Ansis Ataols Bērziņ’šobrīd atrodas Čehijas cietumā. Viņš pārsūdzēs Liberecā 2017. gada 18. septembrī notikušās tiesas spriedumu – izdot viņu Latvijai.
Šajā viņa intervijā Neatkarīgajai daudzas tēzes faktiski atkārto to, ko viņš teica savā pēdējā vārdā tiesai. Atgādinu, ka Ansis ir tas puisis, kurš pēc politiķu bezatbildīgi organizētā mītiņa 2009. gada 13. janvārī meta akmeni Saeimas logā. Viņš pats ziņoja par šo faktu, bet neatzina, ka politiski (!) viņa rīcība bijusi aplama. Bet es esmu priecīgs un pat laimīgs, ka Latvijā ir tik daudz man zināmu par manu paaudzi vai divas jaunāku cilvēku, kuri spēj gudri un sistēmiski vērtēt Latvijā notiekošā, arī varas, kvalitāti. Pievērsiet uzmanību arī tam, ka intervijā Ansis, neraugoties uz savu situāciju, necenšas izdabāt Latvijas pusei.
- Sveiks, Ansi! Tu esi Čehijā, es - Latvijā. Mēs sazināmies no tālienes tāpēc, ka tev ir bažas par savas dzimtenes, Latvijas, varas adekvātu attieksmi pret tevi. Pastāsti konkrētāk - kāpēc tu gribi palikt Čehijā un kāpēc gatavojies pārsūdzēt šo Čehijas tiesas lēmumu?
- Redzi, es apelēju pie Čehijas Republikas (ČR) tiesas, un man ir virkne apsvērumu, kuru dēļ mani nebūtu jāizdod. Tajā skaitā arī ar ČR likumiem saistīti apsvērumi. Bet pirms tam es vēlos uzteikt Čehijas Likumu par starptautisko juridisko sadarbību. Gadījumos, kad Eiropas Padomes pamatlikums par Eiropas apcietināšanas orderi paredz fakultatīvu neizdošanas pamatu (piemēram, par politiskiem uzskatiem vai personas stāvokļa pasliktināšanu politisko uzskatu dēļ), Čehijas likums paredz obligātu neizdošanu - tātad tas ir cilvēkam labvēlīgāks. Tāpat vēlos uzteikt Čehijas Satversmes tiesas darbu, tās lēmumi ir būtiski sekmējuši ČR ceļā uz tiesiskumu. Daudzi no šiem lēmumiem ir tādi, par kuriem Latvija šobrīd varētu tikai sapņot. Kaut vai tāpēc, ka prasību iesniegšana Latvijas Satversmes tiesā ir mākslīgi padarīta grūta un sarežģīta. Es ceru, ka ČR mana situācija tiks vērtēta šajā - konstitucionālās atbilstības - kontekstā.
- Labi, bet es no tavām attiecībām ar ČR kontekstu tomēr gribētu pamatā pievērsties tavu attiecību Latvijas kontekstam…
- Tagad tās ir saistītas lietas. Prettiesiskais process Latvijā neatbilst Čehijas pamattiesībām Likuma par starptautisko juridisko sadarbību 5. panta izpratnē. Šis punkts sasaucas ar stāvokļa pasliktināšanu politisko uzskatu dēļ.
Minētā Čehijas likuma 5 (1). pants skan: «Starptautiska juridiskā sadarbība ar ārvalsts iestādi nav pieļaujama, ja tā būtu pretrunā ar Čehijas Republikas konstitucionālo kārtību vai ar tādu Čehijas Republikas tiesiskās iekārtas principu, kurš bez ierunām jāievēro.» Savukārt ČR Pamattiesību un brīvību deklarācijas 38 (1). pants skan: «Nevienu nedrīkst atņemt viņa likumīgajam tiesnesim. Piekritību tiesai un tiesnesim nosaka likums.» Tātad loģiskā ķēdīte ir vienkārša un uzskatāma. Latvijas Kriminālprocesa likuma 641. pants saka, ka skatīt jautājumu par nosacīta soda reālu izpildīšanu var vienīgi tiesa pēc notiesātā dzīvesvietas. Čehijas Pamattiesību un brīvību deklarācijas 38 (1). pants saka, ka skatīšana nepiekritīgā tiesā ir antikonstitucionāla, bet Likuma par starptautisko juridisko sadarbību 5 (1). pants noteic, ka izdošana ar antikonstitucionālu pamatojumu nav pieļaujama. Mana dzīvesvieta kopš 29. 07. 2015. bija Rudzātu pagastā, tas ir - Preiļu rajona tiesas teritorijā. Es oficiāli informēju Probācijas dienestu un arī tiesu par dzīvesvietas maiņu (neviens likums man to mainīt neliedza).Taču Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa pārkāpa tiesiskās paļāvības principu. Un - LR prokuratūra savā pieprasījumā balstās tieši uz šo tiesas lēmumu. Tāpēc uzskatu, ka ČR tiesa nedrīkst mani izdot uz antikonstitucionāla pamata.
