Skandalozais Vaškevičs intervijā atklāj savu versiju par viņa kriminālvajāšanas iemesliem

Šī ir neklātienes intervija ar bijušo Latvijas muitas Kriminālās pārvaldes priekšnieku, ar bijušo Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora vietnieku Vladimiru VAŠKEVIČU (viņš – Austrijā, es – Latvijā). Es aizsūtīju viņam jautājumus, un viņš uz tiem atbildēja.

- Ar ko tad īsti sākās jūsu likstas? Piemēram, kā jūsu likteni iespaidoja 2006. gada lieta par līdzekļu laupīšanu KNAB, ar kuru jums bija zināma saistība. Vai tā iniciēja šo visu uzmākšanos jums? Savulaik jūs teicāt: «Es esmu prece politikas tirgū, kuru aizvākt ir izdevīgi KNAB.»

- Manuprāt, vārds «vajāšana» labāk raksturo pret mani vērsto darbību jēgu. Mana vajāšana sākās agrāk, 2004. gadā. Jau tad Aigaru Sparānu, Jutu Strīķi un Juri Jurašu satrauca manis sāktās reformas, jo tās bija drauds viņu darbībai, gādājot par kontrabandas «jumtu» un naudas atmazgāšanu. Lai būtu lietas kursā par manu darbību, viņiem vajadzēja detalizētu informāciju par mani. Tad Sparāns no Satversmes aizsardzības biroja (SAB), izmantodams savu dienesta stāvokli minēto cilvēku personiskajās interesēs, organizēja informācijas vākšanu par mani un manas ģimenes locekļiem. Lai piešķirtu tai atbilstību likumībai, Sparāns izmantoja kādu 2004. gadā sāktu krimināllietu par naftas produktu kontrabandu. Imitējot šīs krimināllietas nozīmību, tika radīta izmeklēšanas grupa, kurā, izņemot viņu, KNAB pārstāvi un dažus policistus, ietilpa arī Strīķes vīrs M. Strīķis no Militārās izlūkošanas dienesta (kādā sakarā!?).

Krimināllietas materiālos skaidri redzams, ka šī improvizētā grupa bija neoficiāla un nekādu labumu, proti, atbalstu izmeklēšanai nedeva. Tas apliecina manis sacīto par patiesajiem Sparāna, Strīķes un Juraša nolūkiem. Pēc tam šī informācija kļuva pieejama kriminālistam R. Štālbergam un viņa līdzbiedriem, ieskaitot viņa draudziņu no prezidenta un Saeimas apsardzes dienesta Gulbi.

- Jūsu sieva man teica, ka vajāšanai bijis visai plašs, plānots raksturs.

- Iesākumā manis un manu tuvinieku vajāšanai bija tāds kā slēpts, sagatavošanās, vai, raksturs. Mākleris R. Štālbergs, kurš strādāja pie manas sievas Ināras Vilkastes uz līguma pamata, uzdeva sevi par cilvēku, kam ir sakari ar Drošības policiju un KNAB, rādīja personīgi adresētu pateicību ar DP priekšnieka Jāņa Reinika parakstu.

Jau 2005. gadā Ināra pamanīja neizskaidrojamu vienu un to pašu automašīnu parādīšanos pie viņas mājas. Ilgu laiku pie tās dežurēja ceļu policisti. Starp citu, pēc atentāta pret mani šos «policistus» aizslaucīja kā ar slotu.

Bet, ja runāt par zagšanu KNAB, proti - par manu ziņojumu premjerministram, tad tas manai vajāšanai deva spēcīgu grūdienu. Vajāšana kļuva atklāta. Precizēšu - es neizmeklēju šo lietu. 2006. gadā es biju VID ģenerāldirektora vietnieks, atbildēju par darbu ar kontrabandu un nodokļu noziegumiem. Proti - par muitas Kriminālpārvaldes un Finanšu policijas darbību. Es saņēmu informāciju par apjomīgu naudas laupīšanu KNAB un ziņoju par to premjerministram.

Ir vēl viena interesanta un simboliska sakritība. Mani sāka atklāti vajāt tieši tad, kad kļuva skaidrs, ka manis valsts interešu labad radītā sistēma cīņai ar kontrabandu un nodokļu noziegumiem kļuva par nopietnu spēku cīņā ar organizēto noziedzību un sāka dot jūtamus rezultātus gan sakarā ar noziedznieku aizturēšanu, gan prāvu materiālu vērtību izņemšanu, gan arī sniedza informāciju par objektiem un noziedzībā iesaistītām personām. To apliecina fakti.

