Nebeidzamās diskusijas par koku ciršanas ierobežojumiem jūras piekrastes ierobežotās saimnieciskās darbības joslā tuvākās nedēļas laikā pārcelsies no Zemkopības ministrijas uz valdības māju. Vides organizācijas publiski stāsta, ka cīņu par visu koku glābšanu turpinās, taču tehniski pie sarunu galda kompromisi jau esot panākti. Tā vismaz skaidro ministrijā. Un nekāda mežu iznīcība neesot plānota – garantijas zaļo sirdsmieram tiks ierakstītas valdības protokollēmumā.
Meža nozare un vides organizācijas nekad nav bijušas īpaši draudzīgās attiecībās, taču iecerētā piejūras mežu apsaimniekošanas kārtības maiņa izraisījusi ilgstošu konfliktu. Zaļie vēlas, lai meža īpašnieki daļēji atteiktos no saviem kokiem un ienākumiem, ko tie dod.
Futbols ar kokiem
Jāatgādina, ka grozīt iecerēts divus Ministru kabineta noteikumus: Par koku ciršanu mežā un Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumi. Būtiskākās izmaiņas ir kailciršu atļaušana, cērtamo koku minimālā pieļaujamā apkārtmēra samazināšana, un mazāk stādu būs nepieciešams izcirtumu apmežošanai. Runa ir par mežu joslu, kas atrodas 300 metru no kāpām līdz pieciem kilometriem iekšzemē. Kopumā - nepilniem 11 tūkstošiem hektāru. Meža zinātnieki skaidro, ka piekrastes meži daudzviet sasnieguši atjaunošanas vecumu, bet pēc kopšanas un izlases cirtēm sastādītās priedītes nīkuļo. Tām vajadzīga gaisma - tātad kailcirtes. Sākotnēji meža masīvā bija iecerēts atļaut veidot divus hektārus lielus atvērumus, bet šobrīd vienošanās panākta par vienu hektāru - aptuveni futbola laukuma izmēriem. Tiesa gan, ar īpašiem nosacījumiem. Vides organizācijas pieprasījušas, lai uz šī futbola laukuma atstāj 30 ekoloģiskos kokus, kam mežinieki nepiekrita, jo viens liels lietaskoks maksā vismaz 30 eiro. Piekrita atstāt astoņus kokus, bet 20 - ar nosacījumu, ka to vērtība tiek kompensēta. Somijā tā esot norma, ka valsts slēdz individuālu līgumu ar katru meža īpašnieku, pēc būtības atpērk šos kokus. Kur Latvijai šādam nolūkam ņemt naudu? ZM Meža departamenta pārstāvis Jānis Birģelis skaidro:
«Ja ir tāds sabiedrības pieprasījums un dabas draugi var atrast finansējumu, tad lai paliek vairāk koku.» Lai kaut vai ziedojumus vāc, bet vienkārši aizliegt dabas aizsardzības vārdā rīkoties cilvēkiem ar savu īpašumu arī nedrīkstot. «To arī dabas draugi saprot.»
Par putniem vēl runās
Vēl viens kompromiss panākts attiecībā uz cērtamo koku diametru, proti, lai garantētu, ka nocirsto koku apjoms valstī tāpēc nepieaugs, protokollēmumā tiks noteikts, ka Latvijas valsts mežos cērtamais apjoms līdz 2025. gadam saglabāsies atbilstošs pašreizējās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēs noteiktajam. Tātad valsts mežos netikšot cirsts vairāk maza diametra koku.
Vienīgais, kas no vides organizāciju prasītā ticis noraidīts, ir mežizstrādes liegums putnu ligzdošanas laikā. To prasījusi Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Taču pavasarī mežizstrāde tāpat notiek tikai 1% mežu, un ministrija piekrīt, ka pie šī jautājuma kādreiz vēl varētu atgriezties.
J. Birģelis piekrīt, ka dabas draugu skatījumā daba ir apdraudēta katru mīļu brīdi, taču pirms kara meži cirsti daudz intensīvāk. Šobrīd ikgadējais pieaugums ir 63%, un veco valsts mežu īpatsvars ir 40%. Iepriekšējo paaudžu stādītajos mežos pašlaik tiek veidoti mikroliegumi un sargāti biotopi. Nākotnē tas tikpat labi var notikt ar šodienas jaunaudzēm.
Piesaista igauņu kritiķus
Vides organizācijās gan turpina uzstāt, ka Latvijas mežsaimniecības politika ir aplama, dramatizē situāciju. Cīnoties pret koku ciršanas noteikumu grozījumiem, piesaistīti pat kolēģi no Igaunijas. Virkne kaimiņvalsts nevalstisko organizāciju nosūtījušas vēstuli Ministru kabinetam, apgalvojot, ka Igaunijas mežsaimniecības piemērs ir slikts un Latvijas valdībai jāklausa vietējām vides organizācijām:
«Kad Igaunijā tika virzītas jaunākās izmaiņas - ciršanas caurmēra samazināšana eglēm auglīgākajos augsnes tipos, vides nevalstiskās organizācijas pieprasīja to kompensēt ar lielāku stingri aizsargātu mežu teritoriju šajos augsnes tipos. Nevēlēšanās pieņemt mūsu piedāvājumu radīja lielu publisku neapmierinātību ar meža nozares attīstību kopumā. Lai arī izmaiņas pieņēma, kā arī apmierināja kompensācijas prasību un valdība piekrita veidot jaunas aizsargājamās teritorijas 30000 ha platībā, mežu nozares reputācija tika nopietni iedragāta, un šobrīd Igaunijā plašumā vērsusies visdažādāko veidu pretošanās neilgtspējīgām mežsaimniecības praksēm.» Tātad arī kaimiņos kompromisu panākšana nebūt nav izbeigusi karu starp mežsaimniekiem un zaļajiem.