Pabalsti dzimstību nepalielinās
«Dzimstība samazinās tāpēc, ka valstī paliek aizvien mazāk sieviešu tādā vecumā, kādā parasti dzimst bērni,» skaidro Ministru prezidents Māris Kučinskis.
Saruna ar M. Kučinski notika brīdī, kad tik tikko bija pieņemts nākamā gada valsts budžets un statistiķi paziņojuši provizoriskos datus par dzimstību oktobrī. Šā gada oktobris ar 1807 jaundzimušajiem kaut nedaudz, bet atpaliek no pērnā gada oktobra ar 1817 jaundzimušajiem.
Ekrānšāviņš no avīzes
Desmit jaundzimušo iztrūkums ir pat mazāks nekā potenciālo māšu skaita sarukums tieši savam pirmajam bērnam. Proti, šis vecums Latvijā 2016. gadā bijis 27,4 gadi. Neapšaubāmi, vairāk bērnu varēja sagaidīt no 13 865 sievietēm 27 gadu vecumā, ar kurām Latvija uzsāka 2016. gadu, nekā var sagaidīt no 13 308 sievietēm, kuras tādā pašā vecumā bija nonākušas šā gada sākumā. Vidējais vecums, protams, neizslēdz iespēju dzemdēt pirmo bērnu ne 14, ne 40 gadu vecumā, tomēr šādi gadījumi visu jaundzimušo un jo īpaši pirmdzimto kopskaitu ietekmē mazāk nekā bērnu piedzimšana sievietēm patiešām vecumā ap 27 gadiem. Otrā bērna mātes vidējā vecuma rādītājs ir 30,9 gadi, kur situācija nav tik viennozīmīga. Ja 30,9 tīri aritmētiski noapaļo līdz 31, tad šāda vecuma sieviešu kopskaits gada laikā sarucis no 13 829 līdz 13 437, toties trīsdesmit gadus veco sieviešu kopskaits audzis no 13 624 līdz 14 069 sievietēm. Tādā veidā mūs sasniedz sveiciens no 1986. un 1987. gada kā vienīgajiem pārskatāmā pagātnē, kad toreizējā Latvijas PSR dzimušo meiteņu skaits pārsniedza 20 tūkstošu robežlīniju. Toreiz piedzima apmēram tikpat daudz meiteņu, cik tagad dzimst meiteņu un zēnu kopā. To nosaka gan dzimstības intensitātes sarukums, gan emigrācija sevišķi no jauno cilvēku vidus, kā rezultātā Latvijā palikušas tikai 2/3 no toreiz dzimušajām meitenēm; jaundzimušo zēnu skaits toreiz pārsniedza 21 tūkstoti gadā, no kuriem pašlaik Latvijā manīti 14,6 tūkstoši trīsdesmitgadnieku.
Ja 1986. un 1987. gadu mēdz saukt par demogrāfisko sprādzienu, tad ar patiešām graujošām sekām. Dzimstība pēc šī sprādziena bija kritusi - pat divreiz kritusi, ja salīdzinām 42,1 tūkstoti jaundzimušo 1987. gadā ar 18,4 tūkstošiem jaundzimušo 1998. gadā. Tas arī tagad liek gaidīt dzimstības kritumu desmit gadu laikā uz pusi no tā, kas Latvijā no dzimstības šobrīd vēl atlicis.
Līdz gadiem trīsdesmit par jaunām sievietēm un tāpat arī jauniem vīriešiem saukto ļaužu skaita paredzamais sarukums izskaidro cīkstēšanos ap veidu, kā izmantot nākamā gada budžetā atvēlēto papildu naudu ģimenes valsts pabalstu maksāšanai. M. Kučinska valdības jaunievedums ir Demogrāfisko lietu centrs, kura vadīšana uzticēta Saeimas deputātam Imantam Parādniekam. Viņa piedāvājuma loģika bija vērsties pie skaitliski lielās sieviešu un vīriešu grupas virs 30 gadiem. Ja tā, tad ierobežotu resursu apstākļos nācās atstāt malā skaitliski mazās grupas, kādas veido tagadējie divdesmitgadnieki un padsmitgadnieki. Ar to domāta pabalstu palielināšana nebūt ne atbilstoši cilvēku vecumam, bet ģimenē jeb, kā tagad jāsaka, attiecībās dzimušo bērnu kopskaitam, sākot no trīs bērniem. Ja mērķis bija ar 100 eiro ikmēneša pabalstu pārvērst divu bērnu ģimeni jeb attiecības par triju bērnu ģimeni jeb attiecībām, tad naudas plūsma pavērstos 30-40 gadus un vēl vecāku cilvēku virzienā, jo trešais bērns taču var tikt radīts tikai tad, ja jau ir vismaz divi, kuru radīšana prasījusi laiku. Jo vecāks cilvēks, jo vairāk laika viņam ir bijis. Svarīgs šeit nav tikai laika ilgums, bet arī piepildījums. No cilvēku tagadējo uzvedības stereotipu un cilvēku fizioloģijas viedokļa četrdesmit gadus veciem cilvēkiem vieglāk tikt pie trešā vai piektā bērna nekā divdesmitgadīgajiem - pie pirmā. Ja nav, tad lai nav - rēķināsimies ar to, kas ir! Tā sprieda trīs attiecību un sešu bērnu līdzautors I. Parādnieks, taču pabalstu maka turētājs tomēr izrādījās labklājības ministrs Jānis Reirs. Viņš piekrita izmaksāt drusciņ vairāk visiem vecākiem un šo drusciņu vēl palielināt, ja bērnu vairāk, bet ne jau nu uzreiz līdz 100 eiro mēnesī par trešo un katru nākamo bērnu. Ja cilvēki grib tikt pie 100 eiro mēnesī ar bērnu radīšanu, tad viņi līdz šādai naudai var nonākt, summējot pabalstus par vismaz trijiem bērniem.
Kučinskis izmantoja izdevību veltīt labus vārdus gan I. Parādniekam, gan J. Reiram. Viņu dēļ sabiedrība var būt pārliecināta, ka M. Kučinska valdība par dzimstības veicināšanu domā. Daudz lielāku iespēju par labu domu domāšanu tās rīcībā nav. Jāpiekrīt M. Kučinskim, ka dzimstības līkne līkumo līdzi valsts iedzīvotāju vecuma struktūras un ekonomiskās konjunktūras izmaiņām.