Gadiem nerisinātais jautājums par gruntsūdeņu novadīšanu Kurzemes jūrmalciemos šovasar uzsprāgst paranormālu odu mākoņu izskatā. Dabas aizsardzības intereses konfliktē ar iedzīvotāju elementārajām vēlmēm, un pagaidām odi tiek saudzēti vairāk par cilvēkiem. Taču pašvaldība sola rīkoties.
Sīkraga pastāvīgā iedzīvotāja Rasma Sakne jau desmit gadu cenšas panākt, lai ūdenim beidzot tiek ļauts aiztecēt, kur tas vēlas, – uz jūru. Taču nesekmīgi. Sarakste ar atbildīgajām institūcijām, biologu atzinumi, dažādi lēmumi un avīžu izgriezumi krājas biezās mapēs: "Ja būtu zinājusi, kā viss izvērtīsies, 2000. gadā vienā naktī ekskavators atraktu valka galu, un viss."
Par valkiem vietējie iedzīvotāji sauc dabiskās ūdens teces. Sīkragā tādas ir četras – Ķēniņvalks, Sīkragvalks, Seskuvalks un Jaukšķuvalks. Viens darbojas, divi – tikai daļēji pie paaugstināta gruntsūdens līmeņa, bet viens pārtapis odu audzētavā, jo galā ir aizputināts. Neatkarīgā klātienē pārliecinās, ka pretodu līdzekļi šeit nedarbojas. Seskuvalka galā ūdens apstājas milzu lāmā, pārklātā ar zaļgandzeltenu, biezu putekšņu un odu kāpuru kārtu.
Bet valsts, kam pieder 300 metru kāpu aizsargjosla, par to neliekas zinis un, pēc R. Saknes domām, tādējādi pārkāpj gan Satversmes 115. pantu, kas ikvienam garantē tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, gan Civillikuma 1094. pantu, kas atļauj novākt arī dabiskus aizsprostojumus ūdens ceļā.
Slīteres nacionālo parku, kura teritorijā atrodas Sīkrags un citi ciemi, primāri interesē dabas vērtību saglabāšana, nevis iedzīvotāju labsajūta. Konceptuāli parka administrācija gan piekrīt, ka vietējiem ļaudīm nebūtu jādzīvo purvā. Kā atzīst parka direktore Dace Sāmīte: "Šis ir aktuāls jautājums visiem jūrmalciemiem no Ovišiem līdz pat Kolkai." Taču iniciatīvai esot jānāk no pašvaldības puses.
Pozitīvā ziņa, ka pašvaldība tādu arī sola. Jautājums vienīgi, vai tagadējā iniciatīva būs lietišķāka par iepriekšējos desmit gados piedzīvoto.
Dundagas novada izpilddirektors Elmārs Pēterhofs stāsta, ka pašvaldība jau jūnijā ķersies klāt pie izpētes darbiem – visu 30 kilometru garumā. Papildu stimuls esot šā pavasara negatīvā pieredze – tāda applūšana jūrmalciemos patiešām nav pieredzēta. Lielo ūdens teču un grāvju tīrīšanas darbi tiks sākti secīgi no Kolkas puses. Izpilddirektors vien bažījas, ka labajiem nodomiem šķērslis varētu izrādīties kaimiņu nespēja vienoties, kur grāvji taisāmi. "Tā mums jau Saunagā izgāja. Viens kaimiņš grib, otrs – ne, bet trešajam vispār vienalga."
Tomēr, pēc R. Saknes domām, lielākā problēma jau neesot privātīpašnieku, bet gan valsts zemē. Sīkraga ciema novadgrāvju sistēmas renovācijas projekts ir izstrādāts. Taču šeit, pirms dot zaļo gaismu tā īstenošanai, Slītere pieprasa ietekmes uz vidi novērtējumu. Biologiem tas ir bizness, un pēdējā pagastam paprasītā cena par šādu pētījumu bija 10 000 latu. Pie tā arī viss apstājies. Taču – ja ne valsts, tad vismaz pagasts piekrīt, ka ne jau iedzīvotājiem – bariņam pensionāru – jārisina gruntsūdeņu svārstību problēmas.
Tagad cieminieki savu interešu aizstāvībai izveidojuši sabiedrisku organizāciju Ziemeļkurzemes piekraste. Galvenais mērķis – saskaņot iedzīvotāju ekonomiskās un saimnieciskās vajadzības ar prasībām dabas aizsardzībā un vēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Vasarniekiem un uzpircējiem biedrībā dalība liegta. Viņiem esot merkantilas intereses.
Biedrības līdere ir R. Sakne, kas padoties savā cīņā ar dažādām institūcijām negrasās: "Viņi ir vīlušies, ka man nav iestājusies vecuma demence. Viņi domā, ka mana vieta ir veco ļaužu namā pie citiem pensionāriem. Nekā nebija!" Šis ir jūrmalciemu izdzīvošanas jautājums.