Jānis Vanags: Ja iedzīvotāji pamet valsti, tas nozīmē, ka valsts ir slima

Ekonomikas doktors, Rīgas Tehniskās universitātes profesors Jānis Vanags intervijā Neatkarīgajai pamato, kāpēc jaunā emigrācija un vieglprātīga, nepārdomāta «durvju atvēršana» imigrācijai kopā ar citām politekonomiskām problēmām rada draudus Latvijas valsts pastāvēšanai.

- Jūs esat pieredzējis politiku plašā spektrā un ilgā laikā. Esat strādājis Saeimā, biznesā. Raksturojiet to, kas notiek, plašā spektrā.

- Arī man deviņdesmitajos gados nācās pārkārtoties. Kļuvu no inženiera par ekonomistu. Bet katras paaudzes situāciju raksturo tā saucamie sociālās sistēmas pamatelementi, kurus saīsināti apzīmē ar STEPE. Sociālais, tehniskais, ekonomiskais, pārvaldības, politiskais, protams, apkārtējā vide… Un, ja runājam, piemēram, par sociālo aspektu, tad valsts lielākā bagātība, protams, ir iedzīvotāji. Valsti tiešām veido tās iedzīvotāji, un valsts veido iedzīvotāju attieksmi pret to. Ja iedzīvotāji pamet valsti, tad tas nozīmē, ka valsts, runājot medicīniskā terminoloģijā, ir slima. Tas nozīmē, ka kaut kas šeit nav kārtībā, ka ir radusies neatbilstība - iedzīvotāju vajadzības neatbilst tam, ko iedzīvotāji no savas valsts gaida. Ja iedzīvotāji, turklāt arī pamatiedzīvotāji, pamet valsti, tas nozīmē, ka valsts pamazītēm iet bojā vārda tiešā nozīmē.

- Vai varat definēt šī procesa diagnozi?

- Diagnozi definēt ir grūti. Domāju, ka pamatdiagnoze, ja skatāmies no pašas augšas, meklējama pašos iedzīvotājos. Mēs paši šo valsti esam izveidojuši tieši tādu, kāda tā ir. Ja mums tas nepatīk, tad nonākam pie atziņas, ka neprotam pārvaldīt savu valsti. Neprotam izveidot tādu valsti, kurā pašiem gribētos dzīvot. Vai nekļūst skumji, nonākot pie šādas atziņas? Mūsu tiesiskā apziņa, pašorganizētība un morāles standarti neatbilst valsts pārvaldes formai. Diemžēl neesam izauguši līdz tādam līmenim, lai prastu pārvaldīt savu valsti. Tāpēc nereti gadās ieraudzīt āzi dārznieka amatā.

Kas par to liecina? Līdzko Saeimas vēlēšanas pagājušas, jau pēc mēneša runājam - ko esam ievēlējuši? Bet - ievēlējuši esam tikai tos, ko esam spējīgi ievēlēt. Citiem vārdiem sakot, mūsu Saeima ir tautas radīts valsts pašpārvaldes auglis. Latviešu valodā ir teiciens: kāds putns, tāda dziesma.

Taču - neviena teorija neder visiem gadījumiem. Praksē viss ir sarežģītāk. Kāpēc? Vispirms tāpēc, ka vēlēšanu likums liedz tautai izvēlēties sev vēlamākos deputātu kandidātus - balsots tiek pēc partiju sarakstiem. Nevis par personībām, kurām ir atbilstošas rakstura iezīmes un nepieciešamais intelektuālais potenciāls augstajam deputāta statusam. Ar politisko reklāmu palīdzību vēlētājiem tiek uzspiesti partijām un to finansētājiem (nevis vēlētājiem) vēlamie deputātu kandidāti. Atcerēsimies - kas maksā, tas pasūta mūziku!

- Tas, ja piesaucam demokrātiju un vēlēšanas, gan ir tikai tāds sevis, balsotāja attaisnošanas teiciens. Neviens tev neliek klausīt tos, kas maksā, ja tev rūp valsts.

