Uldis Biķis: Latvijas izaugsmi kavē zemes resursu neefektīva izmantošana

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild a/s Latvijas finieris padomes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents Uldis Biķis.

- Kā jūs vērtējat 2017. gada rezultātus uzņēmumā, nozarē un valsts līmenī?

- Līdzīgi kā visus beidzamos gadus, arī šogad koncerna Latvijas finieris galvenajos darbības rādītājos būs vērojama izaugsme. Protams, rudenī un gada nogalē klimatiskie apstākļi ir ietekmējuši ne tikai lauksaimniecību, bet arī mežsaimniecību, tāpēc kopējais ražošanas apjoms nedaudz atpaliek no gada sākumā veiktajām prognozēm. Tomēr, neskatoties uz to, Latvijas finieris arī šogad būs palielinājis ražošanas apjomu par aptuveni 5-7%, tāpēc var droši uzskatīt, ka gads pagājis ļoti veiksmīgi un labi. Esam apguvuši Igaunijas rūpnīcā veiktās investīcijas un nostabilizējuši ražošanu, strādājot četrās maiņās. Nākamais solis ir procesu efektivitātes paaugstināšana, kas palīdzēs gūt vēl labākus sasniegumus.

Ja runājam par meža nozari kopumā, tad jāatzīmē, ka vadošie nozares uzņēmumi ļoti pragmatiski sasniedz savus mērķus. Nozare iet uz augšu, paliek efektīvāka, aizvien vairāk tiek eksportēti produkti ar lielāku pievienoto vērtību. Tomēr ir arī izaicinājumi. Šobrīd lielākais - nozares rosinātās izmaiņas normatīvajos aktos, lai veidotu efektīvāku meža zemes izmantošanu. Šajā jautājumā diskusijas no racionālām ir kļuvušas tik emocionālas, ka uz attīstību vērstu politisko lēmumu pieņemšana kļuvusi ļoti apgrūtinoša.

Vienmēr ir jāatceras, ka Latvijas vislielākā vērtība ir cilvēki, bet zemes izmantošana - galvenais pamats tautsaimniecībai un ekonomikai, kas savukārt balstās uz eksportu. Šobrīd zemes resursu izmantošana lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, no aprēķina izslēdzot reeksportu, nodrošina vairāk nekā 50% no Latvijas eksporta ieņēmumiem - tātad pusi no Latvijas bagātības! Tāpēc Latvijā racionāla zemes izmantošana ir viens no valstiski svarīgākajiem jautājumiem, tajā skaitā veidojot tādu normatīvo vidi, kas apzināti nemazina Latvijas svarīgāko nozaru un uzņēmumu konkurētspēju.

- Latvija īpaši nevar neko konkurēt nozarēs, kurās ir nepieciešams lielu cilvēku skaits. Mums tāda vienkārši nav. Savukārt nozarēs, kurās ir svarīgi lieli zemes resursi, Latvija ir pasaules divdesmitniekā pēc eksporta apjomiem. Pēc kopējā zāģmateriālu eksporta apjoma 2016. gadā Latvija bija 11. vietā pasaulē, pēc saplākšņa eksporta apjoma 13. vietā pasaulē, pēc kokskaidu plātņu eksporta apjoma 12. vietā pasaulē. Pēc kurināmās koksnes eksporta 6. vietā pasaulē. Pēc koka palešu eksporta 11. vietā pasaulē utt. Latvijā globāli konkurē to nozaru blokā, kas var tikt attiecināti uz relatīvi lielu platību. Ko es nesaprotu, kāpēc nav pietiekama politiska atbalsta nozarēm, kas nodrošina Latvijai reālus ekonomiskos panākumus, bet atbalsta neefektīvo enerģētiku vai t.s. startapu izveidi?

