Dzejnieks Uldis Bērziņš: Manu dēlu Ansi spīdzina Čehijas cietumā

Dzejnieks un atdzejotājs Uldis BĒRZIŅŠ pauž Neatkarīgajai savas domas par dēla Anša Ataola situāciju (patlaban Ansis ir Čehijas cietumā), tās cēloņiem un iespējamo iznākumu.

- Es zinu, ka tu esi dzejnieks. Bet - es atnācu parunāt par tavu puiku. Tev ir labs, talantīgs puika. Labs latvietis. Savā stājā - piemērs tādiem kā es. Būdams te, varētu izdarīt daudz laba. Bet - aizkaitināja varu, kaut gan par to, kā viņš konkrēti izpaudās 2009. gada 13. janvārī, manā uztverē nebija pelnījis pat 15 sutku. Taču Ansim «netaisnības atzīšana būtu nodevība». Dabūja gadu un astoņus mēnešus brīvības atņemšanas. Tagad Ansis Čehijā. Cietumā uz Latvijas sūtītā aresta ordera pamata. Uzskata sevi par politisko. Un arī tu pats saki, ka Ansim pazemojums nav cietums, bet netaisnība. Dzirdēju, ka kopš oktobra, kad mēs ar Ansi neklātienē runājām, viņa situācija ir ļoti pasliktinājusies. Kā tu to viņa būšanu vērtē?

- Kopš sākās viss šis tiesu karuselis, esmu Ansi iepazinis daudz labāk. Es zināju, ka Ansis ir spītīgs, lai cīnītos par taisnību, kā viņš to kurā brīdī saprot. Var būt tā, ka attiecībās ar cilvēkiem viņš to taisnību ne vienmēr ir sapratis vai gribējis respektēt. Sev par labu vai par sliktu - bet viņš cenšas taisnībai sekot.

Rau, premjers Godmanis nerīkojoties vis Latvijas, bet «savējo» interesēs... Man «kontroversiālais» Godmanis bija - un tagad vēl paliek! - 1991. gada varonis. Bet es nesapratu 2009. gada konflikta būtību, nesaprotu to līdz galam arī tagad. Par ko bija tās dienas mītiņš, kādas tendences sadūrās?

Kas man nāca prātā no pašiem sākumiem? Atceros filmu Vai viegli būt jaunam?, kurā runa par stihisku, neregulētu masu emociju izpausmi un to, ka no tiem mūzikas entuziastiem, kuri izdemolēja vilcienu, tika gaidīts un prasīts, lai viņi nobučo roku, lai lūdz varai piedošanu... Nevaru aizmirst tos kadrus… to, ar kādu gatavību daži jaunieši ņemas pildīt pazemojošas aktierlomas. Pie strēlnieku pieminekļa ar koka plintēm… Un vēl citās epizodēs.

- Tātad - varas stils šādās lietās nemainās. Un Ansis tagad ķurķī par to, ka nepieņēma koka plinti.

- Pārlasīju Henrija Deivida Toro eseju par pilsoņa pienākumu nepakļauties varai: vara kļūst bezatbildīga, ja to neiegrožo, ja tai nestājas pretī, ja tai ik uz soļa paklausa un pilda tās prasības. No varas viedokļa labs pilsonis - galīgi slikts no sabiedrības viedokļa. Lai sabiedrība būtu dinamiska, ir jābūt kaut kādai dialektikai, kaut kādam spraigumam starp varu un indivīdu. Arī indivīds savā egoismā drīz var kļūt neciešams… Un - tikai šie divi kopā savā godīgā pretstāvē var solīt sabiedrībai kādu iekšēju veselību un spraigumu.

Tātad - Ansis ir sodīts nevis par savu nelīdzsvaroto rīcību, bet par politisko darbību šīs iztiesāšanas gaitā. Iztiesāšana notika veco, padomju laiku tradīcijās, vadoties no nedemokrātiskā kolektīvās atbildības principa, prasot indivīda gļēvu pakļaušanos augstākas priekšniecības diktātam. Ansis man par patiku un sajūsmu turējās pats un aicināja citus turēties pret šo tendenci. Viņš, zinis vai drīzāk nezinis, centās pildīt to funkciju - vienu no divām, kas abas nepieciešamas sabiedrībai. Tie otrie - vara - palika veselu laikmetu iepakaļ.

