Politehnologs Jurģis Liepnieks dalījies ar, viņaprāt, vairākiem iemesliem, kuru dēļ tā saucamos ''čekas maisus'' tomēr būtu jāatver.
''Vispirms jau pašsaprotamais, ka aģenta un viņa kuratora attiecības nebūt ne obligāti automātiski izbeidzas, beidzoties okupācijai. Bieži aģenti ar saviem Valsts drošības komitejas kuratoriem ir regulāri tikušies daudzu gadu garumā. Kuratoru rīcībā ir visa informācija, tajā skaitā par visintīmākajiem viņu dzīves aspektiem. Šādas attiecības veido pietiekami ciešas saites,'' portālā Puaro raksta Liepnieks.
''Valsts drošības komitejas virsnieki, kuratori, kas strādāja ar aģentiem, liela daļa tepat starp mums vien dzīvo, gluži tāpat, kā viņu kādreiz savervētie aģenti. Kādas šobrīd ir viņu attiecības, politiskie uzskati, ekonomiskās un citas intereses, sabiedrība nezina un nezinās, kamēr nav notikusi maisu publiskošana,'' norāda eksperts. ''Kamēr aģentu vārdi ir slepeni, viņu bijušie kuratori viņus var viegli šantažēt un izmantot savās interesēs arī šobrīd. Viņus var šantažēt arī tie Krievijas dienesti, kuru rīcībā tāpat ir informācija par viņu darbību padomju gados.''
''Šī paša iemesla dēļ viņi nav nekā pilnvērtīgi izmantojami neatkarīgās Latvijas specdienestu interesēs, jo tas atvērtu Latvijas specdienestus ievainojamībai, ka šie aģenti ticami var kļūt par dubultaģentiem, kas saviem KGB saimniekiem ziņotu, par ko interesējas un kā strādā jaunie Latvijas specdienesti,'' skaudro realitāti atzīmē Liepnieks. ''Iemesls, kāpēc čekas maisi jāatver, ir arī tas, ka daudzi no tajos esošajiem, iespējams, nemaz nav jāšantažē, bet kuri, īpaši ņemot vērā savu pagātnes darbību, nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību un nevēlas šīs neatkarības nostiprināšanos arī šobrīd.''
Liepnieks norāda, ka kolaborācija nav ''kaut kas, ko vajadzētu paslaucīt zem skapja kā kaut ko, kam mēs vienkārši nevēlamies pievērst uzmanību'': ''Kolaborācija ir kauna traips mums visiem. Tā ir nācijas vājuma mērvienība un ja mēs vēlamiem stiprāku nāciju - nāciju, kas nākotnē spēj pārliecinoši stāties pretī ienaidniekam - tad mums ir kaut kas jādara, lai iznīdētu sevī šo vājumu. Mums ir ļoti aktīvi jāvēršas pret šo vājumu, verdziskumu, gļēvumu, nodevīgumu un nelietību.''
Viņš par iemeslu min arī vienkārši vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu: ''Proti, tiem, kas ir cietuši, izsūtīti, sēdējuši cietumā, bet vēl daudz biežāk tiem, kuru dzīves un karjeras padomju laikos tika vienkārši salauztas kādas draugu lokā izstāstītas politiskas anekdotes, 18. novembrī iedegtas svecītes vai ''Doktora Živago'' lasīšanas dēļ. Šie cilvēki un viņu bērni ir pelnījuši vismaz uzzināt, kuri bija tie, kas rakstīja par viņiem ziņojumus un kuru dēļ skolu beidzot jaunietis, piemēram, nevarēja iestāties augstskolā tikai tāpēc, ka kaimiņš bija uzrakstījis ziņojumu par viņa vecākiem. Tāpat taisnīgumu ir pelnījuši tie klusie varoņi, kuri cieta no tā vien, ka atteicās sadarboties. Taisnīgums ir vērtība pati par sevi, vienmēr ir pareizi uz to tiekties.''
Liepnieks norāda, ka ''čeka'' joprojām darbojas un neticami aktīvi rūpējas, lai tās ziņotāju identitātes nekad netaptu zināmas: ''Viņi to dara visu acu priekšā, netraucēti ignorējot Latvijas parlamenta pieņemtos likumus, jo viņiem pieejamie resursi visos Latvijas sabiedrības slāņos, ieskaitot medijus un politisko vidi, ir milzīgi. Viņi dara to, ko var atļauties un grūti viņiem kaut ko pārmest. Tas ir viņu darbs un uzdevums - sargāt ziņas par saviem aģentiem. Bijušajiem, esošajiem un topošajiem.''
Politehnologs arī norāda, ka nav pareizi, ka cilvēks baidās no tā, ka kāda viņa tuvinieka vārds arī atrodams šajos maisos: ''Stipra tauta, stipras ģimenes, dzimtas nav iespējamas bez spējas skatīties droši savā pagātnē, sadzīvot ar visu labo un visu slikto tajā un gūt spēku no visa, kas ar šo dzimtu noticis, nevis otrādāk. Un nekas slikts nenotiks, tāpat kā nenotika Norvēģijā vai Francijā, kad bija jātiek galā ar fašistu kolaboracionistiem, vai Lietuvā, Čehijā un citur, kur tika publicēti čekas maisi. Lai varētu cīnieties ar vājumu, tas vispirms ir jāatzīst. Nācija tikai iegūst no šī procesa - tā paskatās uz sevi un, cerams, nolemj - nekad vairs.''