Viesturs Rudzītis: Latvieši ir atbildīgi par to, kas notika padomju valstī
 
VIESTURS RUDZĪTIS. «Mēs toreiz bijām Padomju Savienībā. Daudzi tam tā kā ticēja, stājās partijā, centās ar partijas palīdzību sasniegt savus mērķus dzīvē, identificējās ar to valsti. Ja mēs identificējāmies ar valsti, tad bijām arī atbildīgi par čeku.» ©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Pēc Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar VDK, sajūta bija īpatnēja. Tādu ažiotāžu un spiedienu uz Latvijas Rakstnieku savienību vēl nebija nācies izbaudīt. Tas nebija viegli vai vienkārši, tāpēc nācās daudz domāt, kas notiks, kad čekas maisam pavērsies gals. Tādās reizēs der parunāties ar speciālistiem. Tāpēc uz sarunu par VDK mantojumu aicināju psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, lai uzklausītu viņa viedokli šajā jutīgajā jautājumā.

- Valsts drošības komitejas mantojums ir ļoti sāpīgs jautājums. Tas daudzus skāris personiskā līmenī. Trauma ir ļoti dziļa. Šīs lietas, kas saistībā ar čeku, ir tā kā ievainojums. Tas pats no sevis nesadzīs. Ir tikai dabīgi, ja uz tādiem notikumiem mēdz būt arī neadekvātas reakcijas. Tā notiks, un par to nevajag brīnīties.

- Kā ir ar bailēm? Pēdējā laikā par tām daudz runā. Nu kaut vai saistībā ar Silvijas Radzobes grāmatu par Čaku. Bet ir jau vēl Sudrabkalns un citi. Arī Rokpelnis intervijās runā par bailēm. Ja vīrietis saka - man bail -, viņu pasludina par gļēvu, bet kā tas ir, raugoties no medicīnas viedokļa?

- Ir normālas bailes, kurām var likt pretī drosmi. Tā jau arī dzīvē notiek. Vai nu cilvēks pakļaujas bailēm un bēg, vai arī iet pretim. Standarta situācija ir tāda - ja bēdz no bailēm, tās faktiski visu laiku atrodas aiz muguras un ir grūti kontrolējamas. Kādreiz tās subjektīvi liekas daudz lielākas, nekā ir. Par tiem gadījumiem, kurus tu nosauci, nevar runāt kā par tādām sadzīviskām rutīnas bailēm, kuras ir katras dabiskas psiholoģiskās aizsardzības sastāvā. Mums šī psiholoģiskā aizsardzība ir vajadzīga un bailes, vienkāršoti runājot, ir kā signalizācijas sistēma, kas saka - zini, varbūt šo nevajag, uzmanies!

Bet šajos gadījumos tomēr ir kaut kas cits. Ja cilvēks ir salauzts, ja viņš ir piedzīvojis lielu zaudējumu, tad diezgan bieži ir tā, ka tas pilnīgi nekad nesadzīst. Ja tajā vietā trāpa vēlreiz, tad mēs dabūjam nevis parastas bailes, bet gan panikas lēkmes - tādas bailes, kas ir uz prātā sajukšanas robežas. Tās vairs nevar saukt par bailēm. Tās ir šausmas un nepakļaujas racionālām korekcijām. Mēdz būt, ka tās traucē ne vien strādāt, bet arī gulēt. Čekas arsenālā taču bija ļoti smalkas metodes, kā uz šīm lietām spiest. Pa naktīm neļāva gulēt, pratināja sešpadsmit stundas no vietas. Ir bailes, kas ir gandrīz psihotiskas vai jau psihotiskas. Ja cilvēkam ir sajūta, ka viņš ir uz prātā jukšanas robežas, tad skaidrs, ka viņš nespēj tās kontrolēt.

- Mēs sēžam telpā, no kuras sienām uz mums raugās divi Mirdzas Ķempes portreti. Par viņu esmu lasījis, ka dzejniece baidījusies no noklausīšanās. Kad runājusi ko svarīgāku, likusi telefonam virsū spilvenu. Vai to var uzskatīt par dienišķajām bailēm vai arī tas jau ir kaut kas ārkārtējs? Arī Sudrabkalns baidījās, ka viņu izseko.

- To ir grūti noteikt no attāluma. Izteikšu savas subjektīvās pārdomas. Ir kaut kāds līmenis, kad bailes pāriet vajāšanas mānijā.

