Lai gan VDK dokumentu izpētes komisija strādā jau vairāk nekā divus gadus, joprojām nav skaidrs, kas notiks ar tā sauktajiem čekas maisiem – publiskos tur esošās personas vai ne?
Zināms, ka no 4300 kultūras darbiniekiem kartotēkā atrodami 583. Tikai retais no viņiem ir publiski atzinis savu sadarbību ar VDK - tostarp dzejnieks Jānis Rokpelnis. Neatkarīgās aptaujātie kultūras darbinieki, arī tie, kas ir par maisu atvēršanu, saka: raganu medības noteikti nebūtu jārīko.
Dzejnieks Uldis Bērziņš atzīst, ka par J. Rokpeļņu saistību ar VDK zinājis jau 1992. gadā. Tolaik J. Rokpelnis stājies sociāldemokrātiskajā partijā, ko vadīja U. Bērziņš, un uz anketas jautājumu - vai ir sadarbojies ar VDK, atzinis: jā. «Es gan zinu vēl citus, kuri bijuši VDK aģenti. Un nevaru pateikt, ka tāpēc vien viņi visi ir slikti,» teic U. Bērziņš. Katrā ziņā - publiskot maisu saturu vajadzējis uzreiz pēc Latvijas valsts atjaunošanas, ļaujot cilvēkiem skaidrot savu rīcību. Tik ilga informācijas nobremzēšana radījusi tikai psiholoģisko spriedzi sabiedrībā, dodot vielu minējumiem un aizdomām. Raganu medības noteikti nevajadzētu rīkot, bet gan vēlēties, lai nekad vairs nebūtu tādas valsts, kur ko tādu liek darīt.
Vairāk - jā, nekā - nē maisu atvēršanai saka dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Viņš nedomā, ka tas ļoti kaitēs tur esošo cilvēku reputācijai. Nekas no tā nemainīšoties! Lai palūkojoties, kādi tiek ievēlēti par deputātiem, un būs skaidrs, ka viņu biogrāfija vēlētājus uztrauc vismazāk. Tikai no paša cilvēka ir atkarīgs, kā viņš uztver līgumu ar čeku. Kas tāds paliek mūža garumā un nav izsvītrojams vai noslēpjams nevienā atvilktnē.
Par kartotēkas atklāšanu ir arī tēlnieks Gļebs Panteļejevs: tas vienkārši ir jādara, un viss. Kļūs zināmi vārdi? Katram taču ir dota mēle, lai skaidrotu savu rīcību. Par laimi, ir arī brīnišķīgas vīrišķības piemēri, kā Georgs Andrejevs, kurš atklāti atzina savu saistītbu ar čeku. «Nu nav nošaujami visi tie, kas bija maisos, un to saprot visi, kas dzīvojuši padomju laikos. Tie tiešām bija tādi laiki, kā nereti tiek teikts,» uzsver G. Panteļejevs, neslēpjot šaubas par iespējamām raganu medībām. Viņš gan liek katram paraudzīties kritiski uz sevi, jautājot - cik kompromisu pats esmu pieļāvis dzīves ceļā? Vai tiešām esmu tik balts un pūkains, lai mestu akmeni pirmais?
Viņam pievienojas arī Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis, atgādinot: tolaik vairākums pieļāva kompromisus ar savu sirdsapziņu, jautājums - cik tālu? Tikai retais nekādā veidā nesadarbojās ar padomju varu. Arī tad mākslinieki gribēja izstādīt gleznas, rakstnieki - publicēt savus darbus, un tas nozīmēja neizbēgamus kompromisus. A. Teikmanis domā, ka informācija ir jāpublisko, tāpēc jau komisija izveidota. Vienīgi žēl, ka tas viss notiek priekšvēlēšanu laikā, kas atkal paraus galu vaļā dažādām spekulācijām.
Pret publiskošanu ir komponists Pēteris Vasks, kas šaubās, vai maisos vairs ir atrodama sākotnējā informācija. Visticamāk, viss liekais jau sen izrevidēts un varbūt pat pielikts klāt tas, kā tur nebija. Ja tagad to visu izvilks dienasgaismā, sāksies izrēķināšanās. «Tas ir mēģinājums saduļķot mūsu prātus. Neesiet naivi! Tādā veidā tas nestrādā. Ja pašā sākumā netika izdarīts, tad tagad tam nav jēgas,» ir pārliecināts P. Vasks. Arī dzejnieks Knuts Skujenieks domā, ka tas nesīs tikai lielu naidu. Viņš iesaka maisus nogādāt Nacionālajā arhīvā, kur varēs vērsties jebkurš, kas grib noskaidrot, kurš izsekojis vai denuncējis viņu vai viņa radus un draugus. Bet ne publicēt sarakstus. Pret tiem, kas patiešām noziegušies, ierosināt krimināllietas, bet visiem sarakstā esošajiem liegt ieņemt atbildīgus amatus. K. Skujenieks uzsver, ka neesot pret lustrāciju, taču - ja pats cilvēks neatzīstas, tad nevajadzētu viņu tamdēļ sodīt.