Lembergs liecina par attiecībām ar eksprokuroru Kokali

Blats Maskavā

Runājot par V.Kokaļa biznesu SIA Pusēs, kur daļu īpašniece bija V.Kokaļa tā laika sieva Aija Kokale, A.Lembergs atminējās, ka pats svarīgākais bijis piesaistīt kravu apjomus no Krievijas. «Viņi (domāts faktiskie Pušu īpašnieki - V.Kokalis, Uldis Pumpurs, Mamerts Vaivads, Jānis Blažēvičs) prasīja man, vai nevaru palīdzēt viņiem, jo man bija plaša pazīšanās PSRS Valsts plāna komitejā. Man ar šo institūciju bija daudz darīšanu 1989. un 1990. gadā, jo risināju daudzus ar Ventspils pilsētas problēmām saistītos jautājumus, tai skaitā ar vides problēmām. Labi pazinu PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku (Vladimiru) Gusjevu, kurš vēl pēc tam (pēc PSRS sabrukuma) ilgus gadus (pirmos divus sasaukumus) bija Krievijas Valsts domes deputāts /pēc tam Krievijas Federācijas Padomes, t.i. - augšpalātas loceklis - aut/. Tāpat pazinu, jo vairākas reizes tikos, bet tā, ka būtu lieli čomi, es nevaru teikt, PSRS Valsts plānu komitejas priekšsēdētāju un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku (Juriju) Masļukovu. Pie viņa par Ventspils problemātiku notika vairākas sanāksmes. Es cīnījos par to, lai no Maskavas Ventspils pilsētai dabūtu valūtu, tai skaitā, lai varētu restaurēt vecpilsētu ar poļu spēkiem. Man tas arī izdevās.» A.Lembergs norādīja, ka personīgi pazinis arī daudzu PSRS laiku ministrus, kuri pēc PSRS sabrukuma bija devušies strādāt Krievijas naftas ieguves pārstrādes vai ārējās tirdzniecības komercstruktūrās. «Šāda pazīšanās nebija nedz Uldim Pumpuram, nedz Mamertam Vaivadam, kurš pirms tam bija tehnikuma direktors Kandavā. Ko viņi zināja par Maskavu - tikai to, ko var ieraudzīt pa vilciena logu,» skaidroja A.Lembergs.

Pēkšņi - izspiedējs

A.Lembergs tiesā liecināja, ka draugu lokā V.Kokalis tika dēvēts par Vaļuku. Pēc konflikta 1999. gadā no V.Kokaļa novērsušies arī pārējie domubiedri. «Viņš (Kokalis) kļuva aizvien iedomīgāks un augstprātīgāks, mētājās ar naudu, kļuva ļoti uzpūtīgs,” atminējās A.Lembergs. Neraugoties uz vēsajām attiecībām, pēdējā tikšanās ar V.Kokali notikusi īsi pirms A.Lemberga aresta: « Mēs vairākas reizes tikāmies līdz mani martā apcietināja. Viņš vēlējās pārdot, kā viņš uzskatīja, viņam piederošās daļas saistībā ar Ventbunkeru. Mēs vedām sarunas, par kādu summu no viņa varētu iegādāties. Mēs bijām tuvu sarunu noslēgumam, bet apcietinājums un tālākie notikumi darījumu izjauca. 2007. gadā mana advokāte jautāja - būs vai nebūs tas darījums no Kokaļa puses. Protams, situācija bija mainījusies un, protams, ka tālākās vienošanās netika realizētas, un tās kompānijas akcijas, kurai piederēja Ventbunkera akcijas, es tā arī nenopirku. Tad man par lielu brīnumu tiku uzaicināts pie prokurores Ilgas Paegles. Izrādījās ka es 93. gadā un 94. gada sākumā, brīdī, kad mēs ar Valentīnu Kokali bijām draugi - gan medījām, gan iedzērām, gan kopā atpūtāmies, kad bijām kopā kā ģimenes draugi, - es no viņa esot kaut ko izspiedis, kas viņam nemaz nav piederējis,» tiesā liecināja A.Lembergs.

Aivara Lemberga liecības Rīgas apgabaltiesā 2017 gada 27. septembrī par attiecībām ar bijušo prokuroru Valentīnu Kokali

Advokāte Irīna Kauke: Sakiet lūdzu, ko jūs varat liecināt saistībā ar jūsu apsūdzību par kukuļa izspiešanu no SIA Puses akcionāriem?