- Taisnība. Bet, ja zinām, ko nozīmē reklāma, ja zinām, ar kādu spēku tā ietekmē cilvēku apziņu, tad mums ir jādomā par to, par ko arī pati Saeima ir domājusi. Proti - par reklāmu finansējuma samazināšanu. Jo reklāma rada iespēju ievēlēt visneiedomājamākos, visnepiemērotākos cilvēkus. Alkatīgus, negodīgus cilvēkus.

- No tā izriet, ka varai izdevīgi attīstīt nevis izglītotu sabiedrību, bet uzturēt pūli. - Tātad - vara kā pašmērķis…

- Pilnīgi pareizi - vara kā pašmērķis un labu ienākumu avots. Tieši tāpēc ir tik daudz konkurentu uz katru deputāta vietu. Un mums, esošiem deputātiem, nav svarīgi, ko esam izdarījuši valsts labā un tautas labā, mums ir svarīgi noturēties pie varas un sagatavoties nākamajām vēlēšanām.

Piemēram, budžeta likums. Tur ir tik daudz svešvārdu. Es varu droši apgalvot, ka ne visi deputāti paši tos saprot. Var gadīties, ka arī es tos nesaprotu… Tātad es nesaprotu, kā tiek sadalīta valsts nauda. Piemēram, parādās teiciens - «fiskālā telpa». Izrādās, ka ar telpu tam nav nekāda sakara. Bet - kāpēc tas tā tiek darīts, runājot par valsts iedzīvotājiem nozīmīgiem jautājumiem?

Šādas rīcības loģisks un sociāli psiholoģisks iemesls ir acīmredzams - panākt, lai cilvēki iespējami mazāk saprot to, kas notiek ar viņu naudu. Jo visi tie svešvārdi, kas tiek lietoti normatīvajos aktos, ir aizstājami ar vienkāršiem, vēlētājiem saprotamiem latviešu valodas vārdiem.

Mēs esam kļuvuši par kapitālisma vergiem. Vārda tiešā nozīmē. Ko es gribu ar to teikt? Ārvalstīs pastāv jēdziens «funkcionālais analfabētisms», kurš Latvijas publiskajā telpā vēl nav parādījies. Būtībā funkcionālais analfabētisms ir dabiska parādība. Katrs no mums ir nezinošs kādā no jomām. Vienās jomās esam augsti profesionāli izglītoti, citās - nē. Bet skumji ir tas, ka esam kapitālisma analfabēti.

- Taču šajos laikos dzimusī paaudze jau ir sasniegusi augstākās izglītības vecumu. Vai tā arī nejēdz kapitālismu? Ja nejēdz, kāpēc?

- Diemžēl kapitālismu, tā priekšrocības un trūkumus var iemācīties vien vairākās paaudzēs.

- Ko jūs teiksiet par domu, ka jaunās emigrācijas cēlonis no Austrumeiropas valstīm uz Rietumiem ir tas, ka Rietumeiropa ir sociāli atbildīga, Austrumeiropa - bezatbildīga?

- Ja jūs ar Rietumeiropu domājāt vecās ES valstis, tajās valdība tiešām ir sociāli atbildīga. Bet komersantu sociālā atbildība ir mīts. Uzņēmēju sociālā atbildība ir pretrunā ar kapitālistiskās sistēmas pastāvēšanas pamatprincipiem. Šim jautājuma esmu veltījis īpašu uzmanību. Izpētīju, kā praksē darbojas komersantu sociālā atbildība. Vienā no saviem šai tēmai veltītiem rakstiem minu vairākus gadījumus, kur praksē izpaužas sociālā bezatbildība. Pētot situāciju arī Latvijā, satikos ar… Augustu Deglavu. Jā, Augusts Deglavs bija viens no retajiem augstas sociālās atbildības cilvēkiem lielo uzņēmēju vidē. Iespējams, ka Latvijas vēsturē tas ir spilgtākais un varbūt pat viens no retajiem tik liela apmēra un ilgstošas sociālās atbildības gadījumiem Eiropā un pasaulē. Citiem sociālā atbildība domāta vien kārtējai reklāmas kampaņai un ienākumu vairošanai.

