku cienīgo dzīvi pils otrajā stāvā, no kura vismaz dažus gadus tika pārvaldīta Kurzeme un kas - vismaz mums tā gribētos domāt - paliks mūžam gaišā piemiņā.
- Te mēs nonākam pie divām grāmatām, kuru izdošana tāpat tiek gatavota uz 24. maiju. Pils atjaunoto telpu fiksācijas 2. sējuma sagatavošana līdz noteiktajam termiņam nav viegla lieta, jo tas būs ļoti apjomīgs. Kaut vai tikai pils Baltā zāle tiks parādīta ne tikai kopskatos, bet arī pa visām detaļām vairāk nekā 100 attēlos. Un ietverta šajā sējumā tiks ne tikai Baltā zāle, bet visas telpas visos stāvos, no cokola līdz bēniņiem. Otra grāmata būs par Kurzemes hercogieni Doroteju* - vienu no Latvijas vēstures superzvaigznēm laikā, kad Latvijas vēl nebija, bet toties visos Eiropas galmos zināja, kas ir Kurzeme. Un zināja galvenokārt tāpēc, ka pazina Kurzemes hercogieni Doroteju. Liktenis bija lēmis šai sievietei dzīvot laikmetu griežos un vienmēr nonākt īstajā vietā, pazīt visu tā laika Eiropas augstāko pasauli, pazīt visus monarhus, būt draugos ar izciliem gariem, būt iesvaidītai sava laika lielākajos politiskajos noslēpumos. To grūti izskaidrot, kāpēc tādā mērā uzplaukt spēja Mežotnē dzimusī Kurzemes muižnieku meita, ko visi pieņēma un apbrīnoja. Grāmatas nosaukums būs Dievinātā Doroteja, kā par viņu teicis par vislielāko ciniķi dēvētais valstsvīrs Šarls Moriss de Taleirāns: «Es nedomāju, ka pasaulē jebkad būtu bijusi sieviete, kas vairāk cienīga tikt dievināta.»
- Bet to taču mēs savām acīm pieredzējām, kā uzplauka no kara bēgļiem cēlusies Vaira VīķeFreiberga. Atšķirība tikai tā, ka tagad politiķiem tiek atvēlēts īsāks eksponēšanās laiks nekā dzimtkungu gadsimtos.
- Vaira VīķeFreiberga noteikti turpināja pirms gadiem trīssimt sākto tradīciju. Eksponēšanas laiks agrāk tiešām bija ilgāks. Doroteja nomira 60 gadu vecumā, neko no sava spožuma nezaudējusi. Viņa bija skaista, gudra un valdzinoša. Viņa prata arī latviešu valodu starp galvenajām Eiropas valodām, tajā skaitā angļu valodu, laikā, kad augstākās sabiedrības sarunvaloda bija galvenokārt franču valoda. Kad 1818. gadā viņas brālis kā Kurzemes bruņniecības delegāts devās uz Pēterburgu ar likumprojektu par zemnieku brīvlaišanu, viņa savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka turpmāk taču zemnieki būs brīvi un pēc divdesmit gadiem sasniegs tādu pašu dzīves līmeni kā Eiropas zemnieki. Tagad mēs teiktu, ka ar laika vērtējumu viņa mazlietiņ pārsteidzās, bet arī tas raksturo viņu pašu un atklāj viņas novēlējumu latviešu zemniekiem.
- Kādā valodā vai valodās grāmata iznāks?
- Pagaidām tikai latviešu valodā, bet to varētu pārtulkot arī vāciski, arī franciski, jo Francijā viņa ir atstājusi par sevi ļoti spēcīgas atmiņas sakarā ar savu draudzību ar lielo Taleirānu, ikonisku figūru Francijas un visas Eiropas vēsturē. Līdz ar to uzmirdz ne tikai viņa, bet arī viņas meita Doroteja, pazīstama kā hercogiene de Dino. Viņa Taleirāna sirdī zināmā mērā nomainīja māti, bet draudzību ar māti Taleirāns saglabāja līdz viņas mūža beigām. Tieši pēc viņas nāves Taleirāns teica viņas meitai, ka pasaulē neesot bijusi vairāk par viņas māti dievināma sieviete.