Aivars Lembergs: Šajā apsūdzības epizodē ir viens cietušais - bijušais prokurors Valentīns Kokalis. Tādēļ ir būtiski noskaidrot un bija būtiski noskaidrot, pirms celt apsūdzību, par mūsu personiskajām attiecībām - kādas tās ir, un kāds tam ir sakars.

Tiesnesis Boriss Geimans: Man šķiet, ka jūs jau liecinājāt par jūsu attiecībām ar Kokali.

Lembergs: Nē.

Geimans: Lūdzu turpiniet.

Lembergs: Ar Valentīnu Kokali iepazinos, kad strādāju Ventspils pilsētā. Tas bija laikā, kad vēl strādāju partijas komitejā. Bet ciešāks kontakts mums izveidojās, kad sāku strādāt par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdētāju 1988. gadā. Viņš /Kokalis/ strādāja amatā, kas tajā laikā saucās starprajonu prokurors. Mums ar viņu izveidojās no sākuma lietišķas, pēc tam - aizvien draudzīgākas attiecības. Mēs ar viņu kopā arī atpūtāmies, tai skaitā kopā vēžus ķērām un tamlīdzīgi. Tai laikā viņam gadījās lielas nepatikšanas. Kāds puika netālu no prokuratūras ēkas bija dauzījies. Viņš bija puiku apsaucis. Puika viņu nebija klausījis un viņš bija to puiku iekaustījis. Izcēlās skandāls. 1992. gadā ģenerālprokurors palūdza Kokali pamest Ģenerālprokuratūru. Kokalis palika bez darba. Par cik mēs bijām pazīstami, viņš man vaicāja, vai pašvaldībā nav vajadzīgs kāds jurists. Ilgus gadus biju kopā strādājis ar Jāni Blažēviču. Viņš bija Ventspils rajona kompartijas pirmais sekretārs, kurš uz Ventspili tika pārcelts no Preiļiem, savukārt es biju partijas rajona komitejas sekretārs, kura pārziņā bija saimnieciskie jautājumi, tai skaitā rūpniecība, celtniecība. Tādēļ es Jāni Blažēviču personīgi labi pazinu. Pie tam mēs ar viņu bijām tie Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarību 1990. gadā. Es teicu Kokalim, ka nevaru iedomāties viņam darbu domē, jo dome nav liela un arī samaksa nav nekāda lielā. Teicu, ka aprunāšos ar kādiem citiem, kurus pazīstu. Tad es aprunājos ar Jāni Blažēviču. Viņš teica, lai Kokalis pie viņa aiziet. Viņi bija vienojušies un Kokalis 1992. gadā sāka strādāt Ventspils naftā par juristu vai juriskonsultu. Man grūti precīzi pateikt, kā tas amats saucās, jo pagājuši jau 25 gadi, kas ir pietiekami liels laiks. Lai arī viņš vairs nebija prokurors, viņš kļuva par vienkāršu cilvēku, tā teikt, tuvāk Dievam, šāda veida atbalsts mūsu starpā izveidoja labas attiecības. No 1992. gada, 93. gadā un ar tai gadā, kas minēts apsūdzībā, kad es esot izspiedis kukuli, tāpat arī 94. un 95. gadā mums bija labas personiskās attiecības. Es regulāri braucu ciemos pie Kokaļa. Viņš uz liela zemes gabala būvēja lielu māju Ēdoles pusē. Viņš bija pirmais, kurš kaut ko tādu būvēja. Citi dzīvoja dzīvokļos. Viņam arī pirtiņa bija...

Geimans: Skaidrs! Tālāk!