- Taču, ja ČR tiesa lemj par izdošanu, tad te tevi gaida «īpaši bīstama kriminālnoziedznieka» statuss. Es to uzskatītu par apdraudējumu.
- Jā, diemžēl, es pieļauju, ka izdošanas gadījumā būšu apdraudēts. Tāpēc savā pēdējā runā es atsaucos uz ES tiesas spriedumu apvienotajā lietā C404/15 &C659/15 PPU (Brēmenes tiesa par Aranyosi un Cāldāraru), kurā teikts, ka izpildes tiesu iestādei ir konkrēti un precīzi jānovērtē, vai pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka persona, saistībā ar kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis, tās izdošanas gadījumā netiks pakļauta faktiskam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam ES Pamattiesību hartas 4. panta izpratnē. «Izpildes dalībvalsts tiesu iestādei ir jāatliek savs lēmums par attiecīgās personas nodošanu līdz brīdim, kad tā saņem papildu informāciju, kura tai ļauj noraidīt šāda riska esamību.»
No LR Tiesībsarga ziņojuma, kaut vai par 2016. gadu, izriet, ka viņš ir saņēmis ieslodzīto sūdzības par cietumu darbinieku cietsirdīgu un pazemojošu attieksmi, morālu ietekmēšanu un fiziska spēka pielietošanu.
- Taču, Ansi, kāda loma tavā lietā ir politikai? Manā uztverē tieši politiskie varas kompleksi, nevis tava konkrētā nosodāmā darbība, nosaka Latvijas varas attieksmi pret tevi.
- Jā, manu stāvokli pasliktina mani politiskie uzskati. Rīgā jūs varētu kaut uz ielas satiktam sunim pajautāt, un viņš atbildētu, ka 13. janvāra lieta ir politiska paraugprāva, bet formālā, juridiskā līmenī to pierādīt nebūt nav vienkārši. Un nevis tāpēc, ka nebūtu faktiskā materiāla - tā ir atliku likām, bet tāpēc, ka nav tradīcijas, nav judikatūras. Piemēram, saskaņā ar tā saukto Šveices testu par lietas politiskumu es netiktu izdots. Saskaņā ar ČR Likumu par starptautisko juridisko sadarbību, § 91 (1) «f», tīrs politiskums varētu būt neizdošanas iemesls ČR konstitucionālo tiesību kontekstā. Izvērtējot izdošanas pieprasījumu par iespējamiem politiskiem motīviem, lūguma saņēmējvalstij (tātad Čehijai) ir tiesības pārbaudīt izdošanas lūgumā sniegto argumentāciju, iesniegtos pierādījumus, kā arī nepieciešamības gadījumā gūt papildu pierādījumus. Šī izņēmuma būtība ir - pasargāt personas ar opozicionāriem uzskatiem no atgriešanās mājasvalstī, lai tās tur netiesātu vai nesodītu par viņu politiskajiem uzskatiem. Jā, Latvijas pieprasījums par izdošanu nav apmierināms tāpēc, ka tas attiecas uz nodarījumu, kas saistīts ar maniem politiskajiem uzskatiem. Čehijas tiesai ir pietiekams pamats atzīt, ka es tieku vajāts politisku iemeslu dēļ.
