Akciju sabiedrības Dzintars prezidents, ekonomikas doktors, asociētais profesors Iļja GERČIKOVS intervijā Neatkarīgajai stāsta, kā klājas Dzintaram, un pauž savu viedokli par to, kas notiek valstī.
- Nesen man bija gods tikt jūsu ielūgtam uz izstādi, kurā Dzintars demonstrēja jaunu, ražošanai jau gatavu attīstības pakāpi. Kas ir tās pamatā?
- Gribat zināt, kas ar mums notiek? Mums ir sava stratēģija. Tā radīta ne vienam vien gadam. Kāda ir tās būtība? Pirmkārt, ir ļoti svarīgi saprast to, ka mēs Eiropā, šķiet, esam palikuši vieni no tiem nedaudzajiem, kuri ražo efektīvu, dabisku produkciju. Pirms kāda laika tas nelikās tik svarīgi. Jo radās lērums firmu - imitatoru, kurām produkts nebija svarīgs. Tām šķita svarīgi tik vien kā dabūt savu pīrāga gabalu. Gūt kaut kādus ienākumus…
Taču - tās ir pagaidu izpausmes, tām ir sava taktika, bet nav stratēģijas. Savukārt mūsu stratēģijā ietilpst pakāpeniska pārorientēšanās uz vidusslāni, pārorientēšanās uz high class - sabiedrības eliti. Un - uz ārstniecisko kosmētiku. Proti - uz kosmētiku, kura ārstē, risina problēmas.
- Bet jūs taču jau testējat šo savu stratēģiju tirgū…
- Jā, mēs radījām dažus ārstnieciskās kosmētikas produktus, kuri ļoti efektīvi ienāca tirgū. Viens no šiem produktiem domāts matu augšanas uzlabošanai. Dažos pārdošanas mēnešos tas patiešām kļuva par topa produktu, un par to nekādu sūdzību. Tikai pozitīvas atsauksmes. Varat pats pārbaudīt, ko raksta tīklā. Un - otrs produkts. Antiakne komplekts. Akne - tā ir ļoti nopietna problēma, kura sen jau pastāv ārpus noteikta vecuma, kura kļuvusi par problēmu gan vīriešiem, gan sievietēm… Arī šī produkta pārdošanas apjomi aug no dienas dienā.
Kas turpmāk? Turpmāk sekos produkti varikozes, papēžu plaisu ārstēšanai. Balzami rokām vasarai un ziemai. Tātad - vesela šādas kosmētikas programma. Bet nākamgad sāksim ražot dārgo parfimēriju. Tas būs pilnīgi cits noformējums, cita kvalitāte. Mēs pūlamies rekonstruēt savulaik ļoti populāro Rīdzinieku…
- Jā, lasīju, ka tas ļoti paticis Brežņevam. Bet - kamdēļ jārekonstruē?
- Jā, patika un - ne tikai viņam. VDK devītā pārvalde mūs te kontrolēja. Bet jārekonstruē Rīdzinieks tāpēc, ka daudz ūdens ir aiztecējis. Jāmeklē ļoti daudzas dabiskas eļļas. Tāpēc, ka parfimērija, kosmētika ir pametusi dabisko, pārgājusi uz sintētiku… Mūsu uzdevums - sākt ražot Rīdzinieku pirms republikas simtgades.
Mēs vēl šo to rekonstruējam, un mums ir visai daudz rebrendinga. Jo ir produkti, kuri ir ļoti populāri, taču nedaudz atpalikuši iepakojuma ziņā… Taču vēl pirms jaunā gada dažas sērijas, piemēram, Sea Secrets, Nature’s Recipe, iznāks jaunā noformējumā, ar uzlabotu receptūru un izpildījumu…
Turklāt mūsu stratēģijā ietilpst arī pārdošanas izvēršana caur interneta sistēmu. Proti - mēs pamazām, taču pārliecinoši uzņemam apgriezienus.
Pats par sevi saprotams, ka daudz uzmanības veltām savu veikalu pārkārtošanai, pārdošanas apjomu palielināšanai. Mums drīz vien būs 49-50 veikali. Mēs meklējam tādus izplatītājus, kuru vēlmēm atbilstam. Pasaule sāk pievērsties dabiskajam. Mēs to jūtam. Šajos gados kosmētikā ienāca daudz sintētikas… Bet mēs saglabājām sevi, mēs saglabājām resursus, kadrus, mēs veicam zinātnisko darbību. Lūk - īsumā tas ir tas, kas mums ir. Šogad mēs paredzam ražošanas pieaugumu 14-15% robežās. Taču pamatprodukti sāks nākt klajā nākamā gada pirmajā, otrajā ceturksnī. Tad tā, protams, būs pavisam cita bilde.
