"Mammīt, es tev atzvanīšu" - skaudrs mātes stāsts par to, kā viņa meklē savus bērnus

Kopš brīža, kad Ilze pēdējo reizi redzēja savus bērnus – četrus gadus veco Emīliju un astoņus gadus veco Tomu –, pagājis jau mēnesis. Pēc bāriņtiesas lēmuma par bērnu nodošanu mātes aprūpē un aizgādībā bērnu tēvs Mārtiņš ar abiem mazajiem bērniem ir pazudis, Valsts policija kriminālprocesa ietvaros ir izsludinājusi viņu meklēšanu. Bērnu mātei Ilzei nav ne mazākās nojausmas, kur bērnu tēvs ar bērniem slēpjas, viņš ir pametis māju, auto, neparādās darbā, un telefons ir izslēgts.

Sarunai ar Neatkarīgo Ilze piekrīt, jo izmisīgi vēlas atrast mazo Emīliju un Tomu, kuram tūlīt sākas skolas gaitas. Ilzes ģimenes stāsts ir skaudrs un sāpīgs, jo skar ne tikai vecāku sarežģītās attiecības, bet, pats galvenais - divu mazu bērnu dzīvi un veselību. Bērniem faktiski trīs gadu garumā nav atļauts satikties ar savu mammu. Situācijas risināšanā jau trīs gadu garumā ir iesaistīta ne tikai policija, bet arī divas bāriņtiesas, psihiatri un advokāti. Neatkarīgās rīcībā ir dokumenti, kuri apliecina, ka divas bāriņtiesas ir pieņēmušas lēmumu aizgādību pār bērniem nodibināt tieši bērnu mātei.

Tu te nedzīvosi

Uz tikšanos Ilze, 36 gadus veca simpātiska brunete, atnāk ar biezu dokumentu mapi, kurā apkopota informācija par notikumiem trīs gadu garumā. Publiskot savas faktiski izjukušās ģimenes notikumus Ilzei liek bezspēcība un izmisums, bet tajā pašā laikā cerības atrast bērnus, samīļot Tomu un mazo Emīliju, kas viņai kā mammai ir liegts jau kopš šāgada maija. Un arī pēdējo vairāku gadu laikā tikšanās bijušas fragmentāras. Diemžēl bērni ir vislielākie cietēji, jo tā vietā, lai saņemtu nedalītu mammas un tēta uzmanību, viņi, visticamāk, ir pakļauti manipulācijām, kaut vai neskaitāmām psihologu pārbaudēm. Ilze sarunā uzsver, ka viņa nekad nav liegusi bērnu tēvam satikties ar bērniem un vēlas, lai tēvs rūpējas par bērniem. Taču līdz šim tieši viņai ir liegts savus bērnus audzināt, ne tikai - nav atļauts pat satikt un sarunāties.

Konfliktsituācija (ja to tā varam sausi definēt) uzliesmoja pirms trim gadiem, kad mazajai meitiņai apritēja gads un Ilze bija devusies uz darba pārrunām. «Atgriežoties mājās - mēs visa ģimene tobrīd dzīvojām Garkalnē -, māja bija aizslēgta un mani vīrs mājās nelaida, pie mājas bija apsargs ar suni un ieroci,» stāsta Ilze. Viņa izsaukusi policiju, jo šajā dzīves vietā Ilze bija deklarēta, taču policija nevarēja mājā iekļūt, jo, pēc viņu paskaidrojuma, «māja pieder uzņēmumam, mums nav tiesību tajā ielauzties». Mājā palika abi Ilzes bērni - tobrīd četrus gadus vecais Toms un tikai gadiņu vecā Emīlija. Ilze vērsās Garkalnes novada bāriņtiesā, un kopš tā brīža turpinās tiesvedības gan bāriņtiesu kompetences ietvaros, gan tiesā, jo Ilze jau 2014. gadā iesniedza prasību par laulības šķiršanu un bērnu aprūpes un uzraudzības īstenošanu. Prasību tiesā iesniedza arī bērnu tēvs.