- Manuprāt, ir pareizi, ka mēs cenšamies paplašināt un dažādot mūsu tautsaimniecības virzienus, domājot ne tikai par pamata nozarēm un to attīstību, bet arī cenšoties atrast kaut ko jaunu. Tas ir tikai brīnišķīgi, ja valstī veidojas dažādi pakalpojumi un produkti ar lielu pievienoto vērtību - Latvijas sabiedrība no tā tikai iegūst, jo tiek saņemti lielāki ienākumi. Tomēr vēlreiz gribētu uzsvērt - ekonomikas lielākajai daļai ir jābūt uz eksportu orientētai. Tāpēc jāskatās uz jauno produktu un pakalpojumu tirgu nevis tikai Latvijas ietvaros, bet jāvērtē ekonomiskās iespējas pasaulē un jāmāk sastrādāties ar citiem. Mums ir jāiekļaujas starptautiskajā apritē. Eksportam palielinoties, sabiedrība kopumā no tā tikai iegūs.

Tie noteikti nav jāuztver kā pretnostatījumi. Nekādā gadījumā. Tikai jāsaprot, ka veidot jaunas nozares mēs varam tikai, pateicoties tam pamatam, ko tautsaimniecībā dod lauksaimniecības vai mežsaimniecības produktu ražošanā radītā pievienotā vērtība. Tāpēc ir jāpieliek visas pūles, lai šīs pamata nozares kļūtu efektīvākas un spētu noturēties globālajā konkurencē. Un šajā sakarā nepieciešams apzināties, ka mēs neesam unikāli. Tāpat kā pasaulē ir valstis, kur iegūst trīs lauksaimneicības ražas gadā, pasaulē ir arī valstis ar daudz īsākiem mežsaimniecības aprites cikliem, kas ļoti strauji attīstās un jau šobrīd veiksmīgi konkurē gan ar Rietumeiropu, gan Baltijas valstīm. Tik viegli, kā bija pirms desmit gadiem pārdot koksnes produktus starptautiskajā tirgū, vairs nav iespējams.

Vienlaikus konkurences stiprināšanai Latvijas kokapstrādes kompleksā diemžēl pietrūkst ķīmiskās ražošanas un mehāniskās koksnes šķiedrošanas rūpniecības, tostarp celulozes ražošanas virziena. Šāds komplekss tika saglabāts Lietuvā, to atjaunoja Igaunijā, un ir visi priekšnoteikumi, lai agrāk vai vēlāk tas veidotos arī Latvijā. Taču pagaidām galvenā barjera tam ir elektroenerģijas cena, kas Latvijas industriālajiem patērētājiem, salīdzinot ar konkurentiem citās Baltijas jūras reģiona valstīs, ir pat uz pusi augstāka. Koksnes ķīmiskā pārstrāde un šķiedrošana ir ļoti energoietilpīgi ražošanas procesi, tāpēc, lai tie pie mums attīstītos, vispirms ir jāatjauno Latvijas konkurētspēja enerģētikā.

- Tikai Latvijā ir ilgstošs politiski lobēts virziens atbalstīt neefektīvu elektrības ražošanu.

- Aicinot politiķus rīkoties racionāli, mūsu ieteikums politikas veidotājiem ir tuvākos desmit gadus neatbalstīt jaunas iniciatīvas elektrības ražošanā no atjaunojamiem energoresursiem (AER), bet mēģināt tikt galā ar vēsturiski pieņemtajiem lēmumiem un to radīto elektroenerģijas sadārdzinājumu. Lai nosegtu AER jaudu attīstībā ieguldītās investīcijas, apstrādes rūpniecība ik gadu OIK veidā samaksā 60 miljonu eiro, bet kopumā visi Latvijas elektrības patērētāji kopš subsīdiju ieviešanas būs samaksājuši jau gandrīz divus miljardus eiro. Rēķinot OIK apjomu pret IKP un salīdzinot šo attiecību pārējās Eiropas valstīs, izrādās, ka esam vidēji bijuši sešas reizes dāsnāki nekā citi eiropieši. Diemžēl, ja paraugāmies uz efektivitāti, tad par katru ieguldīto eiro esam saražojuši divas reizes mazāk elektroenerģijas nekā kaimiņi lietuvieši un igauņi. Šīs agrāko lēmumu sekas šobrīd ļoti smagi ietekmē Latvijas tautsaimniecību.

