Ojārs Spārītis: Latvijas zinātniekiem trūkst bāzes finansējuma

 
©F64

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis intervijā Neatkarīgajai pamato, kāpēc attieksmē pret zinātni un zinātniekiem Latvijā izpaužas tuvredzīga valsts nākotnes plānošana.

- Lasīju Delfos, ka pagātnē jūs redzat sāpes, nākotnē cerību. Parunāsim vispirms par sāpēm…

- Šīs pagātnes sāpes ir saistītas un pamatotas ar mana kolēģa, akadēmiķa Ivara Kalviņa ļoti cītīgi un skrupulozi veikto zinātnes finansējuma analīzi vairāku gadu griezumā. Viņš vērtē zinātnes situāciju laika periodā pēc ekonomiskās krīzes iestāšanās. Un - lai gan mēs sakām, ka mūsu iekšzemes kopprodukts patlaban gadā pieaug par pusotru, diviem, pat trim procentiem… šis pieaugums joprojām nav nosedzis to zaudējumu summu, ko Latvijai atnesa ekonomiskā krīze ar mīnus 25% no IKP. 2009., 2010. gada līmeni mēs joprojām neesam sasnieguši.

Jā, šis laiks, kas bija pilns ar cerībām, ir pagātne. Bet Latvijas valsts ir pieņēmusi Likumu par zinātnisko darbību. Politiķu aprindās tas dažkārt ticis apstrīdēts kā tāds, kurā ir pārsteidzīgi ierakstīts - ik gadus kāpināt zinātnes finansējumu par 0,15% no IKP. Šodien daži no tiem pašiem politiķiem atrod, ka bijuši pārsteidzīgi, tāpēc ir gatavi likumu pārskatīt un šo normu ņemt ārā. Mums par to ir bijušas skumjas sarunas.

- Kad tieši viņi to darīs? Šogad? Nākamgad?

- Nē, bet šādas sarunas, esot dialogā ar Saeimas, ar Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas, ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), ar politisko partiju pārstāvjiem, ir bijušas mana ikdiena jau piecus gadus.

Bet - ja zinātnes 9,5 miljoniem eiro nākamajā gadā tiek piedāvāts pielikt klāt vēl četrus vai četrus ar pusi miljonus (no tiem 2,5 miljoni tiktu atrasti pašas IZM budžeta paspārnē, bet divi miljoni tiktu gūti ārpus IZM), tad uz āru tas, protams, izskatās kā cerīgs, pat optimismu rosinošs signāls. Oktobra sākumā premjera kabinetā, bet bez paša premjera dalības notika Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģijas padomes sēde. Vienīgais temats bija - zinātnes budžets 2018. un turpmākajos gados. Sēdi vadīja ekonomikas ministrs Ašeradena kungs. Viņš sevi poētiski nodēvēja par huligānu attiecībā pret izmaiņām valsts budžeta struktūrā. Tādā ziņā, ka, nesaskaņojot savu labo gribu ar citām ministrijām un citu ministru nostādnēm, viņš atrada par iespējamu no kapitālsabiedrības Latvenergo peļņas divus miljonus eiro virzīt zinātniskiem pētījumiem enerģētikas jomā. Bet - enerģētika ietver sevī gan alternatīvos enerģijas avotus, gan enerģijas taupīšanu, gan alternatīvo enerģijas avotu attīstīšanu Latvijā. Šajā ziņā viņš tiešām drosmīgi rosināja, ka arī citas nozaru ministrijas Latvijā varētu likt savu finansējumu kopējā katlā, veicinot fundamentālo un lietišķo, bet arī humanitāro un sociālo zinātņu attīstību.

