Svetlana Kovaļčuka: Zināt tās valsts, kurā tu dzīvo, valodu - tā man ir ābeces patiesība

Maskavā šopavasar iznāca filozofijas doktores, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošās pētnieces Svetlanas KOVAĻČUKAS grāmata Īstens izdzītais paņem visu sev līdzi. Emigrējušo zinātnieku likteņi Latvijā. 1920.–1940. g. (Настоящий изгнанник с собой всё уносит. Судьбы ученых-эмигрантов в Латвии. 1920–1944 г.). Intervijā Kovaļčukas kundze raksturo savus varoņus un viņu ieguldījumu Latvijā, salīdzina mūsu intelektuālo identitāti tolaik un tagad.

- Mēs abi esam pazīstami vismaz kopš Sergeja Mazura organizētā semināra Seminarium Hortus Humanitatis laikiem. Jau tad mani pārsteidza plašais jūsu pētniecisko interešu spektrs, kurā katra tēma turklāt prasa perfektu vēsturisku, faktoloģisku precizitāti. Jūs esat rakstījusi par intelektuālo identitāti, esat pētījusi ideju vēsturi Latvijā, bijusi līdzautore grāmatai par Rīgas Pokrova kapiem… Kas noteica šīs grāmatas tēmu?

- Rakstot šo grāmatu, es itin kā atskaitījos. Šī grāmata ir mana atskaite gan sev pašai, gan, teiksim, rakstnieka, tulkotāja un literatūrzinātnieka Jurija Abizova piemiņai. Viņš 1989. gadā deva man savu svētību šīs tēmas izpētei. Tolaik biju aizstāvējusi kandidāta disertāciju par protestantu modernismu ASV, bet tad tā te neiederējās. Taču Latvijas Zinātnes padomei pietika ar pamatotu Abizova kunga rekomendāciju, kurā viņš uzsvēra, ka intelektuālās un kultūras dzīves intensitāte starpkaru Latvijā ir pelnījusi pilnīgāku un plašāku izpēti, uzsvēra, ka šī tēma ir sarežģīta un svarīga ne tikai krievvalodīgajiem, bet arī latviešiem, lai es gūtu iespēju ar to darboties.

Tātad - es šo tēmu, tiesa, ar atkāpēm citos sižetos, pētu jau kopš 1989. gada. Un vienmēr cenšos uzsvērt, ka krievu kultūra šeit pastāvēja Latvijas kultūras kontekstā, ka tā ir mūsu kopējās kultūras daļa. Nekad neesmu gribējusi kaut kā šķirt krievu, latviešu, ebreju, vācu zinātnieku, kultūras darbinieku likteņus, kuri te bija savijušies. Un savā grāmatā es maksimāli, cik vien ļāva tās formāts, centos atklāt šo mijiedarbību, sapratni, draudzību, intelektuālo saskarsmi starp visām etniskajām grupām.

Jo šie cilvēki ienesa Latvijā labākās Krievijas kultūras, zinātnes tradīcijas, centās atklāt labāko, ko bija paņēmuši no savas dzimtenes. Un - cilvēku biogrāfijas liecina, ka tie, kuri bēga no Padomju Krievijas divdesmito gadu sākumā, 1944. gadā faktiski kļuva emigranti atkal. Otro reizi.

- Cik viņu Latvijā bija?

- Varam teikt - daudzi tūkstoši. Bet - ne 15, ne 20 - vairāk. Sniegt viennozīmīgu atbildi ir pagrūti. Vieni iebrauca Latvijā kā emigranti, citi kā optanti, trešie ieradās no Eiropas kā nansenisti (personas bez pilsonības), ceturtie devās tālāk uz citām Eiropas valstīm.

Es tagad pētu tautas skaitīšanas datus Marģera Skujenieka redakcijā. No 1920. līdz 1935. gadam tauta Latvijā tika skaitīta četras reizes. Lūk, saskaņā ar trešo, 1930. gada, skaitīšanu Rīgā bija 377 699 iedzīvotāji, no kuriem par krieviem sevi sauca 29 696, bet no tiem Latvijā dzimuši bija 68,9%, Vidzemē no 6605 krieviem Latvijas iedzimtie bija 75,28%, Kurzemē no 3162 - 61,58%, Zemgalē no 13 800 - 86,97%, Latgalē no 148 515 - 95,21% bija vietējie. Līdzīga aina vērojama arī citās etniskajās grupās.