Kas tad īsti ir «stāvokļa pasliktināšana politisko uzskatu dēļ»? Acīmredzot tas, ka pie vienāda nodarījuma politisko uzskatu paušanas gadījumā iestāsies smagākas sekas nekā nepaušanas gadījumā.
- Kā tas konkrēti izpaudās tavā situācijā?
- Ejam hronoloģiskā secībā. Pirmais. Politiskā un ekonomiskā situācija Latvijā 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā tik tiešām bija tik slikta, ka sabiedrības iejaukšanās bija nepieciešama. Tā laika Valsts prezidents Valdis Zatlers savā 2009. gada 31. marta uzrunā tautai teica: «Ekonomiskās grūtības izraisa vispārēju neapmierinātību ar valsts varu. Taču janvāra notikumus rosināja arī tas, ka cilvēki ilgstoši jutās nesadzirdēti.» Respektīvi, pats Latvijas prezidents publiski pauda to, ko es vēlāk teicu tiesā, un par ko manu stāvokli pasliktināja.
Bet Latvijas sabiedrība nākamajā vakarā pēc šiem notikumiem televīzijas diskusijā Kas notiek Latvijā? uz jautājumu Kas vainīgs notikušajā? atbildēja: Valdība! (16 440 no 19 407 aptaujas dalībniekiem). Tātad sabiedrība vēlējās tikt pasargāta no negodīgas, korumpētas, nedzirdīgas valdības, un 13. janvāra notikumus sabiedrība uztvēra nevis kā kriminalitātes aktu, bet kā pasargāšanas aktu no varas kurluma.
Bet es pie Saeimas tovakar dziedāju, spēlēju bajānu, saucu Atlaist Saeimu! un sviedu dažus priekšmetus Saeimas ēkas virzienā. Nodarītais kaitējums: izsists logs. Stāvokļa pasliktināšana: aizturēšana, tīša dzīvības apdraudēšana aizturēšanas laikā. Otrs - paudu politiskus uzskatus policijas iecirknī, uz kuru mani aizveda. Protokolā rakstīju: «Ap plkst. 21.00 mani aizturēja par politisko uzskatu paušanu. Policijas darbinieku rīcību uzskatu par nepamatotu, bet demonstrantu - par pamatotu. Par notikušo jāuzņemas atbildība LR Saeimas un MK amatpersonām.» Rezultāts - stāvokļa pasliktināšana: ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta (sīkais huligānisms un atrašanās sabiedriskā vietā alkohola reibumā - kaut mērījums policijā uzrādīja 0.00 promiles), telefona atņemšana un galu galā - krimināllietas ierosināšana pēc KL 225. panta. Trešais - atļāvos politiskos uzskatus kriminālprocesa izmeklēšanas laikā. Rezultāts - stāvokļa pasliktināšana: sakonstruēta apsūdzība par uzbrukumu policistiem.
- Jā, es lasīju tevis citētās policistu liecības. Man tās likās savstarpēji pārsteidzoši sakritīgas. Visiem galvā «bija aizsargķivere un tai bija aizsvīdis stikls, tas apgrūtināja redzamību , sakarā ar ko es nevarēju skaidri redzēt cilvēku sejas. Es neko sīkāk nevaru liecināt arī par apstākļiem pie kādiem tika nodarīti miesas bojājumi citiem maniem kolēģiem vai citiem policijas darbiniekiem».
- Arī policistam Ulmanim bija ķivere ar aizsargstiklu. Arī viņš neko daudz neredzēja. Tomēr viņš parakstīja liecību, ka es esot viņam iemetis pa plecu. Tiesā gan viņš teica taisnību: «Neredzēju.» Sakiet, ja pusducis policistu vieniem un tiem pašiem vārdiem, atkārtojot gramatikas un pieturzīmju kļūdas, raksta vienu un to pašu, kāda ir varbūtība, ka šī lieta ir safabricēta? Turklāt tas nav vienīgais policistu liecību copypaste fragments.
Un - ceturtais. Pirmās instances tiesā es paziņoju, ka «šī ir politiska lieta, kas tiek noformēta kā kriminālprocess». Prokurore vairākkārt protestēja pret šādu formulējumu. Bet es teicu, ka «neesmu piedalījies kaut kādās masu nekārtībās, kas man tiek inkrinimētas. Neesmu veicis kādu citu krimināli sodāmu darbību. Apsūdzību un kompensācijas neatzīstu. Saeimai nodarītā skāde ir krietni mazāka par to, ko pie varas esošie 17 gadu garumā nodarīja Latvijai.