Atgādinu, ka šādas investīcijas, saskaņā ar Nacionālās attīstības plānu (NAP), Latvijas valsts svēti solīja Eiropai - būs pieaugums, 2020. gadā mēs sasniegsim 1,5% no IKP zinātnei… Tad Eiropa noticēja un piešķīra Latvijas valstij struktūrfondus. Bet - šajā laikā kopš noticēšanas solījumiem, kopš struktūrfondu naudas ieplūšanas Latvijā nekas nav noticis, lai šo augšupkāpjošo, solīto līkni īstenotu. Jo vairāk - nesen Zinātņu akadēmijā viesojās IZM valsts sekretāra vietniece Agrita Kiopa, un viņa zinātnieku priekšā sacīja: tā ir utopija, tas ir blefs, tā ir nepiepildāma lieta, jūs uz to nemaz neceriet. Valsts izpildinstitūcijas darbiniece, kura ikdienā redz, kā tiek veidota politika un budžets, kārtējo reizi «nokāva» mūsu ticību tam, ka politiķi kādreiz arī varētu pildīt savus solījumus.

- Kādus secinājumus tāda attieksme rada?

- Te man ir jautājums - vai nav taisnība OECD ekspertiem šodien, vai nav taisnība Tehnopolis ekspertiem, kuri, veicot Latvijas zinātnes izvērtējumu pirms četriem gadiem, teica: jūsu valstī ir nepieciešamas strukturālas pārmaiņas un šīm pārmaiņām vajadzētu skart budžeta plānošanu, budžeta pārdali un budžeta struktūru? Tehnopolis, tātad Eiropas Komisijas atsūtīto ekspertu, izbrīns bija tāds, ka viņi teica: brīnums, kā šajā valstī zinātne vēl spēj saglabāties, šeit zinātnei sen vajadzēja būt mirušai, bet tā brīnumainā veidā kaut kur zemdegās ir izdzīvojusi. Jā, tā ir izdzīvojusi, pateicoties pašu neatlaidībai, pateicoties pašu sameklētiem privātiem investīciju, sponsoru līdzekļiem vai starptautiskiem pasūtījumiem… Tā, piemēram, izdzīvo Organiskās sintēzes institūts. Patiecoties savai prasmei rakstīt Horizont projektu, Cietvielu fizikas institūts ir vinnējis un turpmākos četrus gadus starptautiskā konsorcijā ar citām Eiropas augstskolām un institūtiem apgūs 15 miljonus.

Bet - tā ir nauda, kas Latvijas budžetu tikai papildina, kas ienāk no ārpuses. Un varētu vēl vairāk, ja mūsu politiķi domātu kā saimnieki, kuri meklē iespējas PELNĪT, nevis tikai PĀRDALĪT. Latvijas zinātniekiem visgrūtākais ir tas, ka trūkst bāzes finansējuma. Bāzes finansējums ir tas, kam cita starpā būtu jānodrošina arī Latvijas niecīgajam zinātnieku skaitam pamatiztikšana. Tikai no šīs zinātnieku bāzes var izaugt un attīstīties izcilības. Kā sportā vai mūzikā - bez bērnu un jauniešu skolām nebūs olimpiešu.

- Tostarp jūs sakāt, ka Latvijas zinātne saņem vien pusi no vajadzīgā bāzes finansējuma?

- Jā! Un - daudzi zinātnieki šī niecīgā bāzes finansējuma dēļ ir bijuši spiesti strādāt tikai 0,1 vai 0,2 slodzes, saņemt vienu desmito daļu no minimālās algas. Un, ja tajā vai citā institūtā nav savu uzkrāto rezervju, ja finansējums visu laiku tiek mazināts, ja nāk pārrāvuma periods… tad nekādu spilvenu, lai noturētu darbiniekus, nevar izveidot.

Un - šajā budžeta plānošanas situācijā IZM mums piedāvā skaistu sapni, kurš labākajā gadījumā varētu sākt darboties ar 2019., 2020. vai varbūt pat pēc 2020. gada. Bet - ko zinātnieki ēdīs 2018. gadā? Ko viņi darīs 2019. gadā, kad premjers atkal būs laimīgs, ka budžeta portfelis ir aiznests uz Saeimu bez būtiska palielinājuma investīcijām zinātnē, ka nav notikusi ne koalīcijas šūpošana, ne arī sociāli satricinājumi.