- Resursi, kas tika novirzīti t.s. atjaunojamo resursu enerģētikai, samazināja citu nozaru attīstības iespējas.

- Jautājums nav tikai par investīcijām neefektīvās AER izmantošanas tehnoloģijās. Patērētājiem ir jāapmaksā visas investīcijas, kas tiek ieguldītas enerģētikā. Piemēram, investīcijas pārvades tīklu starpsavienojumu izbūvē, kas dod iespēju piekļūt lētākai enerģijai kaimiņu reģionos. Vai uzstādījums nodrošināt augstu elektrības apgādes drošību sadales tīklos jebkuram patērētājam jebkurā vietā. Arī tas atspoguļojas elektroenerģijas gala tarifā.

Pat lielākās valstīs šādi lēmumi tik viegli netiek pieņemti. Parasti kalnainos vai mežainos apvidos pārrāvumi var būt ilgāki un elektrības piegādes kvalitāte netiek nodrošināta visiem patērētājiem vienādi. Mēs paši kā sabiedrība esam izveidojuši un akceptējuši ļoti lielu investīciju pieprasījumu enerģētikā, ko šobrīd īsteno visi enerģijas nozarē iesaistītie uzņēmumi.

- Ieviešot abonēšanas maksu par elektrības pieslēgumu, ir sākta noteikta virzība racionalizēt enerģētiku, samazinot sistēmas izmaksas.

- Absolūta taisnība. Šī pēdējos gados uzsāktā virzība ir lielā mērā uzskatāma par rūpniecības pārstāvju aizsāktās diskusijas rezultātu - par elektrības dārdzību esam runājuši jau kopš 2008. gada un pat vēl agrāk. Pakāpeniski tiek pieņemti pietiekami pragmatiski un racionāli lēmumi attiecībā uz noteiktiem enerģētikas segmentiem, ne tikai par atbalstu piešķiršanu vai nepiešķiršanu kādas jaunas jaudas radīšanā, bet arī par pārmaiņām visā kopējā sistēmā. Šo lēmumu rezultātā elektroenerģijas gala cenai jau tuvākā nākotnē būtu jāsamazinās.

- Kā Latvijas finieri ietekmēs šogad pieņemtās likumdošanas izmaiņas ar uzņēmumu ienākuma nodokli neaplikt reinvestēto peļņu? Līdz šim lielo ražojošo uzņēmumu investētais individuālā kārtā jau tāpat tika atbrīvots no peļņas nodokļa.

- Par nodokļu reformu, tās mērķiem un virzieniem var runāt ļoti plaši. Īsumā - izmaiņas ir sākušās, un tām būtu jāturpinās. No saimnieciskā viedokļa Latvijas nodokļu sistēma līdz šim ir bijusi ļoti izdevīga tiem cilvēkiem un uzņēmumiem, kuri izmanto dažādus tajā iestrādātos atvieglojumus un izņēmumus. Rezultātā Latvijā iekasētais nodokļu apjoms pret IKP ir procentuāli zemāks nekā rietumvalstīs. Nodokļa reforma ir vērsta uz to, lai šo atšķirību mazinātu. Nu nevar būt tā, ka strādājošs cilvēks vispār neveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Ja puse no sabiedrības to nedara vai dara minimālā apjomā, nākotnes riski ir ievērojami. Reforma liek ikvienam domāt par piedalīšanos šo iemaksu veikšanā. Uzsāktais ceļš ir pareizs, bet tas vēl nebūt nav pabeigts.

