SAB iznīcinājis vai slēpj svarīgus pierādījumus t.s. Lemberga krimināllietā
Satversmes aizsardzības birojs (SAB) vēstulē Rīgas apgabaltiesai pērn paziņojis, ka ir iznīcinājis divus dokumentus, kuri būtu derējuši kā svarīgi pierādījumi aizstāvībai t.s. Lemberga krimināllietā.
Šie dokumenti saistīti ar diezgan lielu rezonansi ieguvušu notikumu, proti, 2013. gadā (t.i., piecus gadus pēc tiesas procesa uzsākšanas) prokurori Rīgas apgabaltiesai iesniedza Kopenhāgenas viesnīcā D’Angleterre slepeni ierakstītu Latvijas uzņēmēju sarunu audioierakstus un to atšifrējumus. Uzņēmēju sarunas esot notikušas 2005. gada 16. un 17. jūnijā. Tika apgalvots, ka sarunas pēc SAB lūguma esot ierakstījuši Dānijas specdienesti.
Kā liecina audioierakstu atšifrējumi, Latvijas uzņēmēji Dānijas viesnīcā runāja par to, kā atrisināt konfliktu starp akciju sabiedrības Ventbunkers akcionāriem, no kuriem vieni gribēja pārdot Ventbunkera vērtīgāko aktīvu - Ventspils naftas akciju kontrolpaketi - krievu uzņēmējiem, bet otri to negribēja, jo uzskatīja, ka latviešiem pašiem ir jākontrolē naftas tranzīta bizness caur Latviju.
Jāatgādina, ka konflikts starp Ventbunkera akcionāriem par Ventspils naftas pārdošanu vai nepārdošanu sākās 2004. gada beigās. Tas tika nosaukts par «Ventspils tranzītbiznesa karu» un nepašaubāmi ir vērienīgākais biznesa karš Latvijas vēsturē. Tas izpaudās kā bieža uzņēmumu vadības maiņa, faktiski neskaitāmi civilprocesi starp strīdīgajām pusēm un arī kā kriminālprocesu iniciēšana, politiskās vides «tricināšana» u.tml.
Kā zināms, šobrīd Ventspils naftas akcijas ir jau pārdotas par aizdomīgi zemu cenu, Ventbunkeru pilnībā kotrolē «mantas glabātājs» Rudolfs Meroni, bet vai t.s. Ventspils tranzītbiznesa karš (kurš tātad sākās pirms 13 gadiem) ir beidzies, nav zināms.
Iznīcinātie dokumenti
Tiesvedības laikā Anrija Lemberga advokāts Oskars Rode un Anša Sormuļa advokāts Jānis Rozenbergs tiesai pieteica vairākus lūgumus saistībā ar Kopenhāgenas viesnīcā ierakstītajām sarunām.
Piemēram, kopā ar audioierakstu krimināllietai bija pievienoti arī ekspertu atzinumi par šo ierakstu. Lai arī eksperti slepus ierakstītajās sarunās Anrija Lemberga balsi nekonstatēja, prokurori apgalvo, ka sarunās esot piedalījies arī Anrijs Lembergs. Lai pierādītu, ka prokuroru iesniegtais pierādījums nav attiecināms uz vairākām apsūdzības epizodēm, advokāti lūdza tiesu izprasīt no SAB dokumentus.
Tostarp tika lūgts izprasīt no SAB it kā ļoti elementārus un pašsaprotamus dokumentus - vēstuli, ar kuru Dānijas specdienests materiālus nodeva SAB, un vēstuli, ar kuru SAB informē par to Ģenerālprokuratūru. Pat tiesa, kura aizstāvības puses lūgumus parasti noraidīja, šajā gadījumā atzina, ka šie dokumenti no SAB ir jāizprasa.