Bet - tā ir visai aptuvena, nosacīta informācija.

- Bet kāpēc tieši Rīga (līdzās Parīzei, Prāgai, Berlīnei, pat Sidnejai) kļuva par vienu no redzamākajiem krievu emigrācijas centriem pēc 1917. gada?

- Atceraties - te taču tika «cirsts logs uz Eiropu». Un ja piebalsot dzejniekam Igoram Činnovam - te itin kā Krievija, itin kā skumjas… Vēl ilgi pirms Krievijas impērijas sabrukuma multikulturālisma, multietniskuma tradīcijas, lai cik ar nebūtu sarežģītas,… tomēr darīja šo zemi pievilcīgu. Vēl pirms no Ņevas krastiem aizpeldēja tā sauktie filozofu kuģi, 1922. gada 23. septembrī ar vilcienu Maskava-Rīga-Berlīne trimdā devās citādi domājošo grupa.

Turklāt - nesenajās impērijas provincēs tie, kuri bēga no Padomju Krievijas, uzgāja skaitliski prāvas krievu iedzīvotāju grupas, attīstītu skolu tīklu dažādās valodās… Te bija gan pareizticīgo baznīca, gan skolas krievu valodā. Un - dzīvošanai pietiekami labvēlīga vide. Arī likumi Latvijā mainījās pakāpeniski. Tas, starp citu, jāuzsver īpaši. Emigrēja jo daudzi juristi. Latvijas likumdošanas sistēma tika mantota no Krievijas impērijas un pakāpeniski mainījās. Tika radīti jauni likumi. Tas deva darbu tiem juristiem, advokātiem, kuri saprata, kā rit dzīve jaunā valstī. Tostarp Latvijas demokrātiskie likumi veicināja visu etnisko grupu iniciatīvas - dibinājās jaunas biedrības, profesionālas vidējās un augstākās mācību iestādes…

- Kā jūs vērtējat šā intelektuālā spēka nozīmi, tā ieguldījumu starpkaru laika Latvijā?

- Daudzi no tiem, kuri pirms revolūcijas noteica Krievijas zinātnes, izglītības (vidējās, augstākās), kultūras veidolu, kļuva Latvijas patrioti.

No 1920. līdz 1940. gadam LU ar panākumiem pasniedza daudzi dažādu nozaru trimdinieki (K. Arabažins, E. Gartjē, V. Starkovs, V. Kosinskis, V. Kļimenko, V. Gribovskis, A. Ugrjumovs,…). Taču lielāko uzmanību es savā grāmatā veltu LU profesoru Vasilija Sinaiska, Roberta Vipera un Aleksandra Krugļevska darbībai. Viņi veiksmīgi pasniedza, vadīja katedras, maģistra, doktora disertāciju izstrādi tiesību, vēstures zinātnēs. Viņi uzturēja augstu Latvijas zinātnes intelektuālo līmeni.

Vasilijs Sinaiskis ilgus gadus vadīja LU Civiltiesību katedru. Sākotnēji viņš bija vienīgais doktors šajā jomā. Viņš palīdzēja tapt Latvijas tiesību zinātnei, audzināja jaunos zinātniekus.

Roberts Vipers ar saviem zemnieku jautājumam veltītajiem darbiem būtiski atsvaidzināja Latvijas vēstures lappuses. Tas bija visai ass jautājums, un vācu zinātnieki spēcīgi pretojās. Vipers bija ievērojams arhīvists, viņš vedināja savus studentus doties uz Rīgas arhīvu nolūkā radīt Latvijas vēstures apjēgā kādas jaunas vēsmas.