Lembergs: Un 1994. gadā man bija labi paziņas Valsts medību saimniecībā. Labi pazinu gan priekšnieku, gan arī viņa priekšniekus. Arī viņiem šo to palīdzēju, lai tiktu valsts medību saimniecībai sarūpēti labāki apstākļi. Ar viņiem man izdevās sarunāt zināmas platības, kuras uz saprotamiem noteikumiem sāku izmantot es. Un es uz turieni uzaicināju Kokali, Juriju Bespalovu, Kristu Skuju. 1994. gadā izveidojām medību kolektīvu Mētras -1, kurā mēs darbojāmies visi četri un pēc mana uzaicinājuma arī Valentīns Kokalis. Līdz ar to visus gadus līdz 1999. gadam mēs katras brīvdienas pavadījām kopā medībās atpūšoties. Mums bija arī kopēja medību māja. Tur bija arī ģērētava. Uz turieni Kokalis aicināja arī savus ciemiņus, starp citu, no Ģenerālprokuratūras. Es atkal aicināju savus ciemiņus un tādā veidā mēs dzīvojām līdz pat 1999. gadam, kad man ar Kokali izveidojās konflikts. Tai laikā Kokalis jau bija uztaisījis karjeru. 1993. gadā viņš jau bija kļuvis par valsts akciju sabiedrības Ventspils nafta valdes locekli. Šai amatā mūs septiņus valdes locekļus no 1993. gada 1. jūlija iecēla tā laika enerģētikas ministrs Millers. Viņš šai krimināllietā ir arī liecinieks. Vienu laiku mēs kopā ar Kokali, Blažēviču, Edmundu Bergmani Zaķi, Jagodkinu no dzelzceļa, Ševcovu bijām valdes locekļi. Valdes sēdes sanāca katru nedēļu. Notika neoficiālās valdes locekļu tikšanās, īpaši to valdes locekļu, kuri bija ventspilnieki. Sanācām kopā un skatījām dažādus aktuālus Ventspils naftas jautājumus. 1993. gadā Ventspils naftas finanšu stāvoklis bija ne visai stabils. Dēļ domstarpībām starp Latvijas un Krievijas valdībām bija slēgts naftas cauruļvads. Bija jārisina ļoti daudzi jautājumi. tai skaitā arī Ventspils naftas aprīkojuma tehniskais stāvoklis, ko varēja vēlēties labāku par atstāto mantojumu no padomju laika. Arī ar klientūru nebija kā padomju laikā, kad tā visa bija piesaistīta, centralizēti noteikta. Mums pašiem vajadzēja strādāt ar klientiem. Apjomi, ko Krievija eksportēja, samazinājās, līdz ar to cīņa par šiem apjomiem pieauga.

Pirmo reizi esot kopā ar Kokali valdē un jau pirms tam bija zināms, ka darbojas tāda kompānija Puses, un to man pats Kokalis arī izstāstīja, jo, kā es teicu, starp mums bija ļoti labas attiecības. Valdē skatījām arī /pārkraušanas/ apjomus, kādi tur ir. Tas bija zināms un par to bija zināma neapmierinātība no Aināra Gulbja, jo viņa protežē bija akciju sabiedrība Ventrans. Puses veidojās kā konkurents Ventransam. Uzņēmumu reģistrā bija redzams, ka Pusēs dalībnieki ir četri. Viens no tiem - Uldis Pumpurs. Kopā ar viņu mēs strādājām rajonā. Viņš bija rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, es biju partijas rajona komitejas sekretārs. Mēs ar viņu bijām personīgi labi pazīstami no astoņdesmito gadu sākuma. Mamertu Vaivadu es nepazinu. Personīgi labi pazinu viņa brāli Jāni Vaivodu. Viņš kopā ar mani bija Augstākās padomes deputāts. Viņš bija arī frakcijas Satversme vadītājs, kura atšķēlās no Tautas frontes. Bija redzams, ka Pusēs dalībniece ir Aija Kokale. Aiju Kokali es personīgi labi pazinu un man ar viņu bija labas attiecības. Mēs vēl tagad sasveicināmies. Lai gan tagad esmu viņi redzējis tikai teātrī. Nekāds suns starp mums nav pārskrējis, jo mums, paldies Dievam, nekas nav bijis jādala. Arī Ernests Blažēvičs bija visiem zināms. Par to man pateica vai nu pats Kokalis, vai pats Blažēvičs, vai Ainārs Gulbis. Kokalis un Uldis Pumpurs bija optimistiski noskaņoti, ka spēs piesaistīt apjomus. Viņi prasīja man, vai nevaru palīdzēt viņiem, jo man bija plaša pazīšanās PSRS Valsts plāna komitejā. Man ar šo institūciju bija daudz darīšanu 1989. un 1990. gadā, jo risināju daudzus ar Ventspils pilsētas problēmām saistītos jautājumus, tai skaitā ar vides problēmām. Labi pazinu PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku (Vladimiru) Gusjevu, kurš vēl pēc tam (pēc PSRS sabrukuma) ilgus gadus (pirmos divus sasaukumus) bija Krievijas Valsts domes deputāts (pēc tam Krievijas Federācijas Padomes t.i., augšpalātas loceklis). Tāpat pazinu, jo vairākas reizes tikos, bet tā, ka būtu lieli čomi, es nevaru teikt, PSRS Valsts plānu komitejas priekšsēdētāju un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku (Juriju) Masļukovu. Pie viņa par Ventspils problemātiku notika vairākas sanāksmes. Es cīnījos par to, lai no Maskavas Ventspils pilsētai dabūtu valūtu, tai skaitā, lai varētu restaurēt vecpilsētu ar poļu spēkiem. Man tas arī izdevās. Bija paredzēti plānošanas ...