Pērnā gada oktobrī SAB direktors Jānis Maizītis vēstulē Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnesim Borisam Geimanam atbildējis, ka SAB ir iznīcinājis tiesas prasīto 2005. gada 22. jūnija vēstuli, kurā ir runa par to, ka SAB no Dānijas partnerdienesta esot saņēmis materiālus, kā arī 2005. gada 5. augusta vēstuli, kura adresēta Ģenerālprokuratūrai. Savukārt tiesas prasītā sarakste starp SAB un Dānijas partnerdienestu esot slepena. SAB to ir gatavs uzrādīt tikai tiesnesim, «iepriekš vienojoties par abpusēji ērtu tikšanās laiku».
Pārāk daudz nesakritību
Pierādījumu iznīcināšana pati par sevi ir sodāma lieta. Vērtējot saņemtās ziņas no SAB un tajās pamanāmās pretrunas, O. Rode, kurš pats agrāk bija prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, līdz ar to labi zina, kā jāglabā dokumenti, Neatkarīgajai atzina, ka «izveidojusies savdabīga situācija», kas vedina domāt par to, ka SAB maldina tiesu. «SAB tiesai paziņo, ka viņi divas vēstules nevar iesniegt, jo tās esot iznīcinātas. Bet sākotnējo vēstuli, ar kuru ir saņemts materiāls no Dānijas, viņi nevar uzradīt tāpēc, ka sarakste ar sadarbības partneriem ir slepena. Diemžēl šajā SAB vēstulē tiesai neparādās neviens normatīvais akts, uz kā pamata šī sarakste ar sadarbības partneri atzīta par slepenu. Ir jābūt konkrētam normatīvam aktam, kurš apliecina, ka tik tiešām - šādas lietas ir slepenas. Turklāt SAB atbildē tiesai ir redzams, ka divas vēstules ir ar vienādu numuru. Ja SAB paziņo, ka atsevišķi dokumenti ir tikuši iznīcināti, man rodas aizdomas, ka šāda atbilde, maigi izsakoties, nav īsti korekta. Nevar no kāda konkrēta dokumentu kopuma, no konkrēta «faila», kas ir veltīts konkrētai darbībai - sadarbībai ar Dānijas partnerdienestu, iznīcināt atsevišķus dokumentus. Vai nu tiek iznīcināts viss «fails» sakarā ar to, ka beidzies glabāšanas termiņš, vai ir bijuši citi iemesli. Nevar būt tā, ka daļu dokumentu saglabā, bet daļu iznīcina. Man kā Anrija Lemberga aizstāvim rodas pārliecība, ka SAB, iespējams, pēc valsts apsūdzības uzturētāju lūguma, nesniedz tiesai pilnu informāciju par to, kādas personas ir ņēmušas dalību vietā, kur veikta audiokontrole. Prokurori mēģina pārliecināt tiesu ar viņu rīcībā esošajiem pierādījumiem, ka tikšanās Kopenhāgenā ir piedalījies arī mans aizstāvamais Anrijs Lembergs. Tajā pašā laikā neviens objektīvs dokuments, kurš būtu saņemts no prokuratūras vai SAB, to mums neapliecina. Prokurori piedāvā tiesai gūt pārliecību par Anrija Lemberga dalību šajā tikšanās reizē no liecinošo personu - Ginta Laiviņa-Laivenieka un Rudolfa Meroni - liecībām. Maz ticams, ka SAB, sūtot pieprasījumu partnerdienestam par nepieciešamību veikt tikšanās audiokontroli, neinformēja partnerdienestu par to, kādas personas, kādā veidā dodas uz šo tikšanos. Tā nenotika Latvijā, kur var aiziet kājām vai aizbraukt ar mašīnu. Lai nokļūtu tikšanās vietā, nepieciešams veikt lidojumu, un tas jau ir viegli izskaitļojams, ar kādām aviokompānijām un kādiem reisiem persona uz turieni dodas. Līdz ar to šo dokumentu neiesniegšana no SAB un Ģenerālprokuratūras puses - jo šīs vēstules jau ir arī Ģenerālprokuratūrā - vedina domāt, ka pilns šo dokumentu komplekts apliecinātu, ka mans aizstāvamais Anrijs Lembergs nav uz šo tikšanos devies. Jo īpaši zinot to, ka aizstāvība tiesā ir iesniegusi dokumentus, kas apliecina - Anrijs Lembergs konkrēti šajos datumos, kad ir ierakstītas sarunas Kopenhāgenā, piemēram, ir veicis maksājumus pavisam citā vietā - Londonā.»
