Vienā no populārākajām dzīvnieku patversmēm Latvijā Labās mājas starp vadību un daļu darbinieku izveidojies konflikts. Projām aizgājuši jau trīs cilvēki. Arī brīvprātīgie palīgi satraukti, un iemesls tam ir viedokļu atšķirība jautājumā, kuri dzīvnieki iemidzināmi, kuri paturami kā perspektīvi.
Labās mājas ir Astrīdas Kārkliņas izlolots projekts, un arī patversmes darbības principus nosaka tās vadītāja. Vai kaut kas patversmes politikā ir mainījies? «Nekas nav mainījies. Vienkārši daži cilvēki ir pārlieku emocionāli un satraukti,» Astrīda Kārkliņa apstiprina, ka trīs darbinieki uzrakstījuši atlūgumus. Mājaslapā ievietoti darba sludinājumi, vajadzīgi suņu un kaķu kopēji. Pie prasībām kandidātiem iekavās pierakstīts: «Mīlestība pret kaķīšiem jau no bērnības un visa mūža sapnis par šādu iespēju strādāt nebūs galvenie atlases kritēriji.» Skarbi. Un tāda arī ir dilemma, ar ko ik dienu nākas saskarties ikvienai dzīvnieku patversmei. Kuram dzīvot, kuram mirt. «Var turēt bezgalīgi ilgi dzīvniekus, kas ir agresīvi vai sociāli nenosvērti, neļaujot patversmē nokļūt citiem dzīvniekiem. Sprostā ilgstoši sēdošais aizņem potenciāli nākamā dzīvnieka vietu,» skaidro Astrīda Kārkliņa. Un varbūt tieši to nākamo kāds gribēs ņemt līdzi uz mājām. Katrai patversmei esot sava politika, cik ilgi, kuru dzīvnieku paturēt, un, pēc vadītājas domām, kopējiem nebūtu jājaucas vadības lietās un jāpieprasa respektēt viņu redzējumu. Tomēr šoreiz noticis citādi. Runas par Labo māju politikas maiņu jau nokļuvušas publiskajā telpā. Līdzekļu taupības nolūkos turpmāk tikšot pieņemti tikai «ejoši» - tas ir, pieprasīti dzīvnieki. Bet tie, kuriem ir kādas uzvedības, veselības problēmas, vecums - tie caur atlases sietu izbirs. Jau šobrīd patversme esot pustukša, un melnajā sarakstā ir vēl vairāki ilggadējie patversmes klienti. Astrīda Kārkliņa gan apgalvo, ka dzīvnieku izvērtēšanā nekas nav mainīts - viss notiek un notiks tieši tāpat kā agrāk. Patversme, piemēram, nevar dot uz mājām cilvēkiem suni, zinot, ka viņš ir agresīvs. Ir jāuzņemas atbildība. To paredz arī Dzīvnieku aizsardzības likums. 14 dienu pēc nokļūšanas patversmē dzīvnieks kļūst par tās īpašumu, un, kā paredz likuma 50. pants, «dzīvnieka eitanāziju atļauts veikt, ja: klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts tā iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs».
Protams, pašreklāmās vairākums patversmju šo sava biznesa ēnas pusi neklāsta. Rāda priecīgus suņus, laimīgus saimniekus un ziedojuma konta numurus. Kaut gan ir arī izņēmumi. Daugavpils patversme Otrā māja dzīvniekiem tiešā tekstā pasaka: nebūs naudas - dzīvnieki mirs:
«Lai pabeigtu rekonstrukciju, ir nepieciešams savākt 32 108,30 eiro. Palīdzēsim izveidot tādu patversmi, kur nekad netiek iemidzināti dzīvnieki, patversmi, kura nevar eksistēt bez cilvēku atbalsta!»
Patversmju darbības uzraudzību veic Pārtikas un veterinārais dienests. Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa piekrīt, ka šāda šantāža nav ētiska, taču, no likuma viedokļa, viss ir kārtībā. Nevienai patversmei nav pienākuma dot dzīvniekam mūža maizi. Pašvaldības patversmēm maksā par šīm pirmajām 14 dienām. Par 15. dienu jau maksā ziedotāji. Ja maksā.