Taču - minētajā Stratēģijas padomes sēdē bija klāt arī Vides ministrijas, Zemkopības ministrijas, Veselības ministrijas pārstāvji. Kiopas kundze kā zinātnes stratēģijas un politikas veidotāja no IZM cerēja, ka kolēģi no citām ministrijām būs dāsni un gatavi dalīties savā budžetā ar zinātni. Bet ministriju pārstāvji pateica, ka viņiem tuvākajos gados budžetā nav plānots piešķirt kaut kādus nogriezumus zinātnes atbalstam. Ne tiešā veidā, ne caur IZM.

Tas nozīmē, ka šis IZM izdomātais plāns, kurš skaisti izskatās - lauksaimniecība attīsta un baro bioekonomiku, ar pārtikas ražošanu saistītas nozares, Vides ministrijas budžetu varēs saistīt ar bioloģijai, ekoloģijai, ūdeņiem, mežu apsaimniekošanai veltītiem pētījumiem, arī veselības jomā, kur, protams, ir nopietnas medicīniskā servisa pieejamības problēmas, daļa budžeta varētu tikt novirzīta pētījumiem. Bet tas viss izrādījās labi gribēta utopija.

Un acīmredzot šeit izpaužas tuvredzīga valsts nākotnes plānošana. Kāda jēga bija apzināti melot Eiropas Savienībai, lielīties ar nereāliem pieauguma skaitļiem, ja šodien, pēc četriem gadiem, Latvijas ierēdņi paši ir spiesti atzīt, ka tie nav reāli? Jautājums - kāpēc Igaunijas valdība ir spējusi īstenot šādas strukturālas reformas jau krietni agrāk, ka viņiem ir 2% no IKP līdzekļi militārajām vajadzībām, gan arī sen jau ir šie 1,5% no IKP zinātnes attīstīšanai un investīcijām šajā nozarē, bet mēs līdz tam netiekam? Šobrīd Igaunija kā prezidējošā valsts Eiropā sludina, ka tieši investīcijas zinātnē ir pareizais ceļš ikvienam, viņi aicina visas Eiropas valstis sekot Igaunijas piemēram un pēc iespējas ātrāk sasniegt to līmeni, kuru daudzas valstis jau sasniegušas - trīs vai pat vairāk procenti no IKP zinātnei. Tostarp mums pat pusotra procenta ir utopija. Nemaz nerunājot par trim.

- Vai tiešām it nekas zinātnes un politiķu saskarē, savstarpējā sapratnē pēdējos gados nav mainījies uz labu?

- Jā, te es varbūt ievilkšu elpu un pateikšu, ka zinātnieku neatlaidības, viņu stūrgalvīgas un spītības dēļ ir noticis viens, kā saka, pavērsiens ierēdņu valodā, varbūt arī domāšanā. Ir mainījusies retorika. Mūsu valsts caur Ekonomikas ministriju un Latvijas inovāciju attīstības aģentūru tomēr ir pamanījusi, ka zinātne var būt instruments, kurā ir komercializējamas vērtības. Taču, lai arī gan IZM, gan EM nu jau desmit vai cik gadus vada vienas partijas pārstāvji, tātad - attiecīgu stratēģiju izstrāde ir, tā teikt, vienās rokās, mēs neredzam un nejūtam, ka abas šīs ministrijas koordinētu savu rīcību tā, lai tiktu apsvērts, kā ar zinātni pelnīt, kā komercializēt Latvijas zinātnes izgudrojumus arī tad, ja tādi dzimst Vides, Zemkopības vai Veselības ministrijas paspārnē.

- Manā uztverē tā ir politika. Politika, kura nosaka tautsaimniecības strukturālu, sistēmisku, valstisku nesakārtotību.

- Tā ir nesakārtotība. Un tas ir absurds no valsts pārvaldības viedokļa… Ja šajā gadījumā vienas partijas ziņā ir divas spēcīgas ministrijas, tad uzskatīt, ka IZM ir tikai tērējošā ministrija, ka visi tās paspārnē esošie institūti, laboratorijas un pētnieki netiek tā ievirzīti, lai EM spētu saskatīt IZM paspārnē peļņas spējīgu potenciālu, ir galīgi aplam. Saskaņojot abu ministriju rīcību, šis potenciāls varētu tikt mērķtiecīgi virzīts uz tā lietderīgu izmantošanu, kāpinājumu, vairošanu… Līdzīgi kā bankā ielikta nauda, kurai jānes procenti.