Iedomājies, ka, piemēram, nozog maku. Un mēs pieķeram sevi, ka publiskās vietās laiku pa laikam pārbaudām, vai maks mums vēl ir. Lūk, par to noteikti nevar teikt, ka tā ir vajāšanas mānija, bet kaut kāda vajāšanas ideja tur ir. Protams, ja šī pārdzīvojuma intensitāte simtkāršojas, tas var kļūt absolūti neadekvāti. Tad varam teikt - tā ir vajāšanas mānija, simptoms, kas var liecināt, teiksim, par šizofrēniju vai kādu citu psihotisku procesu.

- Arkādijs Pancs reiz teica, ja esi radošs, tad var gadīties, ka esi tuvāk šizofrēnijai nekā pats to varētu vēlēties. Vai, tavuprāt, VDK izmantoja to, ka radoši cilvēki bieži vien ir paplašinātām robežām un trauslāku psihes struktūru?

- Es domāju, ka tā varētu būt bijis. Radošie tiešām ir trauslāki. Kad lasu dažus romānus, to var burtiski sajust, kādā stāvoklī cilvēks ir bijis, kad to rakstījis. Bet viņam taču jāiet arī uz veikalu pēc piena, jo romāns netop vienā nedēļā. Rakstniekiem noteikti vajag ievērot diezgan pamatīgu psiholoģisko higiēnu.

- Grūti tikt vaļā no tēliem. Kad sāc rakstīt, saradojies ar to, kas tekstā notiek. Tā ir cita pasaule. Tev ir pieredze darbā ar atkarīgajiem no alkohola. Tas, kā saprotu, bija vēl viens VDK paņēmiens. Ņēma polšu un gāja aprunāties. Leģendu par to ir daudz. Kāds ir speciālista komentārs?

- Nu labi. Atnāca. Iedzēra. Bija viens plosts vairāk. Nokavēja darba nodošanas termiņu. Tas neko būtisku nemaina.

- Iegansts iedzert? Bet ja ņemam vērā psiholoģisko spiedienu? Atteikties nevari. Cilvēks pusgadu skaidrā. Pie viņa ierodas. Mums tomēr ir daudz šo pirms laika aizgājušo alkohola problēmu mākto dažādu mākslu pārstāvju.

- Par alkoholu būtībā var teikt, ka tas ir psihotrops medikaments. Reibumā alkohols var saasināt tās cilvēka rakstura īpašības, kas parasti nav īpaši izteiktas. Viņš kļūst dažreiz krāsaināks, dažreiz kontrastaināks. Bet alkohola reibumā nevar būt psihoze, cilvēks nekļūst nepieskaitāms, atskaitot varbūt kaut kādus ļoti īpašus gadījumus.

- Tātad šīs tēmas, neraugoties uz nostāstiem, īsti neiet kopā?

- Nav jau arī tā, ka reibumā cilvēks paliek nepieskaitāms. Šajā gadījumā - izpļāpā to, ko negrib izpļāpāt.

- Bet mēli tomēr atraisa, cilvēks kļūst runīgāks.

- Tas varbūt varētu būt, ja nezini, kas ir sarunu biedrs. Tu teici, ka viņi ir zinājuši. Viena lieta, ja māksliniekam restorānā kāds piesēžas klāt, atsaucas uz kopīgiem paziņām, izmaksā. Turklāt vēl atklājas, ka abi vienā skolā gājuši. Tādā gadījumā es piekrītu. Tā var būt. Bet ja zini, ka sarunu biedrs nāk no turienes… Nē! Tad jau drīzāk var būt stāsts par to, ka cilvēks briesmu gadījumā pēkšņi kļūst skaidrs, pat ja bijis diezgan piedzēries.

- Vai tā nav tāda romānu fantāzija - atskurbt vienā mirklī. Tas tiešām ir iespējams?

- Ir iespējams! Esmu to no vairākiem cilvēkiem dzirdējis. Kolēģis stāstīja, ka uzrakstījis disertāciju. Ar rakstāmmašīnu vienā eksemplārā. Protams, atzīmējuši ar draugiem. Ielicis disertāciju azotē, gājis uz mājām. Pa ceļam kioskā nopircis avīzi, iekāpis trolejbusā. Disertācijas nav! Atžirbis vienā brīdī. Par laimi, kioskniece disertāciju bija paņēmusi.

- Tātad tu domā, ka, «atnākot ar polšu», VDK darbiniekiem lielu cerību kaut ko uzzināt nebija?