- Paldies par šo Dzintara bildi, taču pamatā mēs tikāmies, lai runātu par valsts bildi. Kas jums tajā šobrīd šķiet galvenais?
- Teikšu prastāk. Ja man jautātu - kas jādara, es teiktu: sauksim atpakaļ Kārli Ulmani! Smieklīgi, kuriozi? Saku - kāpēc.
Tāpēc, ka tādas ar valsts pārvaldi saistītas atsevišķības, nošķirtības mums nekad nav bijis. Rodas iespaids, ka saimnieka te nav. Tas, kas notiek dažās ministrijās, nav vārdos izsakāms. Sāk likties, ka tur ir trakomāja. Piemēram… spriežam par medicīnu. Taču neviens, ne šī, ne iepriekšējās valdības un, cik jūtu, neviens no iespējamiem kandidātiem nākotnē netaisās nodarboties ar pašu galveno - ar šīs ministrijas reorganizāciju, restrukturizāciju. Patlaban tā šķiet muca, kuras dibenā daudz caurumu. Saimnieks bez gala pieprasa - dodiet man ūdeni. Taču varbūt vispirms pienāktos izremontēt šo mucu?
Lai nerunātu vispārīgi, konkrētāks piemērs. Vai kāds zina, cik mums ir ģimenes ārstu? Veselības ministrijas mājaslapa vēsta, ka to ir vairāk nekā 1400. Bet sertifikāciju saņēmuši vien 960. Ģimenes ārsti uzstāj, ka viņiem visa kā pietrūkst. Taču, cik pacientus viņi apkalpo, neviens nezina. Katram savs cipars… Ministre teica 1700, vēl kāds 1200… Bet īstenībā - cik!?
Taču viss sākas ar to, ka neviens nezina, cik mums valstī iedzīvotāju. Oficiālie orgāni, CSP apgalvo, ka mūsu ir ap diviem miljoniem. Taču ikviens no mums var pārbaudīt, ka tā nav patiesība. Valsts nodarbinātības aģentūra vēsta, ka nodarbināto mums ir 780 tūkstoši. Pensionāru mums ir 475 tūkstoši. Bērnu - 224 tūkstoši. Saskaitiet - pusotra miljona. No tā viss arī sākas…
- Bet vienlaikus bankas teic, ka mēs plaukstam, ka kopprodukts aug, ekonomika silst. CSP vēsta, ka šā gada septembrī apstrādes rūpniecības kopprodukts, salīdzinot ar pērno septembri, ir audzis par četriem procentiem…
- Te jāņem vērā, ka bankas un to eksperti operē tikai ar šiem datiem. Proti - problēmā viņi neiedziļinās. Viņiem vienalga, kas veido šos procentus. Bet - paskatīsimies, kas mums rada iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Sešus procentus, salīdzinot ar pērno gadu. Nozīmīgāko pieaugumu devuši trīs uzņēmumi - Uralhim, Uralkalij un Severstaļ… Šie trīs uzņēmumi devuši 4% no sešiem. Varam teikt viņiem vien paldies par to, ka viņi mums kaut ko pārskaita. Taču - šie uzņēmumi neveido kopproduktu. Jā, Severstaļ kaut ko apstrādā, bet abi pārējie tik vien kā pārdzen produkciju no vienas valsts uz otru.
Taču - kādi skaitļi! Jūs teicāt - izaugsme! Taču skaitļi atklāj otru šo sešu procentu komponenti. Tā ir izaugsme, pateicoties cenai. Mūsu sešprocentīgo izaugsmi veido inflācija plus šie trīs uzņēmumi. Un, ja visu salikt kopā, tad var teikt, ka mums ir nevis kopprodukta pieaugums, bet tā kritums.
Un - no kurienes gan mums tāda lieliska dzīve? Mēs, proti - iedzīvotāji, saņemam miljardu eiro, apejot valsti, no tiem, kuri aizbraukuši. 500 miljonus oficiāli, vēl 500 - kešā. Ja šī miljarda nebūtu, mūsu stāvoklis būtu ļoti bēdīgs.
