Maligins un "Olainfarm": Vienā gadā dzimušo likteņi
Lēmumu celt medikamentiem vajadzīgu ķīmisko vielu rūpnīcu Olainē Latvijas PSR Ministru padome pieņēma 1965. gada 4. decembrī – dažus mēnešus pēc tam, kad 5. maijā jau bija piedzimis tās vēlākais īpašnieks un vadītājs Valērijs Maligins.
Pēc tam vēl bija jāpaiet gadiem trīsdesmit, līdz Olainfarm nosaukumu ieguvušā uzņēmuma un V. Maligina dzīves ceļi savijās uz turpmākajiem divdesmit gadiem līdz V. Maligina nāvei 2017. gada 9. decembrī.
Olainfarm bija starp tiem padomju laika uzņēmumiem, kuri vismaz kaut kā spēja pielāgoties arī pēcpadomju eksistencei Latvijas Republikā. Tā ar uzņēmējdarbību ņemties nevēlējās, bet bija vajadzīgi seši septiņi gadi pēc valsts neatkarības atjaunošanas un Padomju Savienības īpašumu pārņemšanas, kamēr politiķi un ierēdņi izdomāja, kā tieši tikt no valsts īpašumiem vaļā. Tika nodibināta Privatizācijas aģentūra ar lozungu, ka tā spēšot piedāvāt pircējiem vienu uzņēmumu dienā. Vismaz dažos laika nogriežņos šis lozungs pat tika izpildīts.
Kavēšanos ar privatizāciju Latvijai nevar pārmest, jo uzņēmumu pircēji nevarēja uzrasties momentā. Vajadzēja paiet gadiem, kamēr ārzemnieki atzina nevis konkrētos uzņēmumus, bet Latvijas valsti par pietiekami stabilu veidojumu un kamēr vietējie nopelnīja naudu uzņēmumu pirkšanai. Olainfarm nopirkušais V. Maligins skaitījās ticis pie naudas, nodarbojoties ar medikamentu uzpirkšanu un pārdošanu bijušās Padomju Savienības vietā nodibinātajās valstīs. Vismaz pēc tās versijas, kādu 1996. un 1997. gadā presei izpauda V. Maligina konkurenti, viņa naudas līdzekļu faktiskais avots bijusi Olainfarm produkcija. Viņa firma Aroma paņēmusi Olainfarm produkciju pārdošanai Krievijā, ko arī izdarījusi, bet ar naudas atdošanu kavējusies. Nav neiespējami, ka par šo naudu patiešām apmaksāta daļa no Olainfarm akciju kapitāla, ko V. Maligins atpirka no valsts. Par pirkšanas darījuma juridisko izkārtni V. Maligins izmantojis nevis Aromu, bet gan SIA Olmafarm (jā, pirmajā acu uzmetienā gandrīz kā Olainfarm).
Viens no privatizācijas kampaņas nosacījumiem bija privatizēto uzņēmumu akciju kotēšana Rīgas Fondu biržā, kur Olainfarm startēja 1997. gada jūnijā ar akciju cenu ap diviem latiem gabalā. Pēc tam uzņēmumam, tā akcijām un akcionāriem ir klājies dažādi. Olainfarm der par piemēru, ka Latvijā jebkurš cilvēks ar pavisam pieticīgu starta kapitālu varēja kļūt par miljonāru, jo varēja taču nopirkt Olainfarm akcijas 2009. gadā par 20 santīmiem gabalā. Aprēķināts, ka tādā veidā bija jāiegulda 35 tūkstoši latu (pieticīga dzīvokļa vai grezna auto cena), lai vēlākā akciju cenu celšanās ļautu šīs akciju paketes vērtību fiksēt miljona latu līmenī. Pašlaik akciju biržas cena ir ap astoņarpus eiro gabalā.
Ieteikumā kļūt par miljonāru spekulācijās ar Olainfarm akcijām ir daudz liekulības, jo teorētiski visiem atļautās darbības īstenībā realizēt varēja tikai pats V. Maligins, ko viņš arī izdarīja. Lieta tāda, ka akciju zemo cenu 2009. gadā noteica ne tikai ekonomiskā krīze pasaulē un Latvijā, bet arī uzņēmumu parastā prakse nekādas dividendes akcionāriem nemaksāt. Juridiski skaitījās, ka akciju kontrolpakete nepieder nevienam, jo īpašumtiesības smalki sadalītas, bet īstenībā tomēr viens vai daži lielāko akciju pakešu īpašnieki spēja vienoties par tādu uzņēmumu pārvaldību, kas plūdināja uzņēmumu naudu pie viņiem nevis caur dividendēm, bet tādā veidā, ka īstie mazākumakcionāri nedabūja neko. Dažos gadījumos lielie akcionāri ir izmantojuši iespējas lēti nopirkt akcijas un tad gan sākt oficiāli maksāt dividendes, kuras pārsvarā saņem viņi paši. V. Maligins apmēram tā izdarīja 2011. gadā, iegādājoties 3 687 514 Olainfarm akcijas un ar tām palielinot savu daļu akciju kapitālā no 42,6%, kas jau ļāva viņam būt faktiskajam uzņēmuma īpašniekam, līdz 71,8% (citos avotos atrodamie dati atšķiras, bet ne būtiski).
Dividendēs neizmaksāto naudu Olainfarm ieguldīja ne tikai ražotnēs, bet arī aptieku un citu ar farmāciju saistītu uzņēmumu pirkšanā.
Kopš 2011. gada Olainfarm sāka maksāt dividendes. Ne katru gadu tā notika, bet no pērnā gada peļņas akcionāri, t.i., V. Maligins, nolēma dividendēs izcelt no uzņēmuma deviņus miljonus eiro, bet uzņēmuma attīstībai atstāt tikai mazliet virs 600 tūkstošiem eiro. Izskatījās, ka uzņēmumā jau brieda pārgrozības, bet V. Maligina pēkšņā nāve piešķīra tām citu virzienu.