- Ja cilvēks zināja, kas pie viņa atnācis, tad, visdrīzāk, ir tā.

- Ja runājam plašāk par tagadējo situāciju, tas, ko es rakstnieku savienībā piedzīvoju uz savas ādas - slimīga ziņkāre, vai tik rakstnieks X nav čekists un ko jūs ar viņu darīsiet -, man radīja iespaidu, ka daudziem tā ir kā apsēstība - ka tik pats tajos maisos neesmu! Arī tad, ja nav pamata būt.

- Var būt arī tāda situācija. Bet te svarīga arī tava pieredze. Tev zvana psihiski nelīdzsvarotas personas, kuras tu izjūti kā milzīgu nepatīkamu sevis noslogojumu. Tu nevari vairs nodarboties ar saviem ikdienas darbiem, tas rauj tevi līdzi.

- Tā tiešām notika.

- Šī ir ļoti būtiska lieta. Ir daudzi cilvēki, kuri staigā ar šīm VDK atstātajām traumām. Tās ir ļoti nediferencētas. Atceries, kādreiz padomju laikos veikalos lika tās kauna plāksnes ar lielu uzrakstu - «viņi zaga!».

- Atceros! Bērnu pasaulē milzu burtiem.

- Normāli pasaulē par zagšanu ir jāsaņem kāds sods. Kad esi to izcietis, tas nozīmē, ka esi savā ziņā šķīstījies. Bet «viņi zaga!» ir kauna traips. Tas ir kaut kas nediferencēts, ko pieliek, un neviens nesaprot, ko ar to darīt. Ko iesākt cilvēkam, kurš zadzis un grib nožēlot grēkus? Situāciju var salīdzināt ar senākiem laikiem, kad miestā kāds apzagās vai neprecētai meitenei gadījās bērns. Visa ģimene pēc tam uz vairākām paaudzēm tika ar to apzīmogota, neviens ar viņiem nesagājās. Šajā situācijā sāk dominēt kolektīvā psihe, un šajā kolektīvajā psihē notiek grūti saprotama pašattīstīšanās, pašklonēšanās. Un tad vienā brīdī, tikko nāk tāds signāls, kā notika ar Rokpelni, tas viss sagāžas virsū. Tā ir milzīga problēma indivīdam - kā no tā norobežoties? Kā to sakārtot?

- Ko tu iesaki? Ir kāds risinājums tādā situācijā? Man, citiem… Tagad ģimenēs domā: VDK, mans tētis, mamma, brālis… Viens brauca uz ārzemēm, cits varbūt bija amatā. Bet varbūt nestučīja?

- Ar to jau vēl kaut ko var darīt, tur ir objektīvais pamats. Bet tavā gadījumā nav objektīvā pamata. Katrs tev var teikt, par ko tu cepies, lai zvana, lai parunā. Strādā tālāk! Bet pamēģini pastrādāt!

Ir vajadzīga aizsardzība kā psihiatrijā baltais halāts. Ārsts dara pacientam visu labāko, bet neizjūt viņu kā draugu, paziņu, tuvinieku. Ir kāda robeža, distance. Lai arī cik žēl būtu pacientu. Tas ir neizbēgami, cilvēki jāvedina uz to, ka vajag šo balto halātu. Vajag žēlot par ciešanām, vajag palīdzēt, pateikt labu vārdu, tomēr brīžos, kad viņš rāda savus simptomus, piemēram, neadekvāti kliedz - Jundzes kungs, jūs piesedzat čekistus, gļēvulīgajai rakstnieku savienībai nav dūšas tos izmest no savām rindām - uz to vajag skatīties tā - šis cilvēks ir slims. Tieši tā. Slims. Psihiatrs jau arī neiet mājās un visu vakaru nedomā par saviem pacientiem.

- Godīgi sakot, mani tas pārsteidza nesagatavotu. To, ka Rokpelnis atzīsies, viņš pats teica. Likās dabiski. Bet reakcijas bija tik sakāpinātas! Iznesās ļautiņi, kas pat nezina, kāds Rokpelnis izskatās, un čekas laikā dzimuši nebija. Es redzu, ka tas ir arī šoks mūsu biedriem. Viņi bijuši draugi, kopīgi darījuši kaut kādus darbus, Rokpelnis daudziem rediģējis un sastādījis dzeju krājumus. Lielisks dzejnieks. Ko tagad iesākt? Ja iedomājamies, ka maisos ir ap 5000 aģentu, tos atverot, šī situācija taču kļūs piectūkstoš reižu grūtāka. Visiem būs jāgatavo baltais halāts?