Krievu emigranti vadīja Rīgā teātrus. Vienīgo Krievijas aizrobežā Krievu drāmas teātri kopš 1926. gada vadīja barons Rūdolfs Ungerns. Nacionālo operu kopš 1919. gada vadīja Dmitrijs Arbeņins, bet, sākot ar 1922. gadu, vienpadsmit gadus - Pēteris Meļņikovs, kurš savulaik bija bijis Marijas teātra, Lielā teātra un S. Mamontova privātās operas režisors. Vairākas sezonas pie operas diriģenta pults stāvēja Emīls Kupers. Baleta trupu no 1925. gada astoņas sezonas vadīja bijusī Marijas teātra prīma Aleksandra Fjodorova.

Protams, es savā grāmatā dodu priekšroku tām specialitātēm, kuras, tā teikt, tuvākas manam dzīves gājumam. Vēsture, filozofija, tiesības… Mana grāmata ir veltīta Latvijā nonākušo Krievijas zinātnieku likteņiem. Par tā laika politiķiem, sabiedriskipolitiskajiem darbiniekiem jūs varat izlasīt vēstures doktores Tatjanas Feigmanes grāmatā Krievi pirmskara Latvijā.

- Vai tie cilvēki, par kuriem rakstāt, integrējās Latvijas intelektuālajā vidē? Protams, es tā jautāju, skatīdamies uz mūsu tagadējo divkopienu būšanu.

- Integrējās ne visi. Manas grāmatas varoņu likteņi Latvijā bija dažādi. Vienu panākumu formulu es te nevaru sniegt. Taču - cilvēcīgās attiecības, cilvēcīgās saskarsmes krāšņums arvien bija galvenā vērtība. Visi grāmatas varoņi bija savstarpēji saistīti - draudzējās, palīdzēja cits citam, rakstīja recenzijas, lasīja lekcijas…

Dabiski - veiksmīgi integrējās tie, kuri bija intelektuāli, profesionāli pieprasīti. Pats spilgtākais piemērs man šajā ziņā ir Vasilijs Sinaiskis. Viņš bija tik labdabīgs, atklāts, ka viņam, manuprāt, vispār nepastāvēja kāds etnisks dalījums. Sinaiskis, starp citu, izdeva žurnālu Jurists latviešu valodā, un viņa tuvākais līdzstrādnieks bija Konstantīns Čakste.

Divdesmitie gadi bija Latvijas valsts demokrātiskās attīstības cerību gadi. Krievu Juridiskā biedrība Latvijā nodibinājās 1928. gadā. Tās radīšanā piedalījās krievi, latvieši un ebreji. Sabiedrība tolaik spēja īstenot Eiropas līmeņa izdevējdarbības projektu - Krievu Juridiskās biedrības vēstnesi Likums Un Tiesa. Krievijas aizrobežā vienīgo tiesībām veltīto izdevumu, kurā publicējās nesenie Krievijas pavalstnieki no daudzām valstīm.

Gandrīz visi manas grāmatas varoņi patlaban ir atgriezušies Krievijas, Ukrainas, Igaunijas un daudzu citu Eiropas valstu zinātnes apritē. Priecājos, ka esmu tam veltījusi arī savas pūles.

- Reiz jūs teicāt, ka «krievu emigrāciju pienāktos apjēgt arī kā vēstījumu, kā plašas traģiskā XX gadsimta diasporas neatņemamu sastāvdaļu, kā savdabīgu piespiedu globalizācijas procesu izpausmi, kā bezpajumtes, pamestības iemiesojuma sinonīmu, kas noveda pie transnacionālu un jauktu kultūru tapšanas». Vai šis vērtējums ir spēkā arī tagad? Vai arī te vairāk der jūsu citētā Grigorija Landau atziņa: «Bēgļu gaitas ir kļuvušas par pasaules mēroga parādību. Te atklājas viss cilvēka ciešanu, pazemojumu, nelaimju bezdibenis.» Tas taču der arī mūsdienu procesu raksturojumam?

- Es speciāli citēju šos dvēseles smeldzes pilnos vārdus… Bet - Landau itin kā centās šajā procesā meklēt arī kādus pozitīvus aspektus. Jā - izdzītie! Taču viņš turklāt tiecās uzsvērt, ka šie Krievijas kultūras un zinātnes pārstāvji, pārcēlušies uz citām valstīm, citiem planētas nostūriem, tur noteikti izpaudīsies. Landau uzskaitīja tolaik pazīstamus uzvārdus (Ivans Buņins, Vladimirs Zvorikins, Pitirims Sorokins,…), kuri tajā, starpkaru laikā noteica krievu garīgo spēku.