Geimans: Jūs tagad runājat par Kokali un SIA Puses?

Lembergs: Jā! Es runāju par kompāniju Puses. ... un man arī tas izdevās. Es tagad runāju par sadarbību ar Pusēm, kas arī attiecas uz lietu! Godātā tiesa, jūs pateicāt, ka man ir dotas sešas dienas. Atļaujiet izstāstīt! Šo te apsūdzība man nekad nav pajautājusi. Nekad! Protams, ka tas apsūdzībai nepatīk! Tai vajag to, ka es neko nezināju un dzīvoju kā pagrabā, un ka mēs ar Kokali karojām, un ka es viņu žņaudzu un spiedu no viņa kaut ko ārā. Protams! Kopā medījām!

Geimans: Apsūdzētais! Turpiniet!

Lembergs: Kopā ar ģenerālprokurora vietnieku Šabanski medījām un es Kokali Šabanska klātbūtnē žņaudzu, lai viņš man atdod Pušu daļas! Jā, protams! Bet es gribētu turpināt. Man bija pazīstami arī vairāki PSRS ministri. Pēc tam, kad PSRS sabruka, viņi devās strādāt dažādās komercstruktūrās. Daudzi no viņiem - naftas ieguves kompānijās, arī ārējās tirdzniecības organizācijās, arī naftas pārstrādes rūpnīcās. Protams, ka šāda pazīšanās nebija nedz Uldim Pumpuram, nedz Mamertam Vaivadam, kurš pirms tam bija tehnikuma direktors Kandavā. Ko viņi zināja par Maskavu? Tikai to, ko var ieraudzīt pa vilciena logu. Par cik Vaļuks bija mans draugs, ar Jāni Blažēviču - nevar teikt, ka bijām draugi, bet bija labas attiecības. Vaļuks, tas ir Valentīns Kokalis. Tā mēs viņu saucām. Par Valentīnu Kokaļa kungu - ne reizes, izņemot tiesā, kad izrādījās, ka viņš kļuvis par cietušo. Tāpēc arī valdīja optimisms, ka vērēs piesaistīt kravas. Mēs arī kopā bijām Ventspils naftas valdē. Pēc tam mēs aktīvi sadarbojāmies, kad biju viens no četriem Ventspils naftas valsts pilnvarniekiem, savukārt Valentīns Kokalis bija viens no četriem Ventspils naftas valdes locekļiem. Mana laika lauvas tiesu aizņēma rūpes par Ventspili. 92. un 93. gados bija izšķiroši svarīgi - ko es jau biju uzsācis darīt 89., 90. un 91. gadā - dabūt valūtu. Par valūtu varēja nopirkt jebko, savukārt par rubļiem, sākumā padomju, pēc tam Latvijas inflācijas rubļiem, varēja dabūt tikai to, ko iedalīja PSRS plāns, vai Latvijas PSR plāns - kā fondus un limitus. Savukārt, ja jums ir valūta - un tā pēc 1987. gada PSRS Ministru padomes un attiecīgā PSKP CK lēmuma varēja būt. Līdz ar to tas bija mans superuzdevums. Tā mēs aktīvi sadarbojāmies. Pateicoties šai sadarbībai, Ventspils nafta piešķīra līdzekļus Ventspils pašvaldībai. Ventspils naftas valdē dominējošie bija Kokalis ar Blažēviču. Ar laiku - arī /Igors/ Skoks. Pilsētai tika piešķirti lieli resursi, tai skaitā arī valūta, par kuru mēs pirkām gan jauno komunālo tehniku, kas bija citas kvalitātes, ar ko kopt pilsētu, gan arī ieguldījām līdzekļus Olimpiskā centrā, kas tika uzbūvēts 1997 gadā.

Geimans: Tas ir ļoti labi, bet apsūdzībā nav norādīts, ka jūs pirkāt kādu jaunu tehniku. Lūdzu konkrētāk!

Lembergs: Es stāstu par manām attiecībām ar Valentīnu Kokali. Ja jūs aizbrauksiet uz Ventspili un ieiesiet Olimpiskā centrā, un tur vajag ieiet, tur ir tāda plāksne, kura vēl šodien nav noņemta. Ir izteikta pateicība Ventspils naftas valdes locekļiem, kur pieminēti šie četri uzvārdi - tai skaitā Kokaļa, valsts pilnvarnieku, arī četri valdes locekļu uzvārdi, ka, pateicoties šai sadarbībai un labām attiecībām, tika uzbūvēts šis Olimpiskais centrs.

