Ja cilvēks, kuram ir konstatēta smadzeņu nāve, nav savā dzīvē izteicis aizliegumu viņa orgānu izmantošanai pēc nāves, viņa orgānus var izmantot transplantācijā, – pie šādas nostājas ikdienas darbā, glābjot pacientu dzīvību, pieturas ārsti transplantologi.
Likums nenosaka, ka ārstiem ir pienākums informēt pacienta radiniekus, taču tajā atrodama cita, pretrunīgi vērtēta norma - pacienta radiniekam ir tiesības zināt informāciju. Kā tādā situācijā rīkoties ārstiem un kādas tiesības ir pacientiem, šos jautājumus risina Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa.
Darba grupa piedāvās grozījumus divos likumos - Krimināllikumā un likumā Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā, un, visticamāk, beidzot tiks ieviesta arī skaidrība par kādu būtisku jautājumu: ko tieši cilvēks atļauj izdarīt ar savu ķermeni pēc nāves, parakstot atļauju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē.
Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra vadītāja pienākumu izpildītājs Jānis Jušinskis un Nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns ir vienisprātis par pašreizējo situāciju un rīcību gadījumā, ja ir pacients, kuram konstatēta smadzeņu nāve un pastāv iespēja izmantot cilvēka orgānus transplantācijā, lai glābtu citu cilvēku dzīvību. Proti, ja cilvēks savas dzīves laikā nav izteicis aizliegumu izmantot savu ķermeni, orgānus pēc nāves, tad tos var izmantot transplantācijā. «Likums neprasa, lai mēs obligātā kārtā runātu ar pacienta tuviniekiem par transplantāciju, bet, ja piederīgie ir klāt, mēs, protams, ar viņiem runājam un vaicājam, ko mirušais tuvinieks domājis par iespējamu orgānu ziedošanu, atļaušanu to darīt,» stāsta J. Bicāns. Parasti tuvinieki atbildi tomēr nezina, jo nekad par šiem jautājumiem savā starpā nav runājuši. «Nesen man bija saruna ar mirušā tuviniekiem Daugavpilī. Tieši iepriekšējā dienā viņi bija tikušies un runājuši ar priesteri, un viņš bija pateicis: padomājiet par to, ka jūsu tuvinieks var izglābt citu cilvēku dzīvību... Tuvinieki mums deva piekrišanu,» teic J. Bicāns.
Mediķi atklāj, ka ir dzirdējuši viedokli uzlikt ārstiem par pienākumu meklēt radiniekus. To ārsti uzskata par praktiski neiespējamu. «Mums nav visu personu kontaktu datu bāzes, dažreiz nav pat nekādu kontaktu ar tuviniekiem. Pat ja mums būtu tālruņa numurs, mēs nevaram šos jautājumus atrisināt telefonsarunā,» stāsta J. Bicāns. Otrs jautājums ir par laiku. Ja ārstam ir tikai minūte laika, lai pieņemtu lēmumu, nav iespējams uzmeklēt radiniekus. Ārsti norāda: katram cilvēkam ir tiesības izdarīt izvēli - ja viņš nevēlas, lai orgānus izmantotu, ir jāizdara ieraksts par aizliegumu.
Gan juristi, gan mediķi norāda, ka iespējamās transplantācijas gadījumā svarīgi zināt tieši mirušā pacienta gribu - vai viņš nav iebildis pret orgānu izmantošanu. Svarīgākais ir nevis radinieku domas - ko viņi domā par orgānu ziedošanu, bet - ko domājis pats cilvēks savas dzīves laikā, pat ja viņš oficiāli un juridiski atļauju nav noformējis. Tiesībsarga biroja speciālisti atsaucas uz Biomedicīnas konvencijas Transplantācijas protokolu, kurā minēts: jācenšas iegūt informāciju par mirušā izteikto, bet ne radinieku gribu. Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne uzsver, ka Latvijā ir divas galvenās problēmas - nepietiekamais sabiedrības zināšanu līmenis par orgānu izmantošanu pēc nāves un dažādi interpretējamās likumu normas. Faktiski Latvijas pieeju sauc par «prezumēto piekrišanu», taču tās pamatnosacījums ir, ka cilvēkiem jābūt informētiem par savām tiesībām.
Tiesībsarga pētījums šajā jomā gan parāda virkni problēmu: iedzīvotāju informētība un zināšanas par miruša cilvēka ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu medicīnā ir ļoti zemas. Tiesībsargs arī secināja, ka atbildīgās institūcijas, konkrētajā gadījumā Veselības ministrija, nav pildījušas savu pozitīvo pienākumu, lai veiktu sabiedrības informēšanas pasākumus.
Tieslietu ministrija ir plānojusi sakārtot likumus, un viens no jautājumiem ir nošķirt atļauju ziedot orgānus pēc nāves transplantācijai no atļaujas ziedot savu ķermeni izglītībai un zinātnei.
***
VIEDOKLIS
Jānis BICĀNS, Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra nieru transplantācijas nodaļas vadītājs:
- Ja cilvēks, kuram ir konstatēta smadzeņu nāve, nav savā dzīvē izteicis aizliegumu viņa orgānu izmantošanai pēc nāves transplantācijai, viņa orgānus var izmantot, - mēs pieturamies pie šāda viedokļa. Likumā nav noteikts, ka ārstiem būtu jāmeklē pacienta tuvinieki, lai iegūtu atļauju izmantot mirušā orgānus transplantācijai, tomēr tas nenozīmē, ka mēs, ārsti, nerunātu ar tuviniekiem. Ja tuvinieki ir kategoriski pret, mēs neko nedarīsim. Mēs vēlētos, lai sabiedrība Latvijā vairāk par šiem jautājumiem padomātu.