Taču - iznāca, kā iznāca. Cilvēks ar Nansena pasi, apatrīds, emigrants, bēglis, pārceļotājs simboliski izteica vētraino XX gadsimtu. Tas pats turpinās mūsdienās.

- Kas bija lielākais multikultūrālisma, multietniskuma traucēklis tolaik, un kas tas ir tagad?

- Tehnoloģijas, kas domātas manipulēšanai ar cilvēka apziņu, nav šodienas izgudrojums. Taču starpkaru posmā nebija to vareno informācijas plūsmu, kas tagad gāžas pār mums. Cilvēku saskarsmes kvalitatīvais līmenis bija pavisam citāds, cilvēki biedrojās tajā vidē, kurā pastāvēja, kuru viņi paši radīja. Bet tagad, kad rit šie informatīvie kari, - kā lai runājam par mierīgu pasauli? Tādu neprātīgu, bezgalīgu informācijas straumju, kuras tagad šļācas pār mums, tolaik nebija.

Vasilijs Sinaiskis ne reizi vien teica, ka tiesību spēks nepastāv ārējas piespiešanas iespējā, bet pašu cilvēku un konkrētās pilsoniskās sabiedrības kultūrapziņā. «Tie gadījumi, kad tiesības uztur ārējs spēks, nav normāli, pilsoniskā sabiedrībā tas ir slimīgs tiesību stāvoklis, un kā nenormāls tas nevar kļūt būtisks pašam tiesību jēdzienam.» Izcilais civilists uzstājīgi rosināja turēt prātā personības kā tiesību subjekta nozīmi. Tiesības nav jūgs, bet gan brīvas cilvēka personības brīva spēja.

Tolaik, nodzīvojis Latvijā piecus gadus, tu pats lēmi, vai gribi kļūt šīs valsts pilsonis. Ja tu izvēlējies Latvijas pilsonību, tad zvērēji, parakstījies… Šodien deviņdesmito gadu hroniskie politiskie augoņi liek sevi manīt uz katra soļa. Te jo bieži spriež par uzturēšanās atļaujām. Piedodiet, bet tad, starpkaru laikā, nebija iespējas pirkt ko tamlīdzīgu par naudu.

- Tātad tolaik intelektuālā identitāte bija augstākā līmenī? Tas taču ir kvalitatīvs definējums?

- Jā, tā ir. Tā ir prasme iedziļināties un saprast tās valsts, kurā tu dzīvo, intelektuālās vajadzības, kultūras vērtības. Un, izmantojot savas profesionāļa iemaņas, izzināt, izkopt šīs zināšanas un sniegt tās studentiem, sabiedrībai, saviem bērniem. Nezaudējot savas kultūras tradīcijas, savu dzimto valodu.

Protams, bija arī pašu krievu dzīve, sabiedriskās organizācijas… Taču - cilvēki sadarbojās, viņi rēķinājās ar to, kas interesē valsti un sabiedrību kopumā.

- Bet kā jūs pati sevi pozicionējat, identificējat esošajā situācijā?

- Es beidzu LU Vēstures un filozofijas fakultāti, no1983. gada mācījos dienas aspirantūrā Maskavā. Bet kopš 1975. gada faktiski dzīvoju latviešu vidē. Kopš 1981. gada strādāju LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Mana vide, mani kolēģi ir tā vai citādi integrēti. Pilsonība man mantota no mātes, kura dzimusi Jaunlatgalē.

Savulaik mani lamāja par to, ka atdevu savu bērnu latviešu skolā. Mana meita astoņus gadus mācījās Hanzas vidusskolā, pēc tam - Puškina licejā. Spīdoši beidza universitāti. Zināt tās valsts, kurā tu dzīvo, valodu - tā man ir ābeces patiesība. Taču vecākiem, ja krievu bērns iet latviešu skolā, tas reāli ir nopietns, smags un sarežģīts darbs. Ir svarīgi stingri, neatlaidīgi uzturēt, nelaist pašplūsmā līdzsvaru starp latviešu un dzimto kultūru.