- Rodas iespaids, ka franču valodā jūsu grāmatai būtu vairāk lasītāju nekā latviešu valodā.
- Tā varētu domāt, jo latviešiem palika nedaudz sveša eiropeiski spožā pasaule, kurā Doroteja draudzējās ar visiem: ar Prūsijas karalieni Luīzi, ar Napoleona sievu, ķeizarieni Žozefīni... Jā, Eiropā viņas vārds skan skaļāk nekā Latvijā, bet tieši tāpēc es gribu izdevumu latviski, lai parādītu Latvijai šo mūsu vēstnieci pirms laika, ne tikai pirms Vairas VīķesFreibergas, bet arī pirms Ainas Ābolas, kura bija tik brīnišķīga vēstniece Parīzē. Tieši tāpat Latvija pirms Latvijas ir arī Kurzemes hercoga pils.
- Vai esam jau pabeiguši ekskursiju pa to Rundāles pili, kādai tai vēl jātop līdz 24. maijam?
- Nē, ļoti svarīga būs vēl viena telpa bijušajos pils staļļos. Savā laikā tur tika parādīta Lestenes baznīcas iekārta. Tas ir milzīgs stāsts, kā Rundāles pils muzejs kādreiz izglāba daudz ko no dažādām izdemolēšanai un izlaupīšanai pamestām Latvijas baznīcām. Tagad savāktais laimīgā kārtā daļēji ir atgriezies baznīcās, kur draudzes spēj atjaunoties un spēj atjaunot savus dievnamus. Bet ir tādas baznīcas, kuru bijušos piederumus atgūt neviens vairs nekāro. Tas viss liek reorganizēt staļļos iekārtoto izstādi, izvietojot līdz šim nepazīstamus baznīcu priekšmetus. Galvenais starp tiem būs Zemītes baznīcas altāris - pats greznākais manierisma stila kokgriezums Latvijā. Importa mākslas darbs, taisīts kaut kur Ziemeļaustrumvācijā, pārstāv 17. gadsimta pirmās puses manierismu - pašu manieriskāko manierismu, ko vien iespējams iedomāties.
- Bet kā šīs iedomas tika realizētas kokā?
- Altāris ir raibs kā paradīzes putns - visās iespējamās krāsās, ar sudrabu, ar zeltu; ar ļoti smalku griezumu. Visa šī spožuma atjaunošana prasīja ārkārtīgi daudz darba. Rezultātā varēsim parādīt altāri kopā ar plašu informāciju par tā vēsturi, tajā skaitā par to, kā baznīca tika remontēta 19. gadsimtā un altāris noklāts ar baltu eļļas krāsu, ko tolaik uzskatīja par gaumīgu pretēji vecajai bezgaumībai. Zemītes altāris nebūs vienīgais eksponāts, jo rādīsim visu, kas no mums nav atgriezies savās baznīcās. Pirms gadiem divdesmit mums jau bija izstāde Posta laiks, kas veltīta baznīcu ēku likteņiem pēc Otrā pasaules kara, kad padomju režīms, bet tagad mēs to gribam izdot kā grāmatu.
- Pakavēsimies pie jūsu teiktā par 19. gadsimta eļļas krāsu. Tas mazāk zināms, ka mākslas un vēstures pieminekļus var izpostīt ne tikai komunisti un ne tikai tagadējie eiroremonti.