Bailes no satura
Vaicāts, vai šis gadījums nozīmē, ka prokurori sadarbībā ar SAB nodarbojas ar tiesas maldināšanu, atbildēja: «Ja valsts apsūdzība izprasa no citiem kriminālprocesiem kādu dozētu informāciju un iesniedz tiesai tik daudz, cik prokurori vēlas, kas vēl kaut mazākā mērā būtu attaisnojams, tad SAB rīcība, sniedzot tiesai šādu atbildi, ir tiesu maldinoša. Man ir pamats uzskatīt, ka Satversmes aizsardzības birojs slēpj pierādījumus.»
Vaicāts, vai tiesu izmeklēšanā izdevies noskaidrot, kurš veicis audioierakstu, O. Rode teica: «Attiecīgajā laika periodā Latvijas Augstākā tiesa ir sankcionējusi atsevišķu personu audiokontroli. Daļa no šīm personām piedalījās tikšanās reizē Kopenhāgenā. Visticamāk, par to, ka būs šāda tikšanās, SAB ir bijusi informācija. Lai varētu realizēt tiesas sankcionēto audiokontroli, SAB esot lūdzis palīdzību attiecīgajam partnerdienestam Dānijā, kurš organizējis šo ierakstu veikšanu. Tā es varētu secināt, balstoties uz tiesas sēdēs prezentētajiem datiem. Par to, vai tas tā patiešām ir noticis, pieļauju, varētu pārliecināties, izlasot šo Dānijas partnerdienesta vēstuli SAB, kuru SAB uzskata par neiespējamu atklāt nevienam citam, izņemot tiesu. Tad vajadzētu izdarīt atsauci uz konkrētu normatīvo aktu, kas paredz tieši šādu kārtību. SAB bez jebkāda pamatojuma paziņo, ka šāda sarakste ir slepena.»
Uz jautājumu, vai tas varētu nozīmēt, ka šajā vēstulē atspoguļots kaut kas Latvijas valsts varai, tajā skaitā SAB, ļoti neglaimojošs, O. Rode atbildēja: «Nevaru to izslēgt. Pieņemu, ka no šīs vēstules būtu redzams konkrēts sarunu dalībnieku loks, kurš nebūtu tāds, kāds tas tagad tiek prezentēts tiesai. Lai nepieļautu, ka tas atklāsies, tiek paziņots, ka dokumenti ir iznīcināti, ka kaut kas tiks uzrādīts tikai tiesai. Tiesai jau nav jāatreferē procesa dalībniekiem, ko tā ir izlasījusi. Tā nemēdz būt, ka dokumentus iznīcina selektīvi. Vai nu tos glabā vienotā failā, vai iznīcina visu failu. Tiesai lūdzu sekojošo. Mēs zinām, kādus materiālus SAB ir iznīcinājis, mēs zinām arī to, ka šie materiāli ir nosūtīti prokuratūrai. Ja tiesa piekrita tos izprasīt no SAB, tad kas tagad ir mainījies, ka tiesa paziņo, ka no prokuratūras gan šos materiālus tā neprasīs? Tātad, vai nu tiesa gribēja šos materiālus iegūt, uzskatot to par aizstāvībai svarīgu, vai arī no tiesas puses tā bija laika vilkšana. Ja tā, tad tiesa uzreiz varēja pateikt, ka šie materiāli tai liekas nebūtiski.»