Viljemam Safairam, vairāku Amerikas prezidentu runnesim [lai tik neiekoriģē «bruņnesi»!], ir grāmata par cilvēka un varas, Ījaba un Dieva attiecībām: «Ījabs - pirmais disidents». Atšķirībā no daudziem XX gadsimta domātājiem, kuri pilnībā identificējas ar Ījabu viņa stingrajās prasībās pret Dievu, Dieva netaisnības nosodījumā, Safairs raksta - ar to mums par maz... Lai būtu tas bibliskais spraigums, ir nepieciešami Abi, Ījabs un Dievs. Indivīds gala rezultātā ir virzīts uz visatļautību, anarhiju, Dievdotie valdītāji virzās uz tirāniju un… jābūt harmoniskiem noteikumiem, kuri ļauj «izpausties nepilnīgajam», sasniegt kompromisu mūžīgo «nepilnīgo» starpā. Nu nevar nākt galīga individuālā taisnīguma uzvara «pār valsti», pār despotisko briesmoni Behemotu, jo tad tūliņ no htoniskām dzīlēm slej galvu kārais un plosīgais Leviatāns. Un nav arī jāsapņo par galīgu kārtības un diktāta uzvaru pār instinktiem, kā reiz iecerējies paštaisnais tirāns Musolīni. Tie būtu divi droši un plati ceļi uz sociālo nāvi vai ko līdzīgu - tad cilvēka drāmai ciet priekškars, tad esam vai nu ņaudīgi kaķi miskastē, vai sakopēti datordiski plauktā... Kas atliek? Senā skaistā utopija - pārvarēt atsvešināšanos starp indivīdu un varu, abiem - «sasniegt pilngadību»? Safairs ir konsekvents, vīrišķīgs pesimists: būs jāmācās dzīvot un izdzīvot «pretrunu mīnulaukā».

Runājot par pēdējiem notikumiem, Ansis apliecināja to, ka viņš ir ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas Savienības pilsonis. Viņš bija liecinieks notikumiem Liberecas cietumā, kur 2017. gada 16. oktobrī kādi ieslodzītie sadumpojās par to, ka nebija apmierināti ar pārtikas daudzumu un kvalitāti. Aizdedzināja matraci. Tad to kameru šturmēja un viņus sita… Ansis šajā sakarā uzrakstīja sūdzību Čehijas iekšlietu ministram Pelikāna kungam.

- Jā, sevišķi labi varas attieksmi ij te, ij Čehijā man ilustrēja šāds teikums Anša 16. oktobra vēstulē: kad ieslodzītie pēc likteņbiedru izraisītā ugunsgrēka «informēja cietuma direktoru par to, ka viņiem nepietiek gaisa, atbilde bija īsa: «Nē, jums pietiek.»». Ansis lūdza ministru pārbaudīt pārtikas kvalitāti, palielināt tai finansējumu līdz minimālam Eiropas līmenim.

- Bet cietuma vadība gan advokātiem, gan žurnālistiem atbildēja, ka tās «bijušas mācības». Šajā gadījumā es domāju, ka tās nebija mācības. Acīmredzot tāpat kā nesenos laikos, arī mūsdienu Čehijā arvien vēl ir pieņemts, ka priekšniecība drīkst melot.

- Tātad tieši šī Anša «nekaunība», viņa sūdzība pasliktināja viņa paša stāvokli? Kā tas konkrēti izpaudās?

- Nekaunība šoreiz bija lielāka nekā Latvijas tiesā. Arī reakcijai vajadzēja būt asākai. Kad satraukta piezvanīja Anša advokāte Tukinskas kundze, man bija skaidrs: jānāk provokācijai. Cietuma direktoram vienkārši nepaliek citas izvēles - esi vīrs, tev jāvada kolektīvs, tev jāregulē ieslodzīto uzvedība, bet te kāds pasaules staigulis iztaujā ieslodzītos un mēģina noskaidrot, vai tu pats neesi nonācis konfliktā ar likumu... Divpadsmit dienas vēlāk Ansim sarīkoja provokāciju... Proti - tiek izvadāts karsts ūdens vakariņām. Ansis stāsta: cietumsargs strauji grūda kameras lodziņu ciet, karstais ūdens uzšļācās Ansim uz rokām, un viņš automātiski, motoriskā reakcijā, piešķieba vai apgāza tās piena tetrapakas, kurās šis ūdens ieliets. Kameras biedrs liecināja, ka Ansim apdegumu nebija. Bet cietumsargam esot apdedzināts vēders. Un traktēts tas tika tā, ka Ansis ar ieroci uzbrucis amatpersonai viņa pienākumu pildīšanas laikā. Tīši aplējis cietumsargu ar karstu ūdeni, kas šajā situācijā raksturojams kā «ierocis».