Bet - vai tā ir dzīves perspektīva? Vai tas liecina, ka mēs augam? Kurp? Pagaidām mēs vien krītam… Fakts, ka mēs krītam, ir pierādāms. Mēs ik gadu aizņemamies miljardu. Mums ir desmit ar pusi miljardu eiro parāds. Ja taisnība valdošajiem, ka viss lieliski, ka plaukstam… kādēļ tad mēs aizņemamies?
- Turklāt arī tie, kuri mums sūta šo miljardu, ir kas līdzīgs Uralhim… Tie vairs nav mūsu darbaspēks.
- Jā, taču pats briesmīgākais un nepatīkamākais, kas mūs gaida nākotnē, ir tieši demogrāfiskā bedre. Arī to ir viegli prognozēt. Mēs taču zinām, cik bērnu piedzima deviņdesmito gadu vidū. Viņiem pašiem drīz jāsāk dzemdēt. Taču - viņu bija tik maz, ka to, kurus viņi dzemdēs, būs vēl mazāk. Turklāt daudz mirst, daudz aizbrauc… Žēl, ka neviens nevēlas skatīties patiesībai acīs. Visi spriedelē - samazināt skolu skaitu, nesamazināt… Taču pēc trim četriem gadiem tāda jautājuma var nebūt. Klasēs vienkārši nebūs skolēnu. Mēs būsim nolikti fakta priekšā.
Turklāt - mēs taču ar jums, Viktor, jau 2006. gadā runājām par to, ka mums valstī ar 2,1 miljonu iedzīvotāju pārvaldes aparāts ir 160 tūkstoši. Šodien, kad iedzīvotāju skaits faktiski ir pusotra miljona, pārvaldes aparāts ir 220 tūkstoši. Pusi budžeta apēd valsts pārvalde.
Taču tā vietā, lai veiktu kardinālus pasākumus, sākas spriedelēšana - mēs samazināsim trīs procentus. Nesamazinās. Nodibinās kādas jaunas aģentūras. Runa ir par to, ka ar valsts pārvaldi neviena valdība nav nodarbojusies. Pat vissmagākajos krīzes laikos premjers Dombrovskis kategoriski atteicās samazināt pārvaldē strādājošo skaitu.
- Savulaik jūs teicāt, ka krīze ir iespēja pārkārtot ekonomiku. Vai valsts vara šo iespēju izmantoja?
- Nē, viņi to neizmantoja. Krīze, tāpat kā slimība, vienmēr dod iespēju attīrīties. Viņi to neizmantoja, viņi vienkārši aptīrīja cilvēkus. Samazināja pensijas, palielināja nodokļus, paaugstināja tarifus, samazināja reālos iedzīvotāju ienākumus. Panākums tas šķita tāpēc, ka ļaudis klusēja. Rietumeiropā šāds variants neietu cauri.
- Bet, ja šī iespēja netika izmantota, vai jāgaida jauna krīze? Jūs teicāt: «Agri vai vēlu - finanšu krīze atkārtosies.» Vai tā būs?
- Jūs tāpat kā es esat iedzīvotājs un uzreiz redzat, kas pie mums sāk uzlaboties. Tarifi aug… Ūdens, gāzes, elektrības... Inflācija ir viena no augstākajām. Tas nozīmē - aug cenas. Kam dzīve kļūst sliktāka? Tiem, kuri saņem pensijas un mazas algas.
Vai arī - šie 5% pievienotās vērtības nodokļa vietējai lauksaimniecības produkcijai… Pati par sevi - ideja laba. Taču ar veselu saprātu apveltītam cilvēkam skaidrs, ka tas ir nekontrolējams process. Jūs dodaties uz veikalu, un jums gan leišu, gan poļu, gan baltkrievu, kādu gribat, produkciju piedāvā kā savējo, vietējo… Kā jūs lielveikalā tās atšķirsiet citu no citas? Tas nav nopietni. Vai ir iespējams regulēt to, ko nav iespējams kontrolēt? Te es nekādu progresu neredzu.
Cik saprotu, reālais bizness te arvien ir mazsvarīgs. Pērn, kā zināt, beidza darbību 14 tūkstoši firmu. Domāju, ka šogad to būs ne mazāk. Lūk, jums arī šīs būšanas secinājums.
