Kur ir Latvijas Nobela prēmija

Latvijas vārds Nobela prēmijas kontekstā nopietni izskanējis pāris reižu – pateicoties ķīmiķiem Vilhelmam Ostvaldama un Paulam Valdenam.

Lai gan - kad Ostvaldu izvirzīja prēmijai, Latvija kā neatkarīga valsts nemaz nepastāvēja, tā bija Krievijas impērijas teritorija. Literatūrā par Nobela prēmijas cienīgiem kandidātiem bijis vairāk spekulāciju nekā reāli īstenojamu ambīciju. Bet Latvijas Rakstnieku savienība ir nolēmusi gadu no gada Nobela prēmijas komisijai virzīt vienu un to pašu kandidātu - ļoti cienījamu un tautā mīlētu autoru, kura vārdu atklāt nedrīkst. Tādi ir noteikumi.

F64

PIEMIŅA. Pieminekli ķīmiķim, Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam Rīgā atklāja 2001. gada 14. augustā. Nesen viņa vārdā nodēvēta iela Skanstes apkaimē, topošajā New Hanza kvartālā

Viens laureāts

Latvijā dzimušais ķīmiķis un filozofs Vilhelms Ostvalds 1909. gadā kļuva par Nobela prēmijas laureātu ķīmijā, un tāds ir vienīgais līdz šai dienai. Citu laureātu nav, prēmiju neviens nav ieguvis. Ķīmiķis dzimis Rīgā 1853. gada septembrī un kopumā pilsētā nodzīvojis 25 gadus. Latvijai bijis piederīgs daļēji. Strādājis gan Latvijā, Rīgā, gan Vācijā, Leipcigā. Nobela prēmijas laureāta balvu viņš saņēma kā vācietis. Latvietis viņš nebija, ar vietējo sabiedrību nebrāļojās un latviešus necik augstu nevērtēja. Akadēmiķis Jānis Stradiņš ar pietāti un cieņu V. Ostvaldu ir cēlis saulītē, tāpat kā Paulu Valdenu.

«Vēsturē Ostvalds iegājis kā jaunas nozares - fizikālās ķīmijas - nodibinātājs. Savulaik viņš izpelnījās ievērību kā filozofs, kas noliedza matērijas un atomu pastāvēšanu; viņš aizstāvēja viedokli, ka vienīgā realitāte ir enerģija. Ļoti lielu popularitāti guva arī Ostvalda krāsu teorija (viņš bija koloristikas pamatlicējs), viņa idejas par vienotu starptautisku naudu, par starptautiskām mērvienībām, pasaules valodu ido, izglītības (skolu) reformu, potenciālo ģēniju atklāšanu bērnu vidū u. tml. Viņš bija arī viens no pacifistiskās kustības rosinātājiem un vadītājiem Pirmā pasaules kara priekšvakarā, uzstājās pret oficiālo baznīcu, vadīja t. s. monistu savienību, kas mēģināja veidot laicīgu reliģiju, respektīvi, ētiku. Daudzas no minētajām darbības jomām arī šodien nav zaudējušas nozīmību, Ostvaldu joprojām uzskata par vienu no standartizācijas, organizācijas teorijas, zinātnes teorijas celmlaužiem. Šīs jomas gan vairāk attiecas uz vēlākajiem Ostvalda darbības gadiem, pēc Rīgas - Rīgas gados viņš guva slavu kā fizikālās ķīmijas celmlauzis, un tieši sasniegumi šajā jomā viņam vēlāk ļāvuši saņemt augstāko zinātnisko apbalvojumu - Nobela prēmiju,» Zinātnes Vēstnesī raksta J. Stradiņš.

Septiņas reizes nominēts

P. Valdens ticis septiņas reizes izvirzīts Nobela prēmijai ķīmijā. Kā norāda J. Stradiņš, «vistuvāk tai viņš bijis 1914. gadā, kad - būtībā politisku iemeslu dēļ - tomēr to nesaņēma». Gandrīz visi P. Valdena galvenie sasniegumi ir tapuši Rīgā. Dzimis latviešu zemnieku ģimenē, mūža beigās viņš akcentējis savu vācietību. P. Stradiņš uzsver, ka neviens cits latvietis nav izpelnījies tik daudz augstu starptautisku vērtējumu - ievēlējumu zinātņu akadēmijās, goda doktora titulus, prestižas zinātniskas medaļas.

Virza, Rainis un citi

Visai populārs ir mīts par Raini un Nobela prēmiju. To ir pētījis un sagrāvis Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze. Rainis kāroja iegūt šo prēmiju, jutās tās cienīgs - tā varēja būt. Bet, visticamāk, neviens viņu tai neizvirzīja. Raiņa spalvai pieder vārdi: «Man jādzīvo ilgāk par trīssimt gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība.» A. Jundze izsaka viedokli, ka Latvijas sabiedrība nav zinājusi, kas jādara, lai kandidatūru pieņemtu un izskatītu, bet paļāvās, ka tas jādara Latvijas Universitātei, nevis, ka Raini var nominēt jebkurš cilvēks. Nobela prēmijas kontekstā tiek minēts arī dzejnieces, rakstnieces un tulkotājas Vizmas Belševicas vārds, bet - bija vai nebija viņas kandidatūra - uzzināsim pēc tam, kad nominantu vārdus būs ļauts izpaust. Nav apstiprinājies, ka prēmijai virzīts latvju rakstnieks Jēkabs Janševskis, bet zināms, ka Nobela prēmijai ticis virzīts arī dzejnieks un publicists Edvards Virza. «Diemžēl mūsu profesoriem pietrūkst uzstājības turpināt viņu nominēt, jo Straumēnu tulkojumi Eiropas valodās tobrīd tikai uzņēma savu gaitu, tomēr E. Virza, kas Nobela prēmijas kontekstā tikpat kā netiek minēts vispār, ir vienīgais latviešu autors, kurš šai prēmijai virzīts laika posmā līdz Otrajam pasaules karam,» secina A. Jundze.

***

VIEDOKLIS

Arno JUNDZE, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs:

- Nobela prēmijas cienīgi autori ir visās literatūrās. Nelaime tāda, ka Nobela prēmija ir viena un lielās lasītāju auditorijās autori ir pamanāmāki, viņu darbus ātrāk iztulko, viņiem ir lobiji. Lai pamanītu Latvijas autoru, viņam jābūt daudz tulkotam citās valodās. Latvijas Rakstnieku savienība katru gadu izvirza savu kandidātu - ļoti cienījamu un tautā mīlētu autoru, bet neteikšu, kuru, jo nolikumā teikts, ka viņa uzvārdu nedrīkst izpaust 50 gadu pēc nominācijas.