Piemēram, lielās arestētās fiktīvu firmu naudas summas, nelegālo cigarešu fabriku konfiscētās iekārtas, Rīgas ostā aizturētie cigarešu konteineri, agrāk neredzētā daudzumā aizturētas narkotikas u.tml., no vienas puses, bet no otras - tajā pašā laikā - terora akts ar gāzes balonu spridzināšanu, meitas nolaupīšanas mēģinājums, manas mašīnas aizdedzināšana tieši pie VID ieejas, «dzeltenie», bez faktoloģiska pamatojuma, apmelojošie raksti par mani Dienā, bezrezultatīva kratīšana ar falsificētu iemeslu un, beidzot, manas slepkavības mēģinājums.

- Jūs te uzskaitījāt tik daudz iniciatīvu, ka šķiet - valsts varai būtu jūs jāaizstāv visiem spēkiem. Bet - tā nenotika. Kā jūs vērtējat politisko aspektu tajā, kas ar jums notika?

- Vispār man jāatzīst, ka valsts mani aizstāvēja! Ilgi saskatīdama manā darbībā valsts intereses un sūtīdama manus pretiniekus vienu māju tālāk. Taču acīmredzot bez patiesas notiekošā iemeslu izpratnes. Varbūt tā ir sakritība, bet tikai pēc pilnīgas Tautas partijas aiziešanas no varas 2010. gada beigās tūdaļ atradās gan izmeklētājs Kuzma, gan Ģenerālprokuratūras prokurors Miglāns - abi ar sadomātu Kravaļa liecību atbalstu bija gatavi veikt dienesta viltojumu.

Ciktāl runāt par politisko preci, tad es par tādu kļuvu līdz atentātam uz manu dzīvību. Partija Jaunais laiks, kura turēja KNAB par savu atvasinājumu, tolaik pilnā sparā, ar maniakālu uzstājību tirgojās ar Tautas partiju, prasot manu aizvākšanu no amata. Tādēļ nav nekā pārsteidzoša, ka KNAB vadība Strīķes un Juraša personās saņēma no saviem politiskajiem saimniekiem attieksmē pret mani pilnīgi noteiktu uzdevumu - aizvākt!

Tādēļ, zinot politisko tirgu, par kura objektu biju kļuvis, man kā upurim, kuram tika uzbrukts tad, kad pildīju dienesta pienākumus, bija loģiski pieņemt, ka manas slepkavības mēģinājuma motīvs bija arī tiem politiskajiem personāžiem, kuri tik sparīgi pieprasīja manu aizvākšanu no VID ģenerāldirektora vietnieka amata. Katrs izmeklētājs taču zina, ka izmeklēšanai jābūt pilnīgai un vispusīgai. Jebkura versija nevar tikt atmesta tikai tāpēc, ka tā šķiet neiespējama. Taču pārbaudīt šo versiju neviens, ieskaitot Ģenerālprokuratūru, neuzdrīkstējās. Bet - nosauciet kādas saprātīgas iebildes šim manam slēdzienam.

Jo neba nejauši KNAB (Jurašs un Strīķe) nerimti bāza degunu manas slepkavības izmeklēšanā! Kāda velna pēc? Kopš kura laika korupcija valstī kļuvusi svarīgāka par mēģinājumu laupīt cilvēka dzīvību?

Vienkārši Latvijas tiesībsargājošā sistēma 2007. gadā jau darbojās tā, lai nodrošinātu KNAB (Strīķi un Jurašu) ar pilnīgu informāciju. Par iemeslu tika saukta cīņa ar korupciju. Lietā par manas slepkavības mēģinājumu viņi vēsā mierā spēja novērst aizdomas no iepriekšminētajiem politiķiem. Viņus taču neviens tā arī nenopratināja!

Bet lietā par laupīšanu KNAB jau sākotnēji ļoti amizanta izskatījās Ģenerālprokuratūras pozīcija. Uzreiz pēc tam, kad viss atklājās, ģenerālprokurors Jānis Maizītis ārēji bija uzņēmības pilns iztaisīt no biroja vadības vinegretu. Taču nākamajā dienā viņa pozīcija mainījās. Kaut kas man liek domāt, ka ģenerālprokuroram Maizītim pēc darba dienas beigām kāds no Jaunā laika politiķiem paskaidroja, ka tas viss ir tik vien kā ienaidniekukorumpantu intrigas. Vai jūs tam ticat? Tāpēc jau arī tika sodīti vien «pārmijnieki» - J. Imša un I. Veipa.