Rezultāts - stāvokļa pasliktināšana: tiesnese Logina, apzinādamās, ka mans faktiskais nodarījums patiesībā atbilst citam soda veidam (soda naudai vai darba stundām), tieši uzskatu paušanas dēļ lēma to nepiespriest un piesprieda pusotru gadu nosacīti. Spriedumā skaidri rakstīts, ka tiesa «ņem vērā apsūdzētā attieksmi pret nodarīto un viņa pausto pārliecību par savas rīcības pareizību».
Un, piektkārt, arī apelācijas instancē es uzskatīju, ka šā notikuma «politiskais fons ir ļoti būtisks, jo tas ir visu notikumu cēlonis un iemesls». Rezultāts - stāvokļa pasliktināšana: tiesa bez kādiem jauniem apsvērumiem, vienkārši nolemjot atteikties no in dubio pro reo - šaubas par labu apsūdzētajam - principa, atzina par pierādītu vienu no policistu safabricētajām epizodēm.
Bet prokurore turpināja atsaukties uz LR Krimināllikuma 225. pantu, kuru mans advokāts salīdzināja ar padomju likuma masu nekārtībām veltīto pantu 1961. gada redakcijā. Tās ir totalitārās sabiedrības paliekas, kuras tiek pielietotas demokrātiskā valstī.
Bet, sestkārt, arī nosacītā soda izciešanas laikā es organizēju publikācijas presē, aizstāvēju savus uzskatus par Latvijas politisko un tiesu sistēmu. Rezultāts - stāvokļa pasliktināšana: Neskatoties uz to, ka LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2014. gada 23. decembra spriedumā noteica, ka man nav nepieciešama probācijas uzraudzība, Probācijas dienests pēkšņi sāka pieprasīt manu ierašanos, ierosināja jaunu lietu, kuras izskatīšana notika manā prombūtnē, nepiekritīgā tiesā, un - man tika piespriests reālais cietumsods. Tostarp es komunicēju ar tiesu, man telefoniski tika apsolīts, ka tiesa tiks pārcelta. Pieņemu, ka tiesai politisku iemeslu dēļ tika doti kādi norādījumi.
Vēl gribu atgādināt, ka tiesas sēde Latvijā notika bez manas klātbūtnes, kaut biju lūdzis to atlikt un iesniedzis attaisnojošus dokumentus. Sēdē bija valsts nozīmēta aizstāve, no kuras biju atteicies un kura pauda manam rakstiski iesniegtajam viedoklim pretēju viedokli. Te es vēršu uzmanību uz to, ka šī izskatīšana manā prombūtnē neatbilst Satversmes tiesas judikatūrai, arī Čehijas konstitucionālajām tiesībām un ir pamats neizdošanai vai vismaz lietas pārskatīšanas garantiju pieprasīšanai izdošanas gadījumā.
- Var teikt, ka esmu iepazinies ar diezgan lielu daudzumu uz papīra fiksētu viedokļu par tevi. Ne tuvu tikai ar tavējo. Taču arvien esmu tavā pusē tāpēc, ka neredzu Latvijas tiesu sistēmas (un politiķu?) attieksmē samērīgumu ar tavu nodarījumu.
- Šajā lietā mēs par samērīgumu varam runāt dažādos aspektos. Varam runāt par soda un nodarījuma samērīgumu.
Tomēr galvenais aspekts, saistībā ar kuru būtu jāvērtē samērīgums, ir tas, cik samērīgas var izrādīties izdošanas negatīvās sekas ar pozitīvajām, kā arī tas, cik samērīgas būtu neizdošanas pozitīvās un negatīvās sekas. Tas viss vērtējams sabiedrības interešu un personas ģimenes un profesionālās dzīves kontekstā. Kopš mana nodarījuma pagājuši jau diezgan daudzi gadi, bet, lai arī mans nodarījums bija niecīgs, manus bērnus, it sevišķi abas meitas, situācija psihiski traumē. Mani sabiedrības interesēs veiktie darbi ir apstājušies. Ja palikšu Čehijā, varēšu turpināt zinātnisko darbību - aizstāvēt disertāciju, muzikālo darbību - dziesmu rakstīšanu, ierakstu, arī grāmatu izdošanu, mani bērni varēs ik dienu sazināties ar mani un pat atbraukt pie manis. Man būs jauna ģimene (sieva aizgāja), mums būs bērni... Proti - mans pienesums sabiedrībai būs visādā ziņā pozitīvs. Uzskatu, ka mana izdošana būtu pretēja sabiedrības interesēm.