- Tā ir sāpīga tēma, ko nevar sasiet ar vandalismu, laupīšanu, kariem vai revolūcijām. Pietiek ar modes maiņu, no kā Latvija smagi cietusi, varbūt vēl smagāk nekā citas zemes. Piemēram, kad 19. gadsimtā modē nāca ampīrs un historisms, baroka kokgriezumi vai manierisma raibie krāsojumi tika masveidā pārkrāsoti gaumīgā, gaiši pelēkā krāsā, turklāt bieži vien nokasot to, kā altāri bija krāsoti iepriekš. Zemītes altāri bija piemeklējis tieši šāds gadījums. Vietām tikai no maziem krāsu palieku krikumiņiem nācās saprast, kāda krāsa tur iepriekš bijusi. Tāda ir katras jaunās modes neiecietība pret iepriekšējo stilu. Dzīvoja reiz Jelgavā visādā ziņā jauks mākslinieks un vienlaikus arī Kurzemes provinces muzeja bibliotēkas pārzinis Jūliuss Dērings*, kurš ļoti labi saprata mākslas darbu vēsturisko vērtību, bet tik un tā nāca Kurzemes baznīcās ar savām modernajām, gaumīgajām altārgleznām, lai baznīcas beidzot varētu tik vaļā no visādiem baroka krāmiem, kādus viņš tos saskatīja. Klasicisms to pašu bija darījis jau pirms Dēringa.
- Vai tagad tā vairs nav, ka jums vismaz projektā jāapņemas darīt visu pēc tagadējām prasībām jeb modes, lai saņemtu projektam finansējumu?
- Tagadējā mode ir visu atjaunot pēc pieminekļu aizsardzības principiem, kurus mēs patiešām ievērojam. Tad tas ir ļoti dārgi.
- Kādus principus bija iespējams ievērot Latvijas piļu saglabāšanā toreiz, kad pilis masveidā pārtaisīja par skolām? Un ko tagad, kad skolu laiks pilīs beidzas?
- Jā, pēc 1920. gada citu iespēju kā skolu bijušo kungu māju saglabāšanai Latvijā nebija. Agrārā reforma neapšaubāmi bija nežēlīga un muižu kultūru aizcirta pašos pamatos, bet tā bija morāli vai vismaz psiholoģiski saprotams revanšs. Jaunizveidotā Latvijas Republika nevarēja likt saviem pilsoņiem likt mīlēt to mākslu, kas asociējās ar vācu baroniem. Tomēr skolas pilīs saglabāja pilis kā ēkas, kurām regulāru tika laboti jumti, nodrošināta apkure un nemitīga pieskatīšana. Ja Rundāles pilī nebūtu ielikta skola, ēka varbūt aizietu bojā ātrāk, nekā šeit izveidoja muzeju, kas pamazām izspieda skolu no pils. Pašreiz skolas no pilīm izvācas pašas, un tā jau ir katastrofa. Mūsu acu priekšā tā notiek, kad nav vairs iespējams uzturēt skolu ar piecdesmit bērniem vai - kā Zentenes pilī - ar 26 bērniem. Tagad šī skaistā, pat restaurētā māja stāv aizslēgta un gaida savu nezināmo likteni. Gan privātpersona tur varētu ierīkot sev brīnišķīgu rezidenci, gan Latvijas valsts, par ko es savā laikā uzrunāju Valsts prezidentu Valdi Zatleru, bet tas iekrita sliktā laikā, kad valstij naudas nebija nemaz. Atdeva šo māju kādam Krievijas uzņēmējam par smiekla naudu, bet viņš tur īstenībā nemaz neparādījās*.
- Tagad nauda publiskajā sektorā atgriezusies, ja jau Rundāles novada pašvaldība tepat netālu no jums taisa lielu piebūvi savai domes ēkai. Protams, nav iespējams pārcelt Rundāles novada administrāciju uz Zentenes pili Tukuma novadā.
- Līdzšinējā Rundāles novada domes ēka bija par mazu savām funkcijām. Rundāles novada labais darbs ir Svitenes pils saglabāšana pēc tam, kad skola no tās izvācās. Tā būtu katastrofa pilij, ja novads nebūtu tur ierīkojis Mākslas skolu. Mēs no muzeja puses arī iesaistījāmies, jo tur ir tāda telpa, kas pilnībā saglabājusi savu dekoru, un parkets arī ir oriģinālais. Noorganizējām nometni, kuras dalībnieki ņēma no šīs sienas nost krāsojumu kārtas un sāka atsegt oriģinālo dekoru. Sagādāsim šai telpai oriģinālās mēbeles un panāksim, lai tā telpa izskatītos tā, kā grāfa fon Elmpta laikā pašā 19. gadsimta sākumā tika ierīkota.