Piemetināšu, ka nekad nav bijusi runa par manu konfliktu ar iestādi, kuru sauc KNAB. Runa ir bijusi par konfliktu ar Strīķi un Jurašu, kuri izveidoja noziedzīgu grupu no dažiem KNAB darbiniekiem un izmantoja biroja resursus savās personiskajās interesēs.

Politisko ieinteresētību manā lietā apliecina fakti, un šaubu par to nav. Interesants ir cits jautājums: vai šie politiķi manas aizvākšanas no amata fonā grasījās mani novākt arī fiziski un pēc tam ņemt dalību kriminālā manas sievas Ināras Vilkastes naudas un īpašumu dalīšanā? Vai arī viņu aizbilstamie Strīķe un Jurašs sagribēja savrupu «haltūru»? Drīz uzzināsim patiesību. Visam savs laiks.

- Bet ko jūs domājat par visu šo kā profesionālis?

- Domāju - pat mani niknākie ienaidnieki piekritīs, ka esmu uzkrājis zināmu tiesībsargājošo organizāciju radīšanas, reorganizācijas un vadīšanas pieredzi. Pateicoties tai, spēju atšķirt darbību, kura pievērsta konkrētu uzdevumu izpildei, no tās imitācijas. Tāpēc atļaušos domu: bijušie KNAB vadītāji un tos kūrējošie politiķi nekad nav nopietni izvirzījuši birojam uzdevumu - cīņa ar korupciju. Lūk, kāpēc. Pirmais. Primitīva organizatoriskā struktūra, kurā, pretēji elementārām antikorupcijas normām, gan izmeklēšana, gan operatīvā darbība tika pakļauta viena vadītāja - J. Strīķes - kontrolei. Tāpat arī aizvakardienā aizgūtās biroja darbības metodes jau sākotnēji neatbilda uzdevuma - cīņa ar korupciju nopietnā valsts līmenī - izpildei. Bet - aizstāvēt viena šaura politiski ekonomiska grupējuma intereses, aizvākt no politikas vai valsts dienesta nevēlamos, baidīt un rīkot «paraugpēršanu», kontrolēt vajadzīgās informācijas plūsmas, radīt apstākļus līdzekļu ieplūšanai politikas pelēkajā kasē vai savās personiskajās kabatās (kā tas praksē arī notiek) - to, jā, to, lūdzu, cik uziet! Bet ne cīņu ar korupciju valsts līmenī, lai panāktu rezultātu.

Otrs. KNAB vienmēr secīgi gāja ar līkumu apkārt visam, kas bija saistīts ar vienu no Latvijā pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem - ar politisko apvienību Vienotība (līdz Vienotībai - Jaunais laiks). To ir viegli pārbaudīt. Nekādu krasu kustību. Nekādu proaktīvu, apsteidzošu, galvenokārt operatīvās metodes izmantojošu darbību. Tajos gadījumos, kad materiāli par nejēdzīgu dažu odiozu Vienotības pārstāvju darbību tomēr tika pārsūtīti uz KNAB, tiem netika dota virzība. Sākās palēnināts kino ar atsūtīto materiālu «izpēti» un «analīzi». Tādā garā tika vinnēts laiks, kas nepieciešams, lai aizslaucītu politiķu noziegumu pēdas.

Manuprāt, šādas darbības nodara valsts interesēm milzīgu ļaunumu. Tas nav salīdzināms ne ar kādiem materiāliem zaudējumiem, jo tiek publiski un ar īpašu cinismu grauta cilvēku ticība Latvijas valsts pastāvēšanas demokrātiskajiem pamatiem. Tiek atklāts, ka, izņemot likumus un taisnīgumu visiem, te pastāv arī likumi un taisnīgums savējiem.

Trešais. Vienā pseidoārzemju KNAB apoloģēta opusā izlasīju ģeniālu domu: izrādās - KNAB darbinieki pārkāpa likumu, bet darīja to tikai tāpēc, lai atsvabinātu Latviju no korupcijas (!). Vai jums tas neko neatgādina? Man atgādina! Taču reālu rezultātu cīņai ar korupciju nebija un nav, tāpat kā nav publiski saskaņota un ieviesta to vērtējuma. Arī tas liecina - cīņa ar korupciju valstī nekad nav bijusi KNAB uzdevums. Tikai vārdos.

- Pret jums vai saistībā ar jums ierosināto civilo un krimināllietu skaits pārsniedz simtu. Šajā kontekstā - cik efektīva tiesību aizstāvības ziņā jums šķiet Latvijas tiesu sistēma?

- Taisnīgas tiesas funkciju valstī īsteno tiesu sistēma. Protams, tiesu sistēma pastāv un attīstās ciešā mijiedarbībā ar likumdevēju un izpildvaru. Šai mijiedarbībai un savstarpējai ietekmei var būt dažādas ievirzes. Manā izpratnē tiesu sistēmai ir jābūt apveltītai ar zināmu stabilitātes rezervi, kura to pasargā no kaitīgām svārstībām, kas rodas, mijiedarbojoties varas sistēmām, bet - jo sevišķi tad, ja notiek krasas pārmaiņas politiskās atbildības jomā. Ikviens saprātīgs cilvēks teiks «jā» tiesu sistēmas paredzamībai un stabilitātei. Neatkarīgi no tā, kāds būs batāliju iznākums politikas laukumā.

Kopumā es varu teikt, ka Latvijas Temīda attieksmē pret mani (aizstāvot manas intereses) nomācošā vairākumā gadījumu ir rīkojusies, tā teikt, ar atvērtām acīm. Vēl jāpiebilst, ka tiesneši, kuri uzdrīkstējās atbilstoši likumam pieņemt taisnīgus lēmumus, tika pakļauti KNAB spiedienam, vajāšanai un pat sodīti. Proti - Latvijas tiesu sistēmas stabilitātes rezerve izrādījās nepietiekama, lai izturētu negatīvo, arvien pieaugošo citu varas atzaru ietekmi.

Lūk, daži Latvijas Temīdas ar atvērtām acīm rīcības piemēri. 2007. gadā tiesnese atļāva veikt kratīšanu Ināras Vilkastes mājā. Vēlāk atklājās - tukšs numurs. Ja KNAB pieņēmumi nebūtu bijuši apzināti melīgi, tad šī lieta par manu it kā dalību kontrabandā un naudas atmazgāšanu nepūtu KNAB seifā jau 11 (!) gadu. Latvijas tiesu sistēma attiecībās ar mani izrādījās bezspēcīga likt kaut ko pretī tādām izpausmēm, kā tā saukto savu tiesnešu pakalpojumu izmantošana no KNAB puses.

Tālāk. Krimināllietas, kurās es vai manas ģimenes locekļi figurēja kā cietusī puse, tiek skatītas jau vienpadsmit, desmit, astoņus gadus un vēl nav pabeigtas. Augsta valsts ierēdņa slepkavības mēģinājums viņam pildot dienesta pienākumus - tas būtu bezprecedenta kriminālnoziegums katrā sevi cienošā pasaules valstī. Jo tas ir tiešs valsts varas apdraudējums, un tāpēc šādu lietu pirmstiesas un tiesas izmeklēšanai visur tiek veltīta īpaša uzmanība un rūpība. Taču - to nevar teikt par manas slepkavības mēģinājuma lietu.

Mūsu tiesu sistēma izrādījās negatava tiesvedībai šajā valsts interesēm svarīgajā lietā. Izrādījās, ka izpildvaras iestādes - policija un prokuratūra - spēj vēsā mierā noslēpt arhīvos materiālus, kuri norāda uz dienesta viltojumu, nedot tos tiesai izskatīšanai krimināllietas ietvaros. Turklāt, izrādījās, ka manas slepkavības motīvs, kuru izmeklēšana netīši vai apzināti palaida gar ausīm, vienā mierā guļ citas tiesas skatāmajā krimināllietā (lieta par mana auto aizdedzināšanu). Kas sanāk? Vai nu tiesu sistēmai nav vajadzīgā mehānisma, vai arī tā ir ievainojama un bezpalīdzīga pat pirmā svarīguma lietās.

- Vai bija kāda jēga jūsu advokātu iesniegtajai prasībai Eiropas Cilvēktiesību tiesā?

- Ja nu vienīgi saskares pieredze ar šo organizāciju… Esmu informēts par to, ka Latvijas oficiālās personas ietekmēja manu sūdzību izskatīšanu ECT. Tajā skaitā - sniedzot melīgu informāciju par mani. Grūti sacīt, vai viņi, šie ierēdņi, saprot, ka tādas darbības neizbēgami kaitē Latvijas reputācijai.