- Tautsaimnieciski tas skan saprātīgi. Bet, ja jūs pieminētajā Delfu publikācijā lietojat vārdus «Latvijas Zinātņu akadēmijas sagrāve», «zinātnes marginalizācija», zinātnes ierobežošana augstskolās, tad vēlreiz uzsveru, ka, manuprāt, tā ir politika. Tā ir likumdevēja attieksme.

- Jā, tas bija toreizējais likumdevējs, kurš deviņdesmito gadu sākumā, respektīvi, 1992. gadā, šīs lietas tā saprata. Un šim procesam toreiz bija savi ideologi arī starp zinātniekiem. Viņi pārsteidzīgi optimistiski skatījās uz to, ka zemēs ar attīstītu ekonomiku eksistē personālās akadēmijas, kurās zinātnieki lasa lekcijas, organizē konferences, piešķir apbalvojumus un popularizē zinātni sabiedrībā. Taču tam nav nekādas sasaistes ar tautsaimniecību un valsts ekonomiku. Bet toreiz pieņemtais lēmums likvidēt Zinātņu akadēmiju kā zinātnes ministriju bija kļūdains, jo tieši tas marginalizēja zinātnes pārvaldību un atrāva zinātni no ražošanas, tādējādi vājinot neatkarību atguvušās valsts tautsaimniecību. Bet zinātnes uzdevums jebkurā iekārtā un situācijā ir sekmēt industriju. Pēc 1992. gada, acīmredzot politiskas tuvredzības dēļ, tā laika premjerministru rīcība liecināja, ka viņu uzstādījums ir atņemt Zinātņu akadēmijai laboratorijas, institūtu ēkas, atsavināt zemes, uz kurām atradās ZA infrastruktūras objekti…

Savukārt zinātnei šādā situācijā, turklāt nesaņemot pietiekamu finansējumu, protams, ir grūti uzturēt, rekonstruēt, pārkārtot uz jaunu, inovatīvu produktu attīstīšanu savas laboratorijas. Man ir vesela mape ar dokumentiem, kurus parakstījuši premjeri - atsavināt, atsavināt, atsavināt… Tāpēc es to nevaru nosaukt savādāk kā par marginalizāciju, lai nelietotu vārdu - sabotāža! Tolaik Latvijā visai spēcīgos institūtos strādāja 16 tūkstoši zinātnieku. Šajos 25-26 gados to skaits ir sarucis līdz 3-3,5 tūkstošiem reāli strādājošu zinātnieku. Tātad - pusotrs tūkstotis zinātnieku uz vienu miljonu iedzīvotāju. Dienvidkorejā valsts budžets un privātais kapitāls spēj uzturēt piecus ar pusi tūkstošus zinātnieku uz vienu miljonu iedzīvotāju. Un tieši tāpēc mēs pasaulē redzam Dienvidkorejas mašīnas, lietojam Dienvidkorejā ražotas digitālās ierīces… Tas ir lielākais zinātnieku skaits pasaulē, ko ir izaudzinājusi un kā tautsaimniecību attīstošu spēku stimulē ekonomiski domājoša valsts. Un, protams, turpat ir arī Japāna. Nākamajā vietā ir Vācija, Amerika, Francija…

- Tomēr - kas jāmaina tepat, Latvijā? Kāpēc, piemēram, jaunie zinātnieki nepiekrīt jums, vecākajiem?

- Savā ziņā, piemēram, var teikt, ka šķērsfinansējums valsts pētījumu programmās radīja komandu zinātni. Komandu zinātnē piedalās daudzu augstskolu, daudzu zinātniski pētniecisko iestāžu konsorcijs, kur katram ir savs pētījums un katram ir savi uzdevumi. Tajā skaitā - audzinošie, jaunajiem zinātniekiem, maģistriem, doktorantiem. Savukārt fundamentāli lietišķo pētījumu situācijā finansējums, protams, tiks mērķtiecīgi virzīts vienam konkrētam pētījumam, ko veiks neliela 3 vai 5 pētnieku grupa, un tur nebūs svarīga komandu zinātne, tur nebūs šķērsfinansējuma. Par mani pieredzējušāki zinātnieki saka - šis sadrumstalotās finansēšanas modelis jau ir bijis pirms desmit vai mazliet vairāk gadiem, bet tas nav bijis efektīvs. Un tieši tāpēc zinātnes vadītāji kārtējo reizi nonāca pie valsts pētījumu programmas kā zinātnes prioritārajiem virzieniem atbilstīga valsts pasūtījuma. Pārdalīja finansējumu gan valsts pētījumu programmu labā, gan paturēja finansējumu grantiem - šauri finansētajiem fundamentāli lietišķajiem pētījumiem. Žēl, ka ir pazudusi apjēga, ka tieši komandu zinātne un šis te šķērsfinansējums lieliem valsts pasūtījumu projektiem varētu būt tas, kas palīdz valstij attīstīt kopējo zināšanu, izglītības un zinātnes līmeni, ataudzēt zinātnieku paaudzi un nodrošināt pēctecīgu institūtu un laboratoriju darbu. Izcilības jeb solisti arī zinātnē neveido kopīgo zinātnes vidi, kurā ir vajadzīgi visi - gan jaunie, gan vecie, gan izcilības, gan viduvējības.

Un - te arī atklājas, kāpēc vienā brīdī (iespējams, pieredzes trūkuma dēļ) saduras jauno zinātnieku uzskati ar pieredzējušo zinātnieku paaudzes viedokli. Daļa jauno zinātnieku saka - mēs gribam piederēt pie tās zinātnieku kategorijas, kura tiek atbalstīta kā ekselence. Labi! Bet - vai šī jautājuma uzdevēji paši ir pierādījuši sevi kā ekselences? Vai viņiem ir skaidrs, kā rodas zinātnieki - izcilības? Arī ekselence zinātnē tieši tāpat kā sportā dzimst no caurmēra izglītību ieguvušās sabiedrības, kura vispārējā izglītībā, augstākajā izglītībā, laboratoriju aprites, zinātniskās darbības iemaņu apmācības ciklā ir izgājusi garu selekcijas un attīstības ceļu. Un no tās - kā sportā Porziņģis vai Ostapenko - dzimst izcilības. Protams, valstij šīs izcilības ar īpašām saudzēšanas programmām, ar īpašām atbalsta programmām ir jāstimulē, radot tām labvēlīgu augsni un prasot trīskārt lielāku pienesumu ekonomikai nekā no caurmēra zinātniekiem.

Bet - ekselence nevar rasties bez bāzes. Bez izglītības, bez finansējuma, bez pamata. Tādējādi - jaunie zinātnieki, kuri nez kāpēc ir sajutušies kā pasaules naba un kā izcilība, aizmirst, no kā viņi ir cēlušies. Kas ir bijis viņu tramplīns. Bet viņu tramplīns ir bijusi laba vispārējā izglītība, viņu augstākā izglītība… Arī vecāko kolēģu laboratorijas, kuru paspārnē viņi ir izauguši.

- Ko viņi piedāvā programmatiski? Viņu vēstulē es to nenolasu…

- Būtiskas lietas Dienas Biznesā pirms kāda laika pateica Ieva Krūmiņa - Jauno zinātnieku apvienības vadītāja, bet tas nav rakstīts anonīmajā jauno zinātnieku vēstījumā. Būtiskākais ir tas, ka katastrofālais bāzes finansējuma trūkums rada šķelšanos, pretrunas, nenovīdības vai skaudības recidīvus… Tie ir cilvēciski emocionāli recidīvi. Tādiem nevajadzētu būt. Bet, ja finansējuma nepietiekamība pastāvēs ilgstoši, daļa zinātnieku būs vienkārši spiesti zinātni atstāt. Cietīs izglītība, cietīs mazas nācijas intelektuālā jauda, nemaz nerunājot par starptautisku un pat vietēja mēroga konkurētspēju zinātnē un tautsaimniecībā. Tā ir traģiska perspektīva, kurai politiķi nolemj valsts nākotni.





 

Abonē