Rakstnieku savienība negrasās izslēgt Rokpelni

Pēc dzejnieka Jāņa Rokpeļņa publiskās atzīšanās par sadarbību ar VDK sabiedriskā doma ir stipri sašūmējusies: vieni asi viņu nosoda un mudina Rakstnieku savienības (RS) vadību sniegt viedokli par «stukačiem», teju lemjot arī par grēcinieku izslēgšanu no organizācijas, citi iesaka rīkoties izsvērti, «neļauties ķēķa līmeņa emocijām» un neizrādīt morālo pārākumu pār tiem, kas pakrituši. RS vadība savu oficiālo viedokli vēl gatavo, taču negrasās izslēgt dzejnieku no savu biedru rindām.

RS valdes priekšsēdētājam Arno Jundzem saceltā ažiotāža ap J. Rokpeļņa atzīšanos radījusi sajūtu, ka viņa vadītā organizācija padarīta par «galveno čekistu» Latvijā. Viss notiekot teju vai Tengiza Abuladzes filmas Grēku nožēlošana gaisotnē: kamēr vieni nožēlo grēkus, tikmēr citi izšeptē valsti un smīn par pirmajiem. Viņš mudina izturēt līdz galam un sagaidīt VDK zinātniskās komisijas secinājumus un ieteikumus (tie tiks sagatavoti līdz šā gada maijam), izturēties civilizēti, nevis «ķēķa gaisotnē pārcilāt, ko nu kurš ir teicis». RS zinot situāciju un sekojot līdzi notikumiem, un gatavojot vairākus pasākumus. Šobrīd ir aptaujāti organizācijas biedri, un pavasara pilnsapulcē vai arī agrāk tiks runāts par šo jautājumu. Katrā ziņā - savu izmeklēšanas komisiju veidot negrasoties. Jundzesprāt, slikti, ka lustrācija tā arī Latvijā nav notikusi atšķirībā no Lietuvas, kur šāda iespēja cilvēkiem bija un kur to izmantoja trešdaļa VDK savervēto, kuri labprātīgi atzinās. To vārdi, kas to nedarīja, tika publiskoti. Daudziem, protams, tas Latvijā bija un ir izdevīgi - it īpaši tiem, kas nebija tie nekaitīgākie ziņotāji. Tagad nu viens šāds, kurš nav izturējis sirdsapziņas ēdas, tiek padarīts par teju galveno vaininieku, pataisot visus rakstniekus teju par jampampiņiem.

RS biedre dzejniece Liāna Langa uzskata, ka «nebūtu slikti, ja RS valde paustu noteiktu pozīciju attiecībā pret totalitāro režīmu, kompartiju, padomju represīvajām iestādēm un tajās strādājušajiem». Varbūt ir jāpiedāvā redzējums, kā izturēties pret cilvēkiem, kas «izgaismojas vai tiks izgaismoti». Viņa arī brīdina: vislielākā bīstamība tiem, kas tajā laikā nesadarbojās ar VDK, ir ieņemt morāla pārākuma pozīciju. Jo lepnība ir ne mazāks grēks. L. Langa ir arī pārliecināta, ka cilvēks, kurš pats atzīstas, noteikti nebūtu jāizslēdz no RS. Nekādā ziņā negribot teikt, ka «stukačība» būtu cildināma, bet nevajagot nospārdīt cilvēku, kurš bijis pakritis. Dzejniece rosina darīt arī zināmus atklātībai stāstus, kuros cilvēki vervēti, bet atteikušies sadarboties ar VDK. Arī viņa savulaik noraidījusi šādu «piedāvājumu» ziņot par savu vīru.

Dzejnieks un RS valdes loceklis Aivars Eipurs atzīst, ka tuvākajās dienās būs noformulēts organizācijas oficiālais viedoklis, taču viņam personīgi nav pieņemama šobrīd notiekošā nomelnošana un raganu medības. Viņš arī noteikti esot pret J. Rokpeļņa izslēgšanu no RS.

Dzejniece Eva Mārtuža norāda: kad tikuši aptaujāti RS biedri, viņa teikusi, ka «šai lietai jāpieiet izsvērti», bez emocionālas ārdīšanās. Un atgādinājusi kolēģiem par pirms dažiem gadiem iznākušo Evas Eglājas-Kristsones grāmatu Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti, kur izstāstīts, kā tas viss notika. Tajā attēlota arī lustrācija. «Lūk, šādā veidā ir jāstrādā - korekti un ar mūsdienīgu pieeju, kas nerada šaubas par tur pausto un liekus minējumus. Mēs diemžēl nelasām un nezinām, ka daudz kas jau ir izpētīts un atklāts,» secina E. Mārtuža, norādot, ka J. Rokpeļņa atzīšanās varētu būt iemesls rakstīt turpinājumu šai grāmatai.