- Toties Kaucmindi šī pati pašvaldība noveda ļoti kritiskā stāvoklī, izvācot no ēkas savu bērnudārzu.
- Bija cerības piesaistīt pilij naudu ar privatizāciju, kam vajadzēja ļaut ieguldīt pilī Eiropas Savienības fondu naudu. Pats divas reizes rakstīju eksperta atzinumus, kāpēc pils ir tā vērta, lai to restaurētu, bet izrādījās, ka tas projekts bija dzimis zem nelaimīgas zvaigznes*.
- Pieliksim šai sarunai punktu ar liecību, ka pāri Latvijas kultūras pieminekļiem mēdz stāvēt arī laimes zvaigznes.
- Mēdz būt tik sirreāli varianti kā ar Zemītes altāri. 17. gadsimta manierisma altāris 19. gadsimta sākumā tika iebūvēts klasicisma altārī, viss kopā bija nokrāsots ar gaiši pelēko krāsu un izglābies tāpēc, ka 1927. gadā viens turienes saimnieks bija pārdevis mājas, pasūtījis altārgleznu savai baznīcai un pats aizbraucis kā misionārs uz Āfriku. Bilde bija tik liela, ka nosedza to mazo, jauko altārīti, ko mēs saņēmām apkrāsotu, bet nevienā vietā nesalauztu. Altāra vietā mēs būtu atraduši skaidas, ja Kurzemes zemnieks nebūtu sadomājis braukt uz Āfriku un, pats nezinādams to, ko viņš īstenībā dara, šo altāri paslēpis.
***
UZZIŅAS
• Imanuels Kants (1724-1804) centās pierādīt cilvēku neatkarību no jebkādiem ārējiem apstākļiem, izejot no pretējā: ja šādas neatkarības nebūtu, tad cilvēka brīvība «nebūtu nekas labāks par cepešu apgriešanas ierīces brīvību, kas arī, reiz iedarbināta, izdara savas kustības pati no sevis».
• Anna Šarlote Doroteja fon
Mēdema (1761-1821) par Kurzemes un Zemgales hercogieni - hercoga Pētera Bīrona (1724-1800, valdnieks no 1764. līdz 1795. gadam) trešo sievu kļuva 1779. gadā.
• Jūliuss Dērings (Döring, 1818-1898) ieceļoja no Vācijas Kurzemē 1845. gadā un 1860. gadā līdztekus gleznotāja un zīmēšanas skolotāja darbam uzņēmās Kurzemes Provinces muzeja bibliotekāra pienākumus kultūrvēsturisku materiālu vākšanā.
• Zentenes pili 2011. gada pavasarī par 131 tūkstoti latu Sergejam Bestuževam pārdevusī Tukuma novada pašvaldība uzmundrina vismaz sevi, ka interesi par pils pārņemšanu esot izrādījuši vairāki pretendenti, ja no īpašuma atkāptos pils pirkuma līguma prasības nepildošais S. Bestuževs. «Diemžēl pēdējo trīs mēnešu laikā S. Bestuževs uz pašvaldības ziņām neatbild un viņa norādītais mobilais telefons ir izslēgts,» Tukuma pašvaldība šā gada 18. janvārī rakstiski apliecināja Neatkarīgajai savu pieticīgo rīcībspēju.
• Kaucminde nonākusi SIA CVJR jeb Rūtas un Roberta Ligeru īpašumā, kuru mērķis ir ierīkot Kaucmindē pēcoperāciju rehabilitācijas iestādi tādā līmenī, kāda dēļ vismaksātspējīgākie Latvijas iedzīvotāji pašlaik brauc uz Šveici utt.