- Te jautāšu, vai esat kādā partijā? Kāds ir jūsu, tā teikt, politiskais noskaņojums?

- Nevienā partijā neesmu, bet noskaņots esmu sociāldemokrātiski. Jo tas, kā notiek šī bagātības koncentrācija (runā, ka vienam procentam pasaules iedzīvotāju jau pieder vairāk materiālo vērtību nekā pārējiem deviņdesmit deviņiem), manī rada bažas par to, ka mēs tuvojamies jaunai revolūcijai. Bet revolūcijas ir pats sliktākais valsts un civilizācijas attīstības scenārijs.

- Pagaidām, vismaz Eiropā, nesaskatu tai pietiekamu potenciālu…

- Eiropā revolūcijas nav gaidāmas tuvāko 100 gadu laikā, bet Eiropa ir pasaules civilizācijas daļa un mēs, eiropieši, ar to esam cieši saistīti. Terorisma draudu un izpausmju pieaugums Eiropā, bēgļu plūsmas palielināšanās skaidri liecina, ka pasaule ir zaudējusi līdzsvaru. Nav saprotams, kāpēc attīstītākās pasaules valstis uzskata, ka ir pirmās šķiras valstis, ka tām ir lielākas tiesības rīkoties atbilstoši savām interesēm, nereti ignorējot mazāk attīstīto valstu intereses. Vēstures notikumi skaidri liecina, ka tas ir strupceļš - neviens nabagos un izsalkušos nav apturējis, agrāk vai vēlāk viņi ir panākuši revolucionāra rakstura pārmaiņas valstī un sabiedrībā. Vai viņi ir ieguvuši to, ko cerēja - tas ir cits jautājums..

- Jūs sakāt: tie, kas taisa revolūcijas, paši par to maksā. Vai mēs tagad maksājam par savu dziesmoto revolūciju, par Atmodu?

- Jā, aizbraucēji ir maksa par Atmodu.

- Bet kas tad nebija pareizi izdarīts?

- Es nevēlos būt revolucionāro notikumu un revolucionāru soģa lomā. Bet, rūpīgi pārdomājot jaunāko laiku vēstures notikumus, izrādās, ka divi notikumi - mūsu valsts neatkarības atgūšana un iestāšanās Eiropas Savienībā - savā būtībā ir pretrunīgi. Tie nevis papildina, bet izslēdz viens otru. Tātad - cik Eiropā ir brīvības? Kapitāla, darbaspēka kustības, dzīvošanas, preču plūsmu brīvība… Un pats par sevi - vārda brīvība. Apstāsimies pie darbaspēka kustības brīvības. Kāpēc lai cilvēki nebrauktu projām uz Angliju vai Īriju, ja tur maksā vairāk? To ir ļoti grūti nosegt ar patriotisma šauro paladziņu. Tātad - mums vajadzēja izvēlēties - ko gribam vairāk: savu valsti vai ES.

- Taču daudzi redz šo dilemmu savādāk. Viņi uzskata, ka bez dalības ES Latvija iznīktu straujāk gan ārēju draudu, gan iekšējas pārvaldes kvalitātes, tās kriminalizācijas pakāpes dēļ. Tas kļuvis redzams jau deviņdesmitajos gados…

- Deviņdesmitie gadi - tas ir revolūcijas laiks. Bet revolūcija - tas ir haoss. Katram tad savi likumi.

Bet, ja runājam par ES un Latviju ES, tad zīlēt, kā būtu, ja būtu, nav manas darbības lauks. No manas puses būtu nepareizi uzskatīt, ka ES ir ideāls veidojums, kurš pasargās Latvijas valsti, ja to nevēlas darīt šīs valsts iedzīvotāji. Turklāt ES juridiskā konstrukcija neatbilst tās attīstības mērķiem. Piemēram, ES ir gan izveidota monetārā savienība, bet nav izveidota atbilstoša juridiskā sistēma, kas nodrošinātu tās stabilu darbību.