- Rezumējam, Ansi. Un es gribētu, lai šajā sakarā tu līdz ar politisko nostāju definē arī savu cilvēcisko pozicionēšanos.
- Čehijas tiesas šā gada 24. augusta lēmumā pausta atziņa, ka es saviem uzskatiem biju gatavs ziedot savu personīgo un ģimenes dzīvi.Tā nav taisnība. Es tik vien kā tiesiski paļāvos uz to, ka Latvijas tiesas nepārkāps likumu, biju pārliecināts, ka manu un manas ģimenes dzīvi nekas neapdraud. Probācijas dienestā nereģistrējos, jo spriedumā bija rakstīts, ka man tas nav jādara. Probācijas dienesta vēstuli pārsūdzēju priekšniekam, priekšnieka atbildi - administratīvajā tiesā. Uz visaām Probācijas dienesta un tiesas vēstulēm vienmēr atbildēju. Bet, kad tiesa pieņēma lēmumu apmierināt Probācijas dienesta prasību un sodu izpildīt, biju pilnīgā šokā. Un kas attiecas uz ģimeni, es tikai tās glābšanas dēļ atgriezos Šengenas zonā, proti - riskēju ar savu brīvību.
Es dzīvoju kārtīgu dzīvi, informēju par to gan Probācijas dienestu, gan tiesu... Diemžēl es atduros pie tiesiskās paļāvības principa degradācijas. Latvijas tiesa šo manu dzīvi nepamatoti izpostīja. Bet - neskatoties uz vajāšanu no Latvijas puses, es arī trimdā turpināju dzīvot kārtīgi un sociāli: stažējos Meksikā, trīs mēnešus stažējos Šauļu universitātē, darbojos tās folkloras kopā, pēc tam mēnesi - Liberecas Tehniskajā universitātē, turpināju realizēt Latvijas projektus... Kad tiesa 2016. gadā piesprieda man cietumsodu, mans dzīvesveids tobrīd bija vairāk nekā sociāls: strādāju pie disertācijas datorlingvistikā pabeigšanas, pasniedzu programmēšanas priekšmetus koledžā, vadīju folkloras kapelu, turēju dravu un augļu dārzu laukos, manā apgādībā bija divus gadus veca meitiņa, par kuru ļoti rūpējos un kuru ļoti mīlu, sieva vēl studēja, regulāri biju kopā ar diviem bērniem no pirmās laulības. Nekādus kriminālpārkāpumus nebiju veicis.
Es neesmu un nekad neesmu bijis kriminālnoziedznieks, vienmēr esmu dzīvojis patriotisku, radošu, saimniecisku un ģimenisku dzīvi. Es secinu, ka visā procesa laikā mans stāvoklis tika konsekventi pasliktināts tieši politisko uzskatu paušanas dēļ. To apstiprina arī tas, ka citiem apsūdzētajiem, kuri politiskos uzskatus nepauda, tika piespriesti vieglāki sodi. Tas ir absurds, bet tas, kurš apzaga veikalus, centās pierādīt, ka viņš ir zaglis, tāpēc, ka zaglim sods bija vieglāks. Bet - es pilnīgi noteikti nebiju gatavs ziedot to, ko man un maniem tuviniekiem atņēma. To, ko biju uzcītīgi veidojis divdesmit gadu garumā. To man atņēma pretēji likumam, pretēji veselajam saprātam, pretēji sabiedrības interesēm, pretēji probācijas un kriminālprocesa mērķiem. Ja es būtu tam gatavojies, būtu pārdevis īpašumus, izvedis ģimeni. Bet es līdz pēdējam brīdim neticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams.