Sēņotāj, soļos - marš uz mežu! Sēņu laiks klāt
Kamēr sēņotāji strādā, guļ, izklaidējas un citādi vada dienas pilsētā, mežā aug sēnes. Brīvdienās latvieši dodas tām pakaļ. Šogad sēņu pārklājums gan ir nevienmērīgs un arī sugu daudzveidība sākotnēji bijusi niecīga, bet rudentiņis – bagāts vīrs. Gan nokārtos.
Sociālajos tīklos pašlaik viesojas galvenokārt gailenes un baravikas - garšīgi, bet garlaicīgi. Taču zinātāji vēsta, ka nupat, nupat arī pārējās sēnes sāk mosties, un ir cerības, ka tās nonāks ne tikai šķīvjos pie diļļu iesmaržinātiem kartupelīšiem vai burciņās pie krustnagliņu marinādes, bet arī Latvijas Dabas muzeja izstāžu zālē. No 13. līdz 17. septembrim muzejs rīko Sēņu dienas 2017. Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe Inita Dāniele stāsta, ka šobrīd situācija ar eksponātiem izskatās cerīgi. Lai arī vēlāk nekā citus gadus, cilvēki sāk nest savus guvumus. Arī Mikologu biedrības rīkotajā pasākumā Nīcas apkaimē sākumā meži likušies patukši, bet galu galā tika savāktas 80 sugas. Protams, sēņu zinātnieki tās nedala ēdamajās, neēdamajās, kā to dara parastie mirstīgie. Viņiem visas sēnes interesantas. Te gan jāatgādina, ka par gada sēni šogad iecelta ēdama sēne - cūktrifele, un tā ir pat ļoti garšīga. Tāda kraukšķīga, ar īpašu aromātu. Rēzeknes apkaimē teju katrā mežā atrodama - atliek tikai pārskatīt sēņošanas tradīcijas un iekļaut to savā sēņu katalogā. Katram sēņu vecim un sievai tas, protams, savs, jo svēts sēņošanas likums vēsta, ka nepazīstamas sēnes lietot uzturā nedrīkst.
Daudzi ārzemnieki nepazīst un neēd lāgā nevienu, tāpēc Rietumeiropā attīstās sēņu vērošanas kustība. Viņi sasēņo visu, ko atrod, sabildē un tad pamet mežā. Arī nedaudzie vācieši, kas tomēr ēd ko vairāk par rūpnieciski audzētiem šampinjoniem, visas vārāmās sēnes uzskata par indīgām līdz brīdim, kad latviešu uzraudzībā nobauda marinētas alksnenītes vai vilnīšu mērci.
Sēnes ir ļoti īpatnējas radības - ne augs, ne dzīvnieks. Tās ietekmē gan laikapstākļi, gan mēness fāzes. Pēdējās galvenokārt tāpēc, ka tārpi savairojas. Un šī vasara sēņu dzīvē bija gana sarežģīta - vispirms sausums, tad lielas lietavas. Nopelniem bagāta sēņotāja no Ainažu puses Gunta Ķirule stāsta, ka citkārt tik dāsnajos mežos gailenes ir joprojām, bet beku nav. Meža daiļumam pietrūkst arī mušmiru, pie kurām acis pamielot. Podiņi tikai tagad sākot līst laukā. Savukārt Valmieras pusē pilns ar baraviciņām, ap Lodi vīri spaiņiem nākot no meža laukā. Latgalē lielībnieki bekas ar izkapti pļāvuši vēl pirms lielajām lietavām.
Tie, kam sēņošana ir bizness, nekādu lielo daudzveidību piedāvāt nevar atļauties. Iepirkšanas punktos vērtē ir tikai gailenes - pusotra eiro kilogramā. Sausas sēnes ir vieglas, tāpēc laukos dzīvojošie labprātāk tagad nodod ogas, un to gan pie Ainažiem esot lērums - lācenes, brūklenes, dzērvenes - viss, ko sirds kāro. Mellenes šogad švakākas, toties cena par eiro lielāka - 2,45 kilogramā. Par spaini var nopelnīt 20 eiro.
Taču sēņot ir daudz patīkamāk, to zina katrs mežā gājējs. Sēnes gan ļauj baudīt aizraujošu vientulību, gan biedroties un socializēties - vakarā pie televizora tīrot ievākto ražu. Ja kāds vēl nezina, visefektīvāk to darīt ar krāsojamo otu.