- Bet dzīvē taču ir arī tā - vari būt izcils profesionālis, bet absolūts kretīns. Tā taču notiek. Kāpēc nepieņemt šo situāciju un nenovilkt robežu - jā, izcils, bet…

Šādās lietās ir kā pasakās. Vispirms prelūdija, tad kāds palaidējmehānisms, kas visu iekustina. Ir izveidojusies problēma, tad nāk kaut kas, un tas to uzspridzina. Un tad nāk risinājums. Šis, manuprāt, ir tieši tāds gadījums. Nevajag mēģināt uzminēt, kas notiks pēc tam. Process ir svarīgs! Tagad ir tā stadija - ko es sajutīšu pēc nedēļas? Ko domās citi cilvēki? Tās ir bailes no dramatiskās darbības.

- Tātad ātrāk veram vaļā, lai sprāgst? Kas būs, tas būs?

- Jā! Te nav tā situācija - viņš zaga. Te ir situācija - ja ir noziegums, tad ir konkrēts sods. Izciet sodu, sāc no jauna. Nedrīkst to pieļaut - ja kāds ir bijis ziņotājs, tad viņam tagad dzīves vairs nebūs, viss cauri. Nē! Ja kāds ir atzinies, kāds būs sods?

- Diemžēl politiķiem ar loģiku bijis pašķidri. Igaunijā un Lietuvā lustrācija, lai nu kāda, bet bija. Latvijā nav. Tevis pieminētais sods kā ierobežojums kandidēt vēlēšanās un uz valsts amatiem mums it kā ir, bet tas nekad nav īsti darbojies, jo lustrācijas nav. Mums tā vietā, ja skatāmies uz reālo rakstnieku savienības piemēru, entuziasti piedāvā raganu medības, ko atteicāmies veikt. Bet vai tās nesāksies, ja atvērs maisus?

- Esmu ar tevis vienisprātis, tas būtu absurds skatīt jautājumu par Rokpeļņa izslēgšanu vai neizslēgšanu. Tomēr tas, ka cilvēki apspriež viņa rīcību, arī nav nekas nosodāms. Kāds saka - viņš man palīdzēja. Lasīju, ka viņš esot arī nostājies vienas Tukuma meitenes radošajā ceļā, un viņa nav varējusi realizēties. Nelikās pārliecinoši, bet kā process tas ir normāls.

- Kangeris teica intervijā, ka viņa vadītā komisija līdz maijam visu pabeigs, tātad maijā var nolikt sabiedrībai priekšā sarakstu. Būs sprādziens, mutulis, bet vai, tavuprāt, sabiedrība pēc tam paliks veselāka?

- Es domāju, ka, jā! Tikai, vai mēs gribam palikt veselāki? Vai uzdodam šo jautājumu - kāds ir sods un kas jādara, lai sodu izciestu? Ir ļoti daudz jautājumu. Rakstniekiem šī situācija varētu būt kā dieva dāvana, lai to atspoguļotu romānos. Čeka taču bija normāla padomju valsts sastāvdaļa. Vai Latvijai tagad nav sava drošības policija?

Mēs toreiz bijām Padomju Savienībā. Daudzi tam tā kā ticēja, stājās partijā, centās ar partijas palīdzību sasniegt savus mērķus dzīvē, identificējās ar to valsti. Ja mēs identificējāmies ar valsti, tad bijām arī atbildīgi par čeku. Tā ir mūsu čeka. Nav te tagad visi nekādi Gunāri Astras! Vienmēr ir daži cilvēki, kas reaģē asi un sakāpināti. Bet vairums cenšas izdzīvot reālajos spēles noteikumos, nevis ideālajos.

Patiesība jau ir vēl sarežģītāka. Latvieši čeku būtībā nodibināja. Ir anekdote: kad Fēlikss Edmundovičs izgāja no kabineta, pārējie čekisti sāka sarunāties latviski. Mēs to nezin kāpēc negribam redzēt, tomēr latvieši ir atbildīgi par to, kas notika padomju valstī, kuru paši palīdzēja nodibināt, sargāja Ļeņinu. Tagad Zemessardzē ir 8000, toreiz Krievijā bija 80 000 latviešu strēlnieku. Ko viņi tur darīja? Tās visas ir mūsu atbildības! Ja esat tik tīri un tik ļoti pretpadomju cilvēki, paskatieties savās ģimenēs un dzimtās.