- Cik saprotu, tas var tikt taisīts par nopietnu kriminālpārkāpumu. Kas Ansim reāli draud?

- «Ty mrcho!» - «Sprāgoņa», tā Ansi sauca cietumsargi, kad saskrēja kamerā, lauza viņa zīmuļus, bradāja pa grāmatām, bet kameras biedru iegrūda dušas telpā, lai nemaisās. Kaut kāds «sprāgoņa», šis «lietuvietis» no čehu tik pamatoti nicinātās un nīstās Padomijas apsūdzēs viņu stingro un taisnīgo priekšnieku melos un kriminālos nodarījumos!

Tas pats tiesnesis, kas iepriekš pieņēma lēmumu par Anša izdošanu Latvijai, šajā gadījumā sliecās uzskatīt, ka Ansis uzbrucis amatpersonai; sak, drīz tu pats lūgsies, lai izdodam, bet mēs vēl padomāsim! Postkomunistu tiesām visi spītnieki joprojām ir «šķiras ienaidnieki». Austrumeiropas valdošajiem tagad cita filozofija, bezmaz tāds planetārs humānisms kā Linkolnam, Gandijam, Mandelam un Dalailamam. Bet tikumi tik žigli nemainās, tie joprojām tādi kā Ļeņinam, Dzeržinskim, Višinskim un dažam traģiskam «sārtlatvim». Nav brīnums, ka dažs 13. janvāra protestos apsūdzētais izvēlējies no «šķiras ienaidnieka» pārtapt par «sociāli tuvo»: «Politiski mērķi man sveši, gribēju tikai aptīrīt veikalu!»

- Kāda, tavuprāt, būtu adekvāta Latvijas un Čehijas varas attieksme pret Ansi?

- Latvijai - principiāli atteikties no kolektīvās vainas principa, atcelt absurdos spriedumus, ja tādi ir, - un izvērtēt katra protestu dalībnieka vai «sociāli tuva» huligāna nodarīto un nedarīto individuāli. Čehijai - atcerēties Masarika un Havela politisko mantojumu.

- Manī zināmu satraukumu rada tas, ko Ansis raksta pēc šīs 28. oktobra provokācijas: «Eiropas Savienība? Taisnība? Demokrātija? Drošība? Man tagad būtu rūgti jāsmejas. Bet smiekli nenāk. Čehijas represīvā mašīna, solidarizējoties ar Latviju, neizlaiž mani no saviem zobratiem. Tai vieglāk bez pamata samalt cilvēku, nekā atlaist brīvībā.» Anša spēks ar’ nav bezgalīgs. Kas var līdzēt no mūsu puses?

- Droši vien - aktīva politiska nostāja un konsekventi protesti.

- Vai Čehijā Ansim ir kāds saprātīgs aizstāvis?

- Ir! Vispirms Ansim paveicies ar valsts nozīmēto advokāti Markētu Tukinsku. No Latvijas puses viņa lietu pārstāvēja izcils latviešu advokāts Jānis Mucenieks. No čehu slavenībām nosaukšu vēl cilvēktiesību ekspertu Pāvelu Ūlu. Bet... rezultāts ir tāds, kāds ir! Arī čehu sabiedrībā droši vien netrūkst līdzjutēju, bet es viņus nepazīstu. Dzejniekam Jiržī Žāčekam kaut kur doties, braukt un aktīvi iestāties par Ansi neļauj veselības stāvoklis. Bet viņš parakstīja garantijas vēstuli, kurā uzņemas atbildību par Ansi

- Cik ilgi Ansis jau ir čehu cietumā?

- Kopš 2017. gada marta.