Cīņa par bērniem vai manipulācija

Konkrētas atbildes, kāpēc vīrs izlika Ilzi no mājas un nelaida pie abu bērniem, nav, un raksta uzdevums nav iedziļināties un prokuratūras metodēm izzināt, kas notika, tomēr no Ilzes stāstītā vēlāk izriet, ka ģimenes dzīve nav bijusi laimīga, jo valdījusi kontrolējoša un emocionāli vardarbīga attieksme no vīra puses. Ilze atklāj, ka pirms otra bērna piedzimšanas viņa pieredzējusi arī fizisku vardarbību un vērsusies policijā, kriminālprocess par vardarbību ierosināts arī pēc Mārtiņa iepriekšējās dzīvesbiedres iesnieguma. «Es piedevu, pieņēmu situāciju tādu, kāda tā bija, domāju, ka tas mainīsies. Es redzēju, cik ļoti dēlam bija vajadzīgs tētis,» saka Ilze, kura domas mainījusi, nonākot krīzes centrā ar abiem bērniem, kur pēc sarunas ar psihologu domājusi, kādu dzīvi vēlas sev un saviem bērniem. «Iemesls tam, kāpēc viss notika, nav ģimenes strīds, ne arī kāds konkrēts atgadījums, bet gan fakts, ka es uzdrošinājos sacelties pret autoritāti. Arī mani darba meklējumi un centieni pēc patstāvības, kas pārtrauktu atkarības murgu, visticamāk, situāciju saasināja,» domā Ilze.

Situācija izirušajā ģimenē risināta ar dažādu institūciju iesaisti. Tā kā pēc 2014. gada, kad, pēc Ilzes teiktā, viņa vairs netika ielaista savās mājās, ģimenes dzīve faktiski pārtrūka, sākās tiesas process Rīgas rajona tiesā. Tiesa šo lietu līdz galam vēl nav izspriedusi, taču jau 2015. gadā pieņēma lēmumu, ka bērnu dzīves vieta ir nosakāma pie bērnu mātes, taču saskarsmes tiesības ir arī bērnu tēvam un viņš noteiktos laikos bērnus drīkst paņemt pie sevis. Ilze stāsta, ka viņa nekad nav pret to iebildusi. Taču situācija sarežģījās tādēļ, ka bērnu tēvs vienkārši bērnus mammai nedeva, vienā no dokumentiem teikts: «(..) tiesas lēmumu neievēro, jo viņam tas nav pieņemams.» Lietā ir virkne dokumentu, prasības un pretprasības par saskarsmes tiesībām ar bērniem, aprūpi, dzīvesvietu. 2017. gadā atkārtoti bērnu dzīves vieta tika noteikta pie bērnu mātes, bet policijā sākts kriminālprocess pret tēvu par tiesas lēmuma nepildīšanu.

Vērtējot šo situāciju, Ilze domā, ka tā ir bērnu tēva advokātes ieteikta rīcība - pēc iespējas neļaut bērniem satikties ar mammu, lai bērni zaudētu emocionālo saikni ar mammu, un tajā pat laikā piesaistīt psihologus, kas varētu dot tēvam labvēlīgus atzinumus, ka bērni mammu vairs negrib redzēt un dzīvot pie viņas atsakās. «Manas aizdomas apstiprināja tas, ka viņš bāriņtiesā iesniedza vienu pēc otra atzinumu par bērnu veselības stāvokli, tāpat, lai attaisnotu savu rīcību, viņš paziņoja no sākuma, ka es it kā esmu vardarbīga pret bērniem, bet vēlāk - ka esmu psihiski slima, un lūdza noteikt ekspertīzi, uz kuru pats neieradās... Bet es esmu psihiski vesela un nekad nedarītu saviem bērniem pāri,» saka Ilze. Par manipulāciju viņa uzskata arī to, kā advokāts iesaka rīkoties saskarsmē ar bērniem: «Bāriņtiesa ņem vērā, vai vecāks ļauj bērnam sazināties ar otru vecāku, bet bērnam ļauts piezvanīt noteiktos brīžos - tādos, kad bērna uzmanība ir pievērsta pilnīgi citām lietām - izklaidei vai atrakcijām. Man zvana Tomiņš un saka: man tūlīt jāiet uz karuseli, mammīt es tev atzvanīšu... Tas, protams, nekad nenotiek.» Psiholoģisku manipulāciju ar bērniem saredzējusi ari bāriņtiesa, kas vienā no atzinumiem secina, ka bērnu tēvs dēlu ved pie psihologiem un psihoterapeitiem, pēc kuru tikšanās reizēm bērnam ir pilnīgi cits viedoklis, nekā viņš stāstījis bāriņtiesā. Speciālisti to pielīdzina apzinātai emocionālai vardarbībai pret bērniem no tēva puses.

