Pētījums atklāj, ka Latvijā 53% skolēnu jūtas pārslogoti, 48% neizguļas un 27% skolā nepietiek laika paēst. Taču kopumā bērni jūtas laimīgi, priecīgi un pārliecināti par sevi.
“Bērnu labsajūta Baltijas valstīs” ir 2017. gadā veikts pētījums, kas iezīmē vairākas būtiskas tēmas bērnu labklājības, izglītības un veselības jomā. Pētījums tika veikts visās trijās Baltijas valstīs, tā ietvaros tika apkopoti statistikas dati, kā arī īstenota kvantitatīvā aptauja, kurā piedalījās 2000 bērnu, vecumā no 10-17 gadiem.
Bērnu subjektīvo pašnovērtējumu dati liecina, ka vispozitīvāk bērni vērtē situāciju ģimenē un savu dzīves vidi kopumā, savukārt salīdzinoši zemāk vērtē situāciju skolā un ģimenes materiālo stāvokli. Novērojams, ka bērni diezgan labi adaptējas konkrētos apstākļos un kopumā savu dzīvi vērtē pozitīvi. Latvijas bērni apmierinātību ar savu pašreizējo dzīvi kopumā vērtē kā labu, vidēji 1-10 baļļu skalā, liekot 7,8.
Iepriecinoši ir tas, ka kopējais labsajūtas vērtējums ir pozitīvs. Latvijā 80% bērnu bieži jūtas laimīgi, 75% mierīgi, 85% priecīgi un 64% pārliecināti par sevi. Tomēr ir vairāki aspekti, kuros novērojami arī negatīvi rādītāji. 33% bērnu bieži jūtas uztraukti, 25% - nomākti, 40% - garlaikoti, 23% - dusmīgi, 23% - vientuļi, 22% - bēdīgi.
Arī statistikas rādītāji uzrāda būtiskas nepilnības, piemēram, veselības, mājsaimniecību materiālās nodrošinātības, skolas vides u.c. jomās. Dati liecina, ka Latvijā katrs piektais bērns dzīvo uz nabadzības sliekšņa, savukārt vairāk kā 1/3 mājsaimniecību "ar grūtībām savelk galus". Īpaši nelabvēlīgā situācijā ir vientuļo vecāku mājsaimniecības, kur vairāk kā pusei ir nopietnas materiālās grūtības.
Arī ģimenes un vienaudžu vide ir joma, kurā vairāki rādītāji liecina par būtiskiem trūkumiem. Latvijai ir viens no starptautiski zemākajiem rādītājiem ģimenes emocionālā atbalsta saņemšanā. Katrs desmitais bērns ģimenē tiek iepļaukāts un sodīts par pārkāpumiem un kļūdām, katrs piektais - bieži strīdas ar vecākiem. Katrs ceturtais bērns novērtē, ka viņam nav pietiekami draugu un paziņu, ar kuriem pavadīt kopīgi laiku. Šie dati tieši un netieši norāda uz nepieciešamību pievērst uzmanību, vai bērni tiek pilnvērtīgi aprūpēti, vai saņem nepieciešamo emocionālo atbalstu no ģimenes, vai netiek atstāti novārtā un vientulībā.
Skolas vidi Latvijā raksturo izteikti augsts to bērnu īpatsvars, kuri mācību iestādē jūtas pārslogoti un noguruši (53%), gandrīz puse bērnu apgalvo, ka bieži vai vienmēr negrib iet uz skolu (“Man patīk iet uz skolu 52%”). Katrs trešais bērns (32%) apgalvo, ka viņam nepietiek brīvā laika saviem vaļaspriekiem, bet 58% novērtē, ka viņiem skolā tiek uzdots pārāk daudz mājasdarbu. 16% bērnu skolā jūtas neiederīgi, 12% uzskata, ka skolotāji ir pārāk bargi un netaisnīgi, savukārt 9% skolā piedzīvo fizisku vai emocionālu vardarbību. Tas liek dienaskārtībā izvirzīt jautājumu ne tikai par mācību saturu, bet arī par skolas vidi un attiecībām starp skolēniem un skolotājiem, kā arī starp vienaudžiem.
Vai krīzes situācijā bērni vēršas pēc palīdzības pie pieaugušajiem sev līdzās? Ne vienmēr. 86% bērnu apliecina, ka “Ja man ir problēmas, vecāki man palīdz tās atrisināt”. Tātad 14% bērnu nevar paļauties uz saviem vecākiem, kā aizstāvjiem un palīgiem. Vēl bēdīgāka statistika atklāj situāciju skolā, kur katrs trešais bērns apgalvo, ka nezina pie kā vērsties pēc palīdzības. (“Ja man ir problēmas skolā, es zinu, pie kā griezties pēc palīdzības un padoma - 66%”)
Subjektīvo labsajūtas rādītāju aspektā kritiskākie dati novērojami veselības jomā. Latvijā starptautiski ir otrs augstākais rādītājs savas veselības negatīvā pašnovērtējuma īpatsvarā. Turklāt katrs otrais bērns novērtē, ka viņam nepietiek laika miegam (48%), 27% bērnu norāda, ka skolā nepaspēj paēst, 42% bērnu starpbrīžos nav iespējas izkustēties, izskrieties, un iziet svaigā gaisā. Statistika rāda, ka Latvijas bērniem raksturīgs augsts smēķētāju īpatsvars, augsts bērnu un jauniešu mirstības rādītājs (tai skaitā ceļu satiksmes negadījumos), kā arī augsts traumatisms - aptuveni 60% zēnu un 55% meiteņu gada laikā vismaz reizi apmeklē ārstus gūto traumu dēļ.
Aicināti novērtēt savu veselības stāvokli kopumā (arī ārpus skolas), nogurumu uzrāda jau 60% bērnu un 16% bieži vai vienmēr jūtas slimi un neveseli.
Pētījuma dati norāda uz to, ka ir būtiski sabiedrībā veicināt diskusiju par to, cik svarīga mūsdienu sabiedrībā ir bērna labsajūta skolā un ģimenē, kopā pavadītais laiks un nedalīta uzmanība bērna vajadzībām. Būtu vērts izvērtēt, vai tiekšanās pēc materiālās labklājības un formāliem sasniegumiem (t.sk. izglītībā) ir vērtīgākais, ko varam darīt savu bērnu labā. Jo ne vienmēr starp rādītājiem it pozitīva korelācija, proti - augstāki formālie sasniegumi var korelēt ar zemāku apmierinātību ar dzīvi un sliktāku savas ikdienas dzīves un sajūtu pašnovērtējumu.
Un visbeidzot - ir pēdējais laiks bērnu un ģimeņu jomas politikai iekļauj daudz plašāks jautājumu loks kā tikai dzimstības veicināšana un demogrāfiskie aspekti. Sabiedrības ilgtspējai ļoti būtiski ir jautājumi par bērnu pilnvērtīgai attīstībai atbilstošas vides un apstākļu nodrošināšanu. Tas iekļauj jautājumus gan par vecāku iespējām un prasmēm bērnu audzināšanā, gan izglītības kvalitāti, gan arī tādus visaptverošus jautājumus kā nevienlīdzība sabiedrībā un sabiedrības cilvēkkapitāla attīstība.