- Vai šajā laikā ir bijušas kādas Latvijas oficiālās puses kustības saistībā ar Ansi?

- Domāju, ka nav bijušas. Domāju, ka Latvijas vara Ansi ignorē. Nekā nereaģē. Protams, mūsu juristi gan dara visu iespējamo. Visiem Saeimas deputātiem ir izsūtīts rosinājums vai lūgums, ka tiem 13. janvāra notikumu dalībniekiem, kuri nav veikuši kriminālas darbības… piemēram, laupīšanu, ir jāizsludina amnestija.

- Es pat teiktu, ka vārds «amnestija» te ir nevietā, jo Ansis manā uztverē nav vainīgs tajā, par ko ticis tiesāts. Es lietotu vārdu «attaisnojami».

- Jā, es arī tā sajūtu. Vienkārši jāatceļ netaisnie spriedumi! Bet iesniegums par Ansi tāds varbūt iznāca tāpēc, lai varai it kā «būtu vieglāk»… Tas licies it kā reālāks solis.

- Kādu tu pats redzi reālo nākotni saistībā ar Ansi? Kas visticamāk notiks?

- Domāju, ka vara šajā skaidri absurdajā situācijā jūtas neērti. Bet - vara nav vēl iemācīta atzīt savus pārkāpumus. Jo tas vecajā labajā padomju izpratnē nozīmē atzīt varas vājumu. Bet domāju, ka arvien pieaugot parakstītāju skaitam… Ir tāda parakstīšanās, kurā prasīts atbrīvot Ansi.

- Jā, es parakstījos (https://www.change.org/p/latvijasrepublikassaeimaatceltcietumsoduansimataolambērziņam). Bet - vai nebūtu vajadzīgs vēl kāds, līdzīgs solis - izcilu cilvēku vēstule, teiksim, Valsts prezidentam, vai kas tamlīdzīgs?

- Jā, tas būtu labi.

- Es rakstītu: Prezidenta kungs, lieciet valsts varai pie sirds, lai beidz ākstīties un sauc Ansi mājās, sakot, ka viņš ir attaisnots, ka viņa reālās sēdēšanas laiks ES telpas cietumos ir pietiekams, lai pret viņu izvirzītās apsūdzības tiktu dzēstas. Tādi kā Ansis ir Latvijā ļoti vajadzīgi - ja ne varai, tad tautai. Es arī par Ansi galvoju. Viņš nesamaitājas. Redz, pat Čehijā, kur viņam prātīgi būtu turēt muti, viņš nevar ciest netaisnību.

- Tiešām, varēja sagaidīt, ka Latvijas pilsonis, kura liktenis ir atkarīgs no Čehijas iestādēm, neiesaistīsies viņu konfliktā. Bet - ir tādi raksturi, un es saku - paldies Dievam!, kuri vienkārši nevar neiestāties par taisnīgumu, pret netaisnību.

- Par to, kas tagad vārās ap Jāni Rokpelni, gribi kaut ko teikt?

- Nuja, tagad katru dienu iznāk par «Jāņa lietu» strīdēties. Divi mani kolēģi, LSDSP tagad jau bijušie biedri - Pēteris Kampars jau aizsaulē, Jānis Rokpelnis apturēja savu darbību partijā. Tātad, 1992. gadā iestājoties LSDSP, viņi atbildēja uz jautājumu par kontaktiem ar Drošības komiteju. Jānis skaidri un atklāti izteica savu pozīciju, tas tika dokumentēts. Jā, viņš «uz saviem noteikumiem» piekrita šādam kontaktam, jo gribēja saprast, kā šī struktūra rīkojas un kur ir tās vājās vietas. Es pieļauju, ka «zemapziņā» varēja būt sarežģītāk... Bet - nepieņemu tādu viedokli, ka Jānis bija iebiedēts un «spiests sadarboties». Viņš diktēja noteikumus. Jā, labi - ja jūs pieņemat abpusēju līdztiesību: jūs stāstāt man, es pastāstīšu savu vērtējumu par procesiem mūsu sabiedrībā, es jums neko nerakstīšu un neparakstīšu, es nerunāšu ne par vienu cilvēku individuāli… tikai par visas sabiedrības «perspektīvām». Un viņš teica, ka kontaktēsies tikai ar to vienu cilvēku, kurš ar viņu runājis. Labs runātājs bijis, stāstījis, cik liela nozīme var būt Drošības komitejai cīņā ar staļiniskajiem spēkiem un - o, palīdzēt Gorbačovam demokratizēt mūsu sabiedrību! Dzejnieks ticēja varbūt par 30 procentiem, bet par 70 paļāvās uz paša ģenialitāti. Abas puses «ievēroja vienošanos», un drīz tā klusi izbeidzās. Kurš smējās? Protams, velns; Jānis sāka gremdēties arvien dziļākās pārdomās.