Vārdos grūti aprakstīt, ko varētu pārdzīvot mamma vai tētis, ja viņam tiek liegts satikties un samīļot bērnus, īpaši tik mazus. Ārēji ļoti nosvērtā Ilze salūst pie jautājuma, kad viņa pēdējo reizi redzējusi vai runājusi ar bērniem. «Tas bija augusta sākumā, kad bāriņtiesa jau bija pieņēmusi lēmumu par to, ka bērni ir nododami manā aizgādībā, un es biju aizbraukusi uz Garkalni. Vīrs izveda bērnus uz balkona, un es tikai caur vārtiem redzēju abus bērnus. Es jautāju Tomiņam, lai viņš nāk pie manis. Viņš paskatījās uz tēti, kurš noraidoši pamāja ar galvu, un puika sāka raudāt... Bet mazā Emīlija, šķiet, nesaprata, kas notiek, viņa izskatījās apjukusi...» stāsta Ilze. Šim notikumam ir liecinieki no policijas un bāriņtiesas, pēc kā bāriņtiesa pieņēma vēl vienu lēmumu - pārtraukt aizgādības tiesības bērnu tēvam Mārtiņam. Raksta tapšanas gaitā izdevās sazināties ar bērnu tēvu, uzņēmēju Mārtiņu un viņš nenoliedza, ka bērni ir ar viņu, esot sveiki, veseli un drošībā.

Pazuduši

«Es nezinu, kur ir mani bērni, es viņus neesmu redzējusi jau mēnesi, neesmu runājusi ar viņiem, viņi ir pazuduši,» saka Ilze. Faktiski bērnus viņa nav satikusi jau kopš maija, jo noteiktajā dienā bērnu tēvs viņus Ilzei neatdeva. «22. maijā viņam bija jāatved man bērni, bet viņš to neizdarīja, kopš tā laika man vairs nav iespējas sazināties ar bērniem, jo viņš uz zvaniem neatbild un izvairās no satikšanās,» stāsta Ilze. No maija līdz augustam ir sastādīti pieci tiesu izpildītāju akti, kas apliecina tiesas lēmuma pārkāpšanu, taču tas neattur bērna tēvu no likuma pārkāpšanas. Garkalnes novada bāriņtiesa, ņemot vērā šo situāciju, pieņēma lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna tēvam, taču, kad pie viņa uz mājām ieradās bāriņtiesa un pašvaldības policija, viņš atteicās tiesībsargus ielaist un atteicās bērnus atdot. «Es lūdzu palīdzību Saulkrastu policijā, taču, kamēr policija domāja, ko darīt, viņš ar abiem bērniem pazuda... Kopš tā brīža man nav nekādu ziņu ne par bērniem, ne par bērnu tēvu,» saka Ilze. Viņi ir izsludināti policijas meklēšanā. «Esmu pacietīgi gaidījusi visas šīs nedēļas un netraucējusi izmeklēšanai, cik nu es pacietīgi varu gaidīt, ņemot vērā, ka man ir atņemti bērni un es neko nezinu par viņu veselību un labsajūtu, policija saka: gan jau bērni ir drošībā, bet - kā viņi to zina?»

Ilze lūdz sabiedrības atbalstu un atsaucību bērnu atrašanā, jo cerības uz policijas darbību ir niecīgas. Augusta beigās vajadzēja notikt kārtējai Rīgas rajona tiesas sēdei par laulības šķiršanu, uz kuru Mārtiņš neieradās. Tiesa savu spriedumu paziņos septembrī. Bet kā atrast bērnus, kuru dzīves vieta un aizgādība likumīgi nodota mammas rokās?

Bērnu tēva Mārtiņa versiju par notiekošo un stāsta turpinājumu lasiet pirmdienas Neatkarīgajā.