- Ko jūs šajā sakarā domājat par jauno nodokļu reformu?
- Uzreiz teikšu, ka neviens to nespēj saprast. Labi - paaugstināja sociālās solidaritātes nodokli. Taču - šo ļaužu skaits samazināsies. Firmas, kuras saņems vairāk nekā šos piecus tūkstošus un kuras radās Latvijā tieši tāpēc, ka te bija lētāk nekā, piemēram, Zviedrijā, redzēdamas šo bildi, pārvāksies uz kurieni? Es skaidri zinu - ir Igaunija, ir Lietuva…
Mēs iznīcinām vidusslāni. Kas ir šie pieci tūkstoši? Vācijā pieci tūkstoši eiro mēnesī ir ienākums zem vidusslāņa līmeņa. Sakiet, vai var pastāvēt bagāta valsts ar nabaga ļaudīm? Nevar pastāvēt! Ja mēs nerimti atņemam un atņemam, tad gala beigās mēs visi būsim vienādi nabagi. Tā vietā, lai izvēlētos ceļu - būt vienādi bagātiem, esam izvēlējušies ceļu - būsim visi nabagi.
- Valsts prezidents Raimonds Vējonis 18. novembrī teica, ka mums jātiecas būt starp «pirmā ātruma Eiropas valstīm». Vai to varam?
- Bet kas mums tālab ir izdarīts? Piemēram, vai mūsu valdība spēj radīt programmu, lai ikvienam investoram pie mums būtu interesanti? Diemžēl mums nav biznesa attīstības programmas.
- Bet - ja jums būtu vara, ar ko jūs sāktu?
- Ar ko? Redziet, pat Guntis Ulmanis tagad runā, ka mums vajadzēja mainīt pārvaldes sistēmu. Pareizi! Nav iespējams dzīvot sistēmā, kad nāk gadījuma rakstura cilvēki (mēs viņus ievēlam) un rada savu interešu koalīcijas… Viņi taču tik vien kā muld par to, ka nākuši ar patriotiskām idejām attīstīt valsti. Viņus deleģē sponsori, kuri tiem noteic konkrētus mērķus.
Lai tam būtu kāds pamatojums, teikšu, ka mēs savulaik ar Zinātņu akadēmijas prezidentu Zinti Ekmani gājām ar ziņojumu par «zaļo enerģiju» pie prezidenta Andra Bērziņa un pierādījām, ka vairumu no šīs naudas pievākušas TEC. To nenormāli uzskrūvētās tāmes apmaksā iedzīvotāji. Tā taču bija profanācija. Ja koģenerācija ir adekvāta, tai jāpelna. Un šodien mēs faktiski simtprocentīgi esam nodrošinājuši savas elektrības vajadzības ar HES. Jo desmit un vairāk gadu laikā elektroenerģijas patēriņš mums ir krities vairāk nekā divas reizes. Nav mums tās rūpniecības. Patlaban mēs patērējam 1,4 miljardus, bet savulaik patērējām vairāk nekā četrus miljardus kilovatu. Patlaban HES mūs faktiski nodrošina. Kamdēļ tad mums jāmaksā par profanāciju, par kāda savrupu biznesu? Par to, ka maza cilvēku grupa taisa savu privātbiznesu un gūst milzu ienākumus? Tā taču ir anomālija.
Turklāt - es mainītu vēlēšanu sistēmu. 50% - mažoritārā sistēma, 50% - partiju saraksti. Un partiju saraksti tiek pieņemti tad, ja partijā nav mazāk par 500 biedriem. Tas, pirmkārt, dos atsaukšanas iespēju. Ja tu kā deputāts halturē, nestrādā, mums ir tiesības tevi atsaukt. Turklāt - ir nepieciešami grozījumi, kuri noteic, ka cilvēkam, kurš ievēlēts no vienas partijas, bet pāriet citā, ir jānoliek mandāts.
Bet ministru amatos ir jāliek cilvēki, kuriem ir konkrēta programma, kuri ir profesionāļi un attiecīgajā nozarē darbojušies ne mazāk kā piecus gadus. Taču mums - gadījuma cilvēki… Ekonomikas ministrijā - lērums neekonomistu. Veselības ministrijā - gandrīz tas pats. Bet visbēdīgākais šķiet tas, kas notiek pensiju sistēmā. Ja to vispār var saukt par sistēmu. Neviens no mums nezina, kā veidojas viņa pensija. Mēs rakstām vēstules Labklājības ministrijai. Tas ir unikāli - mēs viņiem vienu, viņi mums - citu. Proti - viņi var atļauties patvaļīgi samazināt jūsu kapitālu un par to neatbildēt.