- Kāda ir jūsu situācija patlaban?

- Patlaban man ir priekšrocība pret maniem vajātājiem. Man pietika spēka no jauna pārkārtoties un paskatīties uz notiekošo ar citām acīm. Tas un arī krimināllietu materiāli, kurus ar milzīgām pūlēm savāca mana sieva Ināra, deva man skaidru izpratni par notikušā cēloņiem un vairākuma notikumu dalībnieku lomām. Laiks pilnīgi skaidri atklāja visu to melīgumu, kuru pār mani izgāza mani politiskie un kriminālie vajātāji. Piemēram: mana it kā dalība noziedzīgās shēmās; desmitu (vai simtu) konteineru aizturēšana Rīgas Tirdzniecības ostā sakarā ar «Vaškeviča lietu»; aizturēti daži «Vaškeviča cilvēki»; Vaškeviča aizvākšana uzlabos cīņu ar kontrabandu utt. Izrādījās, ka tiem biznesa pārstāvjiem, kuri figurēja manā lietā, nav ko man uzrādīt. Publiska vajāšana, meli un neslavas celšana, cita starpā, bija vajadzīgi, lai novērstu sabiedrības uzmanību no viņu (manu vajātāju) korumpētības, kuru sargāja viņu Latvijā radītā ēnu varas sistēma. Mani advokāti iesniedza tiesai visus manas krimināllietas falsifikācijas pierādījumus. Tie satur pamatu likumīgai šīs lietas izbeigšanai. Izdarīts ir daudz, un tas vispirms ir gan manas sievas Ināras, gan manu advokātu nopelns.

- Cik stabili jūtaties Austrijā? Kāda ir varas attieksme pret jums?

- Stabili mūsu pasaulē laikam var justies vien miroņi, un ij tad par to jāšaubās. Tiesību sistēmas attieksme pret mani ir skarba, bet, paldies Dievam, taisnīga.

- Bet cik lielā mērā patlaban, 2017. gadā, saglabājas pret jums vērstā Latvijas varas, specdienestu agresija?

- Uzskatāmībai - pāris piemēri. Spriediet pats. Vienotības deputāts A. Latkovskis, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs, pauž savu attieksmi pret mani MIL un sociālajos tīklos ar nepamatotiem apvainojumiem. Viņa uzvedība lieliski iekļaujas manos manas slepkavības mēģinājuma un turpmākas vajāšanas skaidrojumos. Cits tās pašas komisijas loceklis - K. Seržants - šā gada 1. novembra sēdē nepamatoti paziņoja, ka medicīniskie slēdzieni par manu veselību, kurus es iesniedzu Austrijas tiesā un prokuratūrā, ir acīm redzami viltoti un nopirkti. Faktiski viņš apvainoja Austrijas varas iestādes korupcijā. Arī viņa pasāža pilnībā atbilst skaidrojumam, kāpēc mani mēģināja noslepkavot un turpināja vajāt.

- Kādu jūs redzat savu tuvāko un tālāko nākotni?

- Galvenais - saprast, kas tev ir galvenais tagad, šobrīd. Tā ka - var sacīt, ka es ārstējos un mācos.

- Kas jums būtu normāls risinājums? Pirmkārt, no Latvijas varas, tiesu sistēmas puses. Vai jūs ticat, ka jūsu vārda labais skanējums te, Latvijā, tiks atjaunots?

- Piedot slepkavām - tā ir augstākā cilvēka personisko īpašību pilotāža. Tas ir neiedomājami grūti. Es nezinu, vai esmu uz to spējīgs. Tagad viņi ir labākā situācijā: viņi dzīvo, viņiem ir vara, viņi dzer un izklaidējas dzimtenē. Un, šķiet, - nedomā par to, ka sirdsapziņa noteikti piespiedīs cilvēku maksāt par sastrādāto. Tas ir dzīves likums, kurš darbojas vienmēr un bez aizturēm. No sirds vēlu viņiem saprast šo likumu. Bet, ciktāl runāt par manu labo vārdu, tas man ir, un neviens to nevar man atņemt.

- Reiz jūs teicāt: «Man jācīnās un jāuzvar…» Vai jūsos vēl ir šī griba?

- Jā - galvenais ir uzvarēt sevi. Viss pārējais - izdosies.