Vērtējot izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas kārtībā, ir jāsecina, ka tiem, kuri veido lielus kapitālieguldījumus, izmaksas patiesībā pieaug. Taču mēs - uzņēmēji - no valsts puses gribam redzēt kvalitatīvus pakalpojumus un absolūti saprotam, ka to nodrošināšanai ir nepieciešami līdzekļi. Mēs vēlamies redzēt valsti ar kvalitatīvu veselības aprūpi, kvalitatīvu izglītības sistēmu un valsti, kas rūpējas par mūsu visu drošību. Lielie uzņēmumi, kas veic lielas investīcijas, nav ieinteresēti risku apdraudētā valstī un sabiedrībā. Līdz šim Latvijas nodokļu sistēma ir bijusi ļoti individualizēta, ja ne tieši pret konkrētiem uzņēmumiem, tad noteikti attiecībā pret noteiktām apakšnozarēm. Tagad spēles noteikumi tiek līdzsvaroti pret visiem.

- 2016. gada rezultāti rāda, ka ārvalstu investīcijas ir ar mīnusa zīmi. Turklāt daudzi, kas cilvēku aizbraukšanas dēļ saskaras ar klientu skaita zudumu, saprot, ka ir pārinvestēts. Vai reforma nav stipri novēlota?

- Darbs pie nodokļu reformas aizsākās 2014. gadā, un tajā bija iesaistīti daudzi simti cilvēku, tāpēc rezultāts veidojās pakāpeniski un ir pietiekami kvalitatīvs un pragmatisks. Ir notikusi plaša dažādu iesaistīto pušu diskusija un ideju līdzsvarošana, un man par to gribētos paslavēt visu Ministru kabinetu kopumā. Pieņemti daudzi svarīgi jautājumi un atrasti, manuprāt, labākie kompromisi, kādus bija iespējams panākt šajā brīdī.

- Latvijas finieris ir viens no retajiem uzņēmumiem, kas ir veicis investīcijas ārvalstīs. Kādus secinājumus jūs iegūstat, salīdzinot Igauniju ar Latviju?

- Nez kāpēc visi ļoti vēlas dzirdēt, ka kaimiņos ir labāk. Es domāju, ka pie mums arī ir ļoti labi. Latvijā nodokļu sistēma nebija ne dārgāka, ne lētāka kā Igaunijā - apmēram tāda pati, tikai katrai ir sava priekšrocība.

Tas, ko mums vajadzētu mācīties no Igaunijas, ir fokusēšanās uz spēju sadarboties, kā arī spēju, pieņemot izdiskutētus un argumentētus lēmumus, vismaz kādu laiku tos nepārskatīt. Mums ir jāmācās domāt ne tikai pašiem par sevi, bet arī par to, kā jūtas mūsu sadarbības partneri - vai, pērkot no mums preces vai pakalpojumus, tie kļūst konkurētspējīgāki? Latvijas finieris vienmēr cenšas saprast savu pircēju vajadzības, kā tie izmanto mūsu produktu saviem pakalpojumiem un citu produktu ražošanai un kā tas nāk par labu viņu konkurētspējai.

Protams, mums ir ko mācīties ne tikai no Igaunijas. Piemēram, būtu daudz uzmanīgāk jāvērtē, kāpēc Skandināvijas valstis spēj ar mums konkurēt meža nozarē. Atbilde slēpjas manis jau pieminētajā zemes efektīvākā izmantošanā, kas ir gandrīz vai pats svarīgākais jautājums nozares konkurētspējas celšanā.

- Vai jūs ar to domājat aizsardzības normas, kas neveicina, piemēram, priežu ataudzes veidošanos?

- Es to domāju plašāk. Kaut vai viens piemērs. Skandināvijas valstīs ir minimāls līdz pat nekāds regulējums tam, ko un kad mežu īpašnieki var cirst savos mežos. Latvijā tiek regulēts viss, līdz pat detaļām. Skandināvijā meža īpašniekiem no valsts puses ir absolūta uzticība, jo tiek pieņemts, ka viņi izvēlēsies sev izdevīgāko, ilgtspējīgāko risinājumu un savu īpašumu nepostīs. Pie mums ir pieeja veidot ļoti striktu normatīvo vidi, pieņemot, ka kāds kaut ko noteikti izdarīs slikti. Neapgalvoju, ka visi 135 000 privāto mežu īpašnieku vienmēr rīkojušies absolūti godprātīgi. Tomēr, kopumā ņemot, Latvijas meža īpašnieku izglītības līmenis ir ļoti audzis, un es uzskatu, ka viņiem var uzticēties krietni vairāk. Ir jāļauj meža īpašniekiem strādāt pēc iespējas racionālāk, lai, zinot, kas labi aug uz viņu meža zemes un kas ir pieprasīts kokapstrādē, viņi varētu pieņemt pragmatiskus un savām interesēm izdevīgākos lēmumus.