Kā ieviest kārtību? Aizvākt Vienotības izdomājumu, ka ministrs atbild par savu darbību tikai politiski. Bet ja nu viņš organizējis korupciju? Vai viņu nedrīkst saukt pie atbildības? Nedrīkst! Jūs nedrīkstat sodīt ierēdni. Lai arī viņi tiek algoti par mūsu nodokļu naudu. Praktiski ir tā, es - darba devējs - ņemu jūs darbā un, ja jūs nestrādājat, man jūs jāatlaiž. Bet mēs - darba devēji - nevaram to izdarīt. Paraugieties uz protestiem Spānijā, Francijā, Vācijā, ja vien tikušas aizskartas cilvēku tiesības. Tur demokrātija saviem pilsoņiem pastāv de facto. Pie mums tā nav.
- Čehu filozofs Vaclavs Belohradskis Rīgā, jautāts par jaunās emigrācijas iemesliem mūsu zemēs, atbildēja, ka Rietumeiropā ir sociāli atbildīga, bet Austrumeiropā sociāli bezatbildīga demokrātija.
- Absolūti piekrītu. Es arī uzskatu, ka vadītājiem ir jābūt sociāli atbildīgiem. Ja cilvēki politikā nāktu ar šādu apziņu, mūsu dzīve būtu pavisam savādāka.
Vēl viens piemērs. Tepat kaimiņos ir Igaunija. Pensijas tur lielākas, algas lielākas. Medicīna labāka. Jautājums - kāpēc, vai viņiem kādas zelta raktuves vai naftas atradnes? Nē - tur vienkārši ir sociāli atbildīgāka politika.
- Vai arvien esat par Eiropas Savienību? Pie kā ES var novest vairāku valstu radītā nestabilitāte?
- Jā, es biju viens no tiem, kas aģitēja par iestāšanos ES. Un nekādas vilšanās man nav… Taču vienlaikus es uzsvēru (un uzsveru joprojām), ka ES tava paša nostāja nedrīkst būt vienaldzīga, nekāda. Jo jau sākotnēji bija skaidrs, es zināju, ka ES mūs lūdz tikai kā pircējus. Ka te sagraus ikvienu nozari, ikvienu rūpniecību… Viņiem vajadzīgi tikai pircēji. Tāpēc viss bija atkarīgs no mums. Nepieļaut to! Bet stāties Eiropas Savienībā es aģitēju vien tāpēc, ka te tolaik jau bija vienkārši bandītiska pārvalde. Tie, kas pie varas, darīja ar mums, ko gribēja.
Piemēram, kurš vainīgs pie tā, ka ņēmām un atteicāmies no trim cukurfabrikām? Varējām to nedarīt. Es apskrēju visus un teicu, ka tā būs liela kļūda. Atgriezeniskums nebūs iespējams. Nūūū… ziniet, tā grib saimnieki. Bet valstij taču jādomā valstiski. Nevis kā privātam sīkbodniekam.
ES ir ļoti ērta, lai tiktu tirgū, lai pārņemtu tehnoloģijas, pārvietotos… Taču ļoti neērta tādiem bezatbildīgajiem kā mēs. Kas mūs spiež ražot sliktu, nekonkurētspējīgu produkciju? Neviens! Tāpēc mēs esam saglabājuši cilvēkresursus, esam saglabājuši sirdsapziņu un naturālu ražošanu. Un katru dienu (es to saku atbildīgi) es jūtu pieprasījumu pēc tā, jūtu mums pievērstu uzmanību. Tāpēc, ka pie mums ir ļoti laba kārtība, kultūra, disciplīna… Mēs visu saglabājām. Bet - galvenais - mums ir ļoti godīgs produkts. Mūsu produkcijā nav pesticīdu un herbicīdu, kurus neviens mūs nespieda kaisīt uz mūsu laukiem. Tas taču bija atkarīgs no mūsu attieksmes, no mūsu sirdsapziņas… Vai ne!? Te nevar apgalvot - vainīga Eiropas Savienība.