- Kas tev no tā izriet - gan saistībā ar Jāni, gan ar šo jezgu?

- Iedoma «apspēlēt profesionāļus» bija šizofrēniska gan Kampara, gan Rokpeļņa, gan tūkstoš citos gadījumos. Punkts. Bet… ko domāt par tiem «špikiem», kas savā laikā ziņoja Latvijas Politpārvaldei? Arī no viņiem vairījās paziņas un kolēģi! Bet tagad apzināmies - žēl, ka viņi strādāja tik slikti! Gan lepnajai brīvajai Francijai, gan likumkārajai patriotiskajai Anglijai bijuši un būs tādi vajadzīgi, kas atklāj citvalstu aģentus, kas iefiltrējas narkotiku un cilvēktirgoņu struktūrās, un paši trakākie un drošākie - radikāļu lūgtavās un teroristu vervētavās, akurāt pie šeiha labās rokas. Jā, tie ir dulli, būs tak dzirdējuši, kādas izsmalcinātas mocības gaida gan viņus, gan viņu tuviniekus... Nu, labi, un ja nu es rīt uzzinu, ka mans jaunības draugs spiego kaimiņvalsts labā? Nu, neķeršu tik augstu: iedomājies, tu uzzini, ka tavs kolēģis NRA regulāri izstāsta visas redakcijas ieceres konkurentiem, piemēram, Dienai... Raudi vai smej, bet pasaules medijos tā notiekot. Lai man nesaka, ka tev tā nebūtu drāma - tu esi cilvēks, nevis «cietais disks». Nē, likumi nav pārkāpti... Ko darīt, atraut durvis un izkliegt pa visiem stāviem? Iet augšā pie redaktora un nostučīt čomu kabineta klusumā? Man patiktu iedomāties, ka mēs pasakām čomam: «Piektdien tu savāc bumagus un pirmdien vairs nerādies, citādi...»

- Latvijai simts gadi. Kas tev tie?

- Normāla jaunība. Pilngadība vecās Eiropas jaunajām nācijām vēl priekšā.

- Kā mēs izskatāmies savā jaunībā?

- Man patīk. Jā, daudzi tak jūsmoja manā vietā jau tad, 1938. «Zeltene, tev nu jau divdesmit!» Simtgadniecei cits rēķins. Ir daudzi trūkumi. Neminēsim protēzi, nē; neko nezinu! Man pašam arī, zini… pušums kājā. Slinkums kaulos… Katram kaut kas piemetas. Bet šis etniski sociālais organisms - Latvija - ir motivēts. To es jūtu, runādams gandrīz ar visiem. Reti kurš, nonācis izmisuma mirklī, saka: «mīlunemīlu». Mēs esam iekšēji stipri un cīņas kāri. Tas izpaužas gan mākslas, mūzikas konkursos, gan literatūrā, gan karjeras veidošanā, gan muižu atjaunošanā, gan sportā. Es apkārt redzu gaismu un nešaušos nost arī, kad uzzinu, ka kāds kaut ko veiksmīgi ievilcis nāsīs. Gan dzīve «izmācīs»? Varbūt es rūgti maldos?

Zināms, pašus interesantākos piedzīvojumus, kurus nojaušu - stingru, pretrunīgu un spītīgu garīgu uzplaukumu, es vairs nepieredzēšu, bet - tie būs. Jā, žēl, ka XX gadsimtā daudz ko esam zaudējuši. Pa trešai daļai dzīvā un garīgā spēka - vienreiz un otrreiz… Bet tas, ka mēs esam to izturējuši un virzāmies uz priekšu, liecina par kādu ģenētisku un informatīvu lādiņu, kas ir mūsos uz karu ugunīm uzvārījies.