Geimans: Ļoti labi! Tālāk!

Lembergs: Tā tās turpinājās līdz 1999. gadam. Ir cilvēki, kuri iztur pārbaudījumu ar naudu, un ir cilvēki, kuri neiztur pārbaudījumu ar naudu. Un ir cilvēki, kuriem pārbaudījumi ar naudu nepienāk nekad mūžā, un savā ziņā viņi var būt par to laimīgi. Pēc maniem vērojumiem, pārbaudījumu ar naudu neiztur apmēram 90%. To, kuri to iztur, ir diezgan liels izņēmums. Valentīns Kokalis bija starp tiem, kurš šo pārbaudījumu ar naudu neizturēja. Viņš kļuva aizvien iedomīgāks un augstprātīgāks, mētājās ar naudu, kļuva ļoti uzpūtīgs. Mēs kopīgi dibinājām vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru uzdevums bija veicināt biznesa attīstību Ventspilī, pirmkārt, jau meklēt ieguldījumu iespējas Ventspilī. Vienu no šīm organizācijām vadīja Olafs Berķis, otro vadīju es - Biznesa attīstības asociāciju. Tur pamazām veidojās konflikts, kurš pilnībā nobrieda 1999. gadā. Par to liecināja arī Igors Skoks. Kokalis pārstāja strādāt. Mūsu domu biedru pulciņš nevēlējās ar viņu turpināt sadarboties, tai skaitā arī es. Man ar viņu zuda arī vēlēšanās kopā doties medībās. Tādēļ no viņa nopirku daļas medību klubā. Pa medību līniju mēs šķīrāmies, paspiežot viens otram roku. Viņš turpināja kārtot citus jautājumus. Es šajos procesos maz piedalījos. Es tur vairāk piedalījos kā šķīrējs starp strīdus pusēm, lai samierinātu. Karš posta - miers baro. Attiecībā uz Kokali tas ne visai izdevās. Pēdējās lietišķās tikšanās mums ar viņu notika 2006. gada beigās, arī 2007. gada sākumā janvārī - februārī. Mēs vairākas reizes tikāmies, līdz mani martā apcietināja. Viņš vēlējās pārdot, kā viņš uzskatīja, viņam piederošās daļas saistībā ar Ventbunkeru. Mēs vedām sarunas, par kādu summu no viņa varētu iegādāties. Mēs bijām tuvu sarunu noslēgumam, bet apcietinājums un tālākie notikumi darījumu izjauca. 2007. gadā mana advokāte jautāja - būs vai nebūs tas darījums no Kokaļa puses. Protams, situācija bija mainījusies, un, protams, ka tālākās vienošanās netika realizētas un tās kompānijas akcijas, kurai piederēja Ventbunkera akcijas, es tā arī nenopirku. Tad man par lielu brīnumu tiku uzaicināts pie prokurores Ilgas Paegles. Izrādījās, ka es 93. gadā un 94. gada sākumā, brīdī, kad mēs ar Valentīnu Kokali bijām draugi - gan medījām, gan iedzērām, gan kopā atpūtāmies, kad bijām kopā kā ģimenes draugi - es no viņa esot kaut ko izspiedis, kas viņam nemaz nav piederējis.

Tāds ir šis stāsts par divdesmit piecus gadus veciem notikumiem. Vēl Kokalis ļoti lielījās, ka viņam viss ir ļoti sakārtots Ģenerālprokuratūrā un, ka viņš var jebkuru lietu pasūtīt un nokārtot, ja vien tāda vajadzība būtu. To viņš runāja jau 2000. gada sākumā un arī 2006. gadā viņš man teica: «Zini, es tur varu sakārtot tā, ka tev viss būs kārtībā. Es tur visus pazīstu. Ar Kalniņu mēs kopā strādājām.» Viņš ir tagadējais departamenta virsprokurors. Kokalis (būdams prokurors) strādāja Ventspilī, Kalniņš -kaut kur Vidzemē. Starp mums vairs nebija tādu attiecību, lai par tādām tēmām turpinātu runāt. Taču izrādījās, ka viņš /Kokalis/ tomēr izkārtoja man apsūdzību par kukuļa izspiešanu. Tā ka viņa vārdi piepildījās 100% apmērā. Kad prokurore Paegle mani pirmo reizi pratināja, es viņai teicu: «Jūs ar to Kokali iebrauksiet auzās,» un domāju, ka tas arī sanāks.