- Bet vai tad ES kā struktūra nomāc mūs tik lielā mērā, ka izslēdz mūsu spēju domāt ar savu galvu un rīkoties adekvāti, lai arī Latvija būtu bagāta? Vai arī ES tomēr pamatā ir attaisnojums mūsu pašu, mūsu varas mazspējai?

- Lielās un ne tikai lielās sistēmās valda kvantitātes, nevis kvalitātes princips. Lai cik gudri būtu Latvijas politiķi, tomēr svarīgi, cik daudz iedzīvotāju pārstāv šie politiķi. Paskatieties, kas ir ES atslēgas figūras vai atslēgas politiķi. No kurām valstīm tie nāk? Un kas tad virza ES uz priekšu? Vācija, Francija, Itālija… Lielbritānija tagad kož pirkstos, ka neko vairs nevar ietekmēt. Tas nozīmē, ka mazajām valstīm gribot negribot nākas pielāgoties lielāko izsniegtajai partitūrai, runājot mūziķu valodā.

- Tomēr - kas mums liedz darīt, kā pašiem labāk? Ko tad vērta brīvība, ja mēs to nedarām?

- Darīt, kā pašiem labāk!? Tas ir lieliski, bet tas laiks Latvijai ir pagājis uz neatgriešanos. Latvija ir Eiropas politiskās un sociāli ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts attīstības līmeni un tendenci nosaka šīs sistēmas darbības mērķis. Faktiskais, sasniegtais, nevis deklarētais mērķis. ES dokumentos nekas nav teikts par mazāko valstu nacionālās identitātes saglabāšanu. Domāju, ka tas nevienu arī nesatrauc. Konverģence padarīs savu.

- Bet ko tad nozīmē valsts patība? Pašapziņa, patstāvība?

- Formāli tā ir valsts teritorija, karogs, himna un valsts iedzīvotāji. Šie katrai valstij unikālie patības un patstāvības, pašapziņas, neatkarības un brīvības elementi pastāvīgi mainās. Zinātniekiem un arī politiķiem svarīgi saskatīt šīs izmaiņas un izvērtēt to radītos efektus, lai savlaicīgi izdarītu secinājumus par to atbilstību tautas pamatvērtībām. Diemžēl mūsdienu politiķiem netīk ieklausīties zinātniekos, viņi vairāk paļaujas uz intuīciju un nereti dodas vieglākās pretestības virzienā.

- Kā nesajaukt atbilstību ar pielāgošanos?

- Patiešām, atbilstības likums ir cieši saistīts ar pielāgošanu un pielāgošanos. Uz to norāda formas un satura atbilstības likums, kuru ļoti plaši izmanto daudzās zinātnes nozarēs un praksē. Bet formas un satura atbilstības meklējumos mēs nereti sastopamies ar jautājumu: ko darīt, lai panāktu lietu vai procesu atbilstību? Piemēram, ja glezna neatbilst rāmim, ir divas iespējas - mainīt gleznu vai rāmi. Diemžēl mūsu valsts pārvaldītāji nereti cenšas mainīt «gleznu» jeb pārvaldības objektu, nevis rāmi - pārvaldības subjektu. Tāpēc joprojām ir spēkā aksioma: «Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.» To var papildināt ar brāļu Kaudzīšu atziņu: «Kur aitas, tur cirpēji.» Tas ir atbilstības likuma detalizācijas piemērs. Tas mums katram liek padomāt par savu vietu valstī, sabiedrībā, darba kolektīvā vai kādā citā sociālā sistēmā.

- Man tomēr gribētos just dinamikas iespēju…

- Es arī domāju par dinamiku. Bet diemžēl mēs tuvojamies brīdim, kad - vai nu nepieciešamās reformas tiks veiktas no augšas, vai arī tās tiks veiktas no apakšas. Domāju, ka Latvija attīstīsies evolucionāri, bet Latvija nevar būt pasargāta no globāla mēroga revolucionārām pārmaiņām.

- Bet ko šajā kontekstā Latvijai darīt? Fatāli ļauties notiekošajam?

