Latvija pabeigusi 2017. gadu ar 1481 jaundzimušo decembrī, atkārtojot divus iepriekšējos decembra dzimstības minimumus 28 gados kopš valsts neatkarības atjaunošanas.
Centrālā Statistikas pārvalde informē, ka pagājušo gadu Latvija pabeidza ar 1481 jaundzimušā reģistrāciju decembrī, 20 614 jaundzimušajiem visa gada laikā un cerībām šo skaitli vēl mazliet pavilkt uz augšu uz Latvijas valstspiederīgajiem ārzemēs piedzimušo bērnu rēķina. Labā ziņa tā, ka dzimstība nav nonākusi zem psiholoģiski ļoti pamanāmās 20 tūkstošu līnijas, bet nebija nekādu cerību kaut jel kā saglabāt 2014. gadā atgūto līmeni virs 21 tūkstoša jaundzimušo gadā (21 746 jaundzimušie 2014. gadā, 21 979 jaundzimušie 2015. gadā, kad 22 tūkstoši šķita jau ar roku aizsniedzami, un stagnācija ar 21 968 jaundzimušajiem 2016. gadā). Šogad kritums pret pagājušo gadu par 1354 jaundzimušajiem jeb caurmērā par 112 bērniem mēnesī ar decembra -185 bērniem kā izsaukuma zīmi galā.
Dzimstība decembrī trešo reizi atkārto antirekordu laikā kopš Latvijas Republikas atjaunošanas. Tikai trijos gados kopš 1990. gada dzimstība decembrī bijusi zem 1500 jaundzimušajiem: 1474 bērni 1997. gadā, 1459 bērni 2011. gadā un 1481 bērns pagājušajā gadā. Ja skaitļi sakārtosies labvēlīgi, varbūt izdosies ar ārzemēs dzimušo bērnu palīdzību izdzēst 2017. gada decembri no uzkrītošo antirekordistu saraksta, bet ar to vien nepietiks, lai noliegtu dzimstības sarukuma tendenci.
Pavisam nupat 17. janvārī Neatkarīgajā tika publicēta intervija ar Latvijā slavenāko (masu uztveres līmenī - vienīgo) demogrāfu Pēteri Zvidriņu, kurš dalījās ar savām cerībām, ka «dzimstības rādītāji varētu paaugstināties». Uz kā šīs cerības balstās? Uz analoģijas, ka jau divas reizes dzimstība nonākusi tieši tikpat zemu kā tagad un tieši pēc tam aizgājusi atkal uz augšu. Bet dzimstības kritumus iespējams iztēloties kā lēkāšanu pa ledu, kad nebūt nav iepriekš paredzams, vai pēc atsišanās pret ledu sekos palēciens uz augšu, vai izsišanās ledum cauri un pazušana atvarā.
Jautājums, kas kurā reizē atrodas zem ledus. Varbūt tas klāj peļķi palieņu pļavā, bet varbūt zem ledus ir dziļums pāri cilvēka galvai. Pesimisti teiktu, ka tieši virs šāda dziļuma mēs tagad esam gadu gaitā aizslīdējuši. Pamatojumam paradoksālā kārtā der tieši P. Zvidriņa minētie skaitļi, ka «mums gadā dzimst ap 20 000 jaunu pilsoņu. Šis skaitlis mums ir minimāls, jo astoņdesmito gadu beigās tas bija ap 40 000. Līdz ar to dzimstības rādītāji varētu paaugstināties» - vai arī sarukt uz pusi. Līdz šim mēs lēkājām pa ledu, zem kura cietzemes lomā bija tas relatīvi lielais līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam dzimušais cilvēku skaits, ko pieminēja P. Zvidriņš. Proti, tādu cilvēku skaits, kuriem līdz šim varēja pašiem dzimt bērni. Tagad viņu vietā jāstājas šiem bērniem, kuru dzimstība kopš 1997. gada nostabilizējās divreiz zemākā līmenī, nekā bija pirms tam. Jaundzimušo kopskaita saglabāšana prasa, lai tagadējiem jauniešiem būtu caurmērā divreiz vairāk bērnu, nekā bija viņu vecākiem, bet 2017. gads brīdina, ka gan potenciālo vecāku ir mazāk, gan dzimstība kļūs zemāka.