Kas attiecas uz priežu mežiem, tad kādā no iepriekšējām regulācijām Latvijā ir pieļauta smaga kļūda. Profesionālo mežsaimnieku un zinātnieku vērtējums ir skaidrs. Ja mēs gribam saglabāt un atjaunot priežu audzes piejūras zonā, tad to apsaimniekošana ir jāveic atšķirīgi no pašreizējiem normatīviem, kas patiesībā kvalitatīva priežu meža atjaunošanos nepieļauj. Šīs pieļautās kļūdas būtu pēc iespējas ātri jāizlabo.

Otrs lielais jautājums ir saistīts ar saimnieciski nozīmīgāko koku sugu minimāli pieļaujamā ciršanas diametra samazināšanu. Tas dotu iespēju samazināt mežaudžu aprites ciklu saimnieciski izmantojamajos mežos, tā panākot zemes efektīvāku izmantošanu. Kokapstrādes tehnoloģijas ir attīstījušās, un mūsdienās lielāka problēma ir sazāģēt resnāku, nevis tievāku baļķi. Skandināvijā lielās zāģētavas jau pārstrādā baļķus, sākot no piecu sešu centimetru diametra. Mūsu lielās zāģētavas pārstrādā baļķus ar septiņu astoņu centimetru diametru. Līmēšanas tehnoloģijām attīstoties, kvalitatīvus koksnes produktus iespējams iegūt ar daudz ātrāk izaudzētu koksni.

Šīs pārmaiņas mēs jūtam arī savā uzņēmumā. Pirms trīsdesmit gadiem Latvijas finieris lobīja baļķus, sākot ar 20 centimetru diametru. Šobrīd mēs esam gatavi lobīt, sākot no 16 centimetriem. Turklāt jāņem vērā, ka koks augot noveco un, sasniedzot noteiktu vecuma slieksni, koksne sāk bojāties. Cērtot tievākus un jaunākus kokus, tajos būs mazāk defektu un materiāls tiks izmantots lietderīgāk. Jo efektivitāte slēpjas ne tikai mežaudžu aprites ātrumā, bet arī koksnes kvalitātē. Ja mēs nebūsim efektīvi, tad kādā brīdī savus meža resursus vairs nevarēsim racionāli izmantot, jo nespēsim saražotās savas preces pārdot globālajā tirgū par to cenu, kādu piedāvās citi.

- Kādi ir jūsu vēlējumi pārmaiņām, tuvojoties Latvijas simtgadei?

- Domāt par resursu efektīvu izmantošanu visos līmeņos un nozarēs, ne tikai mežsaimniecībā. Latvijā daudzās jomās resursu izmantošana notiek neracionāli. Īpašs piemērs tam ir izglītības sistēma. Šobrīd par galveno prioritāti uzstādītas ēkas un darba vietas konkrētā novadā vai konkrētā skolā. Diemžēl prioritāte nav skolēnu mācību kvalitāte vai skolotāju darba kvalitāte. Mums būtu jāļauj būt efektīviem tiem, kuri to vēlas, un par to viņi arī adekvāti jāatalgo. Būtu jādod iespējas cilvēkiem nopelnīt, nevis jāliek uzsvars uz infrastruktūru, kas, cilvēku skaitam samazinoties, ir tikai jāsamazina. Šādu pieeju būtu jārealizē ikvienā publiskajā sektorā.

Domāju, ka mums ir vairāk jālepojas ar savu valsti. Ar katras nozares speciālistiem, ar visiem Latvijas cilvēkiem. Jo tieši cilvēki ir Latvijas vislielākā vērtība.