- Pirmkārt, vajadzētu apzināties esošo stāvokli, apzināties draudus, iespējas un, mūsdienu valodā runājot, uzzīmēt ceļa karti. Un tas ir jādara, sadarbojoties ar citām valstīm. Diemžēl es šajā ziņā neesmu optimists. Es saprotu, ka migrācijas procesi turpināsies. Latvijas emigrantus kompensēs iedzīvotāji no citām valstīm ar visām no tā izrietošajām sekām. Diemžēl arī šajā ziņā politiķi iet pa vieglākās pretestības ceļu. Latvijā joprojām ir vairāk nekā 70 tūkstoši bezdarbnieku, bet uzņēmēji sūdzas, ka viņiem nav pat vienkāršu darbu darītāju. Un tajā pašā laikā politiķi sit trauksmes bungas - darbaspēks būšot jāieved no citām valstīm.

Sekojot politiķu piedāvātajam risinājumam, Latvija kļūs par valsti bez izteiktas nacionālas identitātes. Mūsu, latviešu, paliks ap 30-40 procentiem, un pie 20% pamatiedzīvotāju īpatsvars varbūt nostabilizēsies. Tāpēc tik vieglprātīga politisku lēmumu pieņemšana par «durvju atvēršanu» ar tik vieglprātīgiem argumentiem nozīmē Latvijas valsts nacionālās identitātes bojāejas pastiprināšanu. Mēs laižam ūdeni sava kuģa tilpnēs.

- Vai spējam savākties?

- Lai atbildētu, vai spējam, vai spēsim savāktiem, nākas atgriezties pie saknēm - mūsu valsts sistēmas sociālā aspekta jeb elementa. To izvērtējot, nebūs grūti nonākt pie secinājuma, ka esam piesātināti ar kalpa dzīves tikumiem, kultūru un tradīcijām. Piesātināti un pārsātināti. Kalpa gēni mūsos dominē. Diemžēl šī kalpiskā filozofija, kalpiskā attieksme pret savu valsti un tautu dominē arī politikā.

- Tātad - arī ievēlēt mēs spējam pamatā kalpus?

- Jā. Turklāt - bezkaunīgākos kalpus. Nereti negodprātīgākos, alkatīgākos un uzbāzīgākos cilvēkus mēs izvirzām par saviem līderiem. Un viņi valsti pārvalda atbilstoši saviem tikumiem, vairāk domājot par savu pašlabumu, nevis valsti un valsts iedzīvotājiem.

- Vai jūs redzat kādu valstiski apjēgtu iespēju izvairīties no tā, ko jūs tagad raksturojat?

- Jā. Ja gribam kaut ko mainīt, mums ir jāapvienojas ar Baltijas valstīm. Politiskā līmenī. Respektīvi, jāveido sava frakcija, sava ūnija Eiropas Savienībā. Jāpasaka: ja tā turpināsim, tad jūsu likumi arvien lielākā mērā apdraudēs mūsu valsts pamatus. ES ir būtiski jāpārkārto.

Turklāt - ja gribam saglabāt valsti, jāsāk ar izglītību. Pirmkārt, jāpāriet uz bezmaksas augstāko izglītību. Jātiek galā ar augstākās izglītības kvalitāti degradējošajiem procesiem. Pašreizējā sistēmā ir ļoti vāja konkurence starp augstākajām izglītības iestādēm, un tajā noteicošais elements ir studiju maksa, nevis profesionālās kapacitātes iegūšana. Šajā laukā nepieciešamas būtiskas reformas.

Pēc būtības augstskolām un vidējām profesionālām skolām pastāvīgi jāstrādā ar maksimālu atbilstību tirgus prasībām ne tikai šodienai, bet arī rītdienai. Zinātnieku sagatavošana ir jāuzskata par ekskluzīvu augstākās izglītības produktu. Latvijas politikā zinātne un izglītība nav prioritārās lietas. Rītdienas Latviju nevar veidot ar cirvi un kalpa dvēseles stīgām.