Inflācija Latvijā: virs 2 rakstām un virs 12 domājam
Inflācija Latvijā ir lieliski izdresēts lopiņš, kas pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) komandas 2017. gadā izdarījis lēcienu 2,2% augstumā.
CSP šonedēļ paziņoja to, kas tai bija jāpaziņo, ka preču un pakalpojumu cenas Latvijā laikā no 2016. gada decembra līdz 2017. gada decembrim esot cēlušās caurmērā par 2,2%. CSP paziņojums nepārprotami parāda sevi kā cirka priekšnesumu varbūt akrobātikas, bet varbūt iluzionistu nozarē. Proti, vidējie +2,2% izrādās iegūti, saskaitot kopā daudz straujākus cenu pieaugumus sviestam (+55,8%), olām (+24,7 %) un cūkgaļai (+6,0%), āboliem (+34,1%) un kartupeļiem (+12,0%)... Arī šie cenu pieaugumi īsti labi neatbilst cenām, ko cilvēki redz veikalos, bet lai nu būtu: šeit runa tikai par to, ka CSP matemātikā (55 + 25) / 2 = 2,2. Var, protams, precizēt, ka ne 2,2, bet 3,8, ko CSP atzīst par vidējo cenu pieaugumu tieši pārtikai. Var arī atgādināt, ka jāņem taču vērā cenu samazinājums citām pārtikas precēm, proti, cukuram -26,1% un gurķiem -18,7%. Ar šādu informāciju pietiek, lai cilvēki pērn un tagad joprojām dzīvotu nevis inflācijas, bet deflācijas zonā. Proti, viņiem jāēd cukurā apvārtīti gurķi! Pamatā gan gurķi sastāv no ūdens, tāpēc izdzīvošanai nepieciešamās kalorijas nāksies uzņemt ar vismaz desmit kilogramiem gurķu katru dienu, bet tas taču nekas, jo gurķi - atšķirībā no kartupeļiem, uz kuriem trūcīgi cilvēki vairs pat paskatīties nedrīkst - ir ārkārtīgi lēti. Jācer, ka visi CSP darbinieki paši tieši tā dzīvo un saņems godīgi nopelnīto algu pazeminājumu atbilstoši tam, kā viņiem un visiem citiem iespējams pazemināt savus izdevumus par pārtiku.
Protams, pārtika veido tikai daļu no izdzīvošanas izdevumu posteņiem. Šos izdevumus CSP apraksta cenu pieaugumu rindā +64,1% autotransportlīdzekļu apdrošināšanai un + 4,8% degvielai, +9,8% dabasgāzei un +6,5% cietajam kurināmajam utt. Atbilstoši CSP matemātikai, visu saskaitāmo summas dalījums ar saskaitāmo skaitu dod 2,2.
CSP inflācijas aprēķinu tūlīt pat mediju telpā multiplicēja, pirmkārt, banku nolīgtie propagandisti un, otrkārt, vairāku ministriju ierēdņi. Labi saprotami iemesli, kāpēc no viņiem nevarēja atskanēt un arī neatskanēja kaut pušplēsts vārds, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā ar CSP inflācijas rēķiniem. Lai nu ko teiktu banku algotņi, bet tikai ne to, ka bankās glabātā nauda ir gada laikā zaudējusi pusi no savas vērtības, ja šo vērtību mēra attiecībā pret reālo sviesta cenu pieaugumu. Praktiski tikpat nepieņemami bankām būtu atzīt naudas vērtības zudumu ne uz pusi, bet tikai par trešdaļu, kā izriet no CSP mērījumiem, tāpēc nākas izlikties, ka nekā tāda nav, jo tā nedrīkst būt.
Tagadējais cenu pieaugums vēl nav auļojošā inflācija, kādu daudzi atceras no pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijas. Divciparu skaitlis pagājušā gada inflācijai noteikti jau ir, bet virs 20% varbūt vēl nav. Vienu no faktiskās inflācijas orientieriem šonedēļ sniedza Latvijas valdības nespēja tikt skaidrībā, ko iesākt ar Vecrīgā brūkošo Vāgnera namu. Proti, kā tikt vaļā no valsts īpašuma, kura remontdarbu izmaksas augušas no 16,5 miljoniem eiro atbilstoši 2016. gadā veiktajiem aprēķiniem līdz 18,8 miljoniem pērnā gada vasarā. Kā redzams, cenas nav dubultojušās, bet to pieaugums tomēr ir daudzkārt lielāks par 2,2%. Nebūtu neticami šo pieaugumu vērtēt 14% apgabalā, uz ko norāda konkrētais piemērs.