Latvijā pirmo reizi atrasta bīstama ozolu slimība

Latvijā pirmo reizi konstatēta baktērija, kas izraisa akūto ozolu kalšanu, pastāstīja Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Ūdre.

VAAD pēc no Valsts meža dienesta (VMD) saņemtas informācijas par kalstošiem ozoliem Talsu pauguraines dabas parka teritorijā ir noņēmis paraugus, kuros Latvijā pirmo reizi konstatēta bīstama ozolu slimība - akūtā ozolu kalšana. Akūto ozolu kalšanas ierosinātājs ir zinātnei pilnīgi jaunas baktērijas.

Pēc Ūdres teiktā, slimība sevišķi izplatīta ir Lielbritānijā, kur patlaban notiek intensīvi šīs slimības pētījumi. "Pēc britu zinātnieku teiktā, slimība skar galvenokārt tikai nobriedušus ozolus - tādus, kas ir vairāk nekā 50 gadus veci un kuru diametrs krūšu augstumā ir vairāk nekā 30 centimetru. Slimība ozolus apdraud gan dabiskās, gan mākslīgās ekosistēmās, tai skaitā mežos, parkos, lauksaimniecības zemēs un pilsētvidē," sacīja Ūdre.

Pēc VAAD sabiedrisko attiecību speciālistes teiktā, slimībai var izšķirt trīs galvenos simptomus, pēc kuriem to iespējams atpazīt. Svarīgākā pazīme ir tāda, ka no inficētā koka stumbra tek tumšs, lipīgs šķidrums jeb eksudāts, kas izdalās pa mazām, vertikālām plaisām. Sākumā eksudāta izdalīšanās vērojama vienu līdz divus metrus virs zemes, bet pēc tam tā var būt novērojama arī koka lapotnē. Tumšā šķidruma izdalīšanās parasti novērojama pavasarī - no marta līdz jūnijam - un rudenī - no oktobrim līdz novembrim. Spēcīgs lietus tumšo šķidrumu var nomazgāt, tāpēc bojātie ozoli pēc lietus var nebūt tik labi pamanāmi.

Tāpat ar bīstama ozolu slimību inficētajiem kokiem, noplēšot ārējā mizu, var redzēt tumšus, slapjus, neregulāras formas ievainojumus, kuri mēdz izplatīties dziļāk aplievas koksnē, neskarot kodolkoksni. Inficētajos kokos gandrīz vienmēr konstatējama šaurspārnu krāšņvabole. Zem ārējās mizas novērojamas vaboles kāpurejas, savukārt stumbra sulošanās vietu tiešā tuvumā redzami pieaugušo vaboļu radītie D-formas izskrejas caurumi.

VAAD pārstāve pastāstīja, ka saskaņā ar novērojumiem reizēm inficētie ozoli daļēji paši atkopjas no slimības, tomēr vairumā gadījumu tie samērā ātri - parasti trīs līdz piecu gadu laikā kopš simptomu parādīšanās - aiziet bojā.

Ūdre norādīja, ka saskaņā ar britu zinātnieku domām akūtā ozolu kalšana ir kompleksa saslimšana, kas attīstās vairāku atšķirīgu faktoru ietekmē, līdz ar to pie tās nav vainojamas tikai baktērijas. Iespējams, ka sava nozīme slimības attīstībā ir arī koku sakņu veselības stāvoklim, nelabvēlīgiem abiotiskajiem faktoriem, piemēram, sausumam, kā arī šaurspārnu krāšņvaboleiun citiem faktoriem.

Pēc VAAD sabiedrisko attiecību speciālistes teiktā, pagaidām slimība vēl ir pārāk maz izpētīta, lai varētu sniegt kādus konkrētus ieteikumus tās apkarošanai. VMD aicina iespējams inficētos kokus neaiztikt, bet ziņot dienestam par konkrētiem ozoliem ar slimības simptomiem.