- Vai kristietība, pareizāk sakot - baznīca, tolaik bija mūs vienojošs vai šķeļošs faktors?

- Latvijas pareizticīgo baznīca, protams, vienoja gan krievus, gan latviešus un veltīja tam lielas pūles. Man šķiet - tieši tā noteica saskarsmes toni.

Grāmatā nācās veltīt veselu nodaļu ekumēniskajai Rīgas studentu kristīgajai kustībai (RSKK). Es šo tēmu skāru tāpēc, ka visi slavenie Parīzes, Berlīnes filozofi (N. Berdjajevs, S. Franks, B. Višeslavcevs, V. Iļjins…) bija saistīti ar RSKK. Arhibīskaps Jānis (Pommers) sākotnēji bija noskaņots pret kustību labvēlīgi, pat kļuva par tās pirmo goda biedru. Diemžēl sākās un pakāpeniski izvērsās RSKK un Latvijas pareizticīgo baznīcas pretrunas. Organizācija vēlējās dabūt savā ziņā atsevišķu draudzi Rīgā. No Parīzes uz Rīgu atbraukušā RSKK ģenerālsekretāra Aleksandra Ņikitina un vietējās nodaļas sekretāra Nikolaja Litvina nepatīkamie izlēcieni situāciju tikai pasliktināja. Atcerēsimies arī RSKK biedru baznīcas galvam veltītās paskvilas. Pretstāvēšana beidzās līdz ar baznīcas galvas traģisko galu naktī no 11. uz 12. oktobri 1934. gadā. Uz RSKK tad krita liela aizdomu ēna. Vara RSKK Latvijas nodaļu slēdza.

- Vai pēc 1934. gada 15. maija varas un vides attieksme pret jūsu grāmatas varoņiem mainījās?

- Tad politika sagrāba civiltiesības. Personas, nacionālo mazākumtautību, drukāta vārda, partiju, sabiedrisko organizāciju brīvība tika uzurpēta. Lai arī vēl pavisam nesen skanēja augstas runas par demokrātiju, nu tās aizstāja runas par diktatūras nepieciešamību un vērtību. Eiropā pazīstamo sionistu Marku Lāzersonu sākumā izsūtīja uz Liepāju, bet pēc tam - 1934. gada decembrī, skatoties caur pirkstiem, ļāva viņam izbraukt. Un, kad viņš izbrauca, Drošības policija sāka viņu it kā meklēt. Pēc 1934. gada maija slēdza ļoti daudzas sabiedriskas organizācijas neatkarīgi no to etniskās piederības. 1938. gadā kļuva skaidrs, ka vara slēgs Krievu juridisko biedrību un tās drukāto orgānu Likums Un Tiesa.

- Ko jūs gribētu, lai no šīs grāmatas gūst par mums jaunāks laikabiedrs?

- Daudzu cilvēku likstu, viņu likteņu līkloču apjēga šajā monogrāfijā un sagatavošanā esošajā jaunajā grāmatā par Pokrova kapiem vedina domāt par savu sūtību, par savu misiju, kuru jācenšas īstenot ikvienam - palikt Cilvēkam. Es augstu vērtēju K. Žakova sekotāju cēlsirdību, Maksa Lāzersona un Kārļa Ducmaņa attieksmi pret profesoru L. Petražicki, Aleksandra Krugļevska pret Marku Vaintrobu…

Vēl viens spilgts piemērs. Latvijas Universitātes rektora Mārtiņa Zīles dēls Romāns Ēriks Zīle. Cildens, augstsirdīgs cilvēks. Pateicoties viņa krietnumam, viss filozofa Ivana Iļjina, ar kuru Romāns ilgus gadus draudzējās un veica sekretāra pienākumus, arhīvs pēc Iļjina sievas nāves nonāca vispirms pie viņa, pēc tam - Mičiganas universitātē ASV (2006. gadā arhīvs atgriezās Krievijā - Maskavas universitātē).