Tiesa: Pensija nopelnīta pamatoti
Augstākā tiesa atzinusi par pamatotu vecuma pensijas piešķiršanu ar atvieglotiem noteikumiem personai, kura aprūpē bērnu ar invaliditāti.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru apmierināts pieteikums par vecuma pensijas piešķiršanu ar atvieglotiem noteikumiem personai, kura aprūpējusi bērnu invalīdu. Ar apelācijas instances tiesas spriedumu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai uzdots piešķirt pieteicējai pensiju ar atvieglotiem noteikumiem no 2012. gada 18. jūlija. Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka apgabaltiesa nolēmumā pamatoti atzinusi pieteicējas tiesības uz priekšlaicīgu vecuma pensiju, ņemot vērā, ka pieteicējas bērnam invaliditātes pazīmes, ko atzina Veselības aizsardzības ministrijas 1990. gada 17. septembra pavēle, bija konstatētas jau septiņu gadu un desmit mēnešu vecumā un palika nemainīgas līdz 18 gadu vecumam.
Strīdīgā lieta sākās brīdī, kad pieteicēja vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā ar lūgumu piešķirt vecuma pensiju priekšlaicīgi, norādot, ka ir aprūpējusi bērnu invalīdu, jo dēls jau nepilnu astoņu gadu vecumā zaudējis roku. Iestāde atteica pensijas piešķiršanu, uzskatot, ka pieteicēja nav vismaz astoņus gadus aprūpējusi bērnu, kurš līdz 18 gadu vecumam normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par bērnu ar invaliditāti, kā to prasa pensiju likums, jo bērnam invaliditāte esot piešķirta 12 gadu vecumā.
Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Augstākā tiesa vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā par pensiju likuma 11. panta ceturtajā daļā ietvertās normas daļas atbilstību Satversmes normām.
Satversmes tiesa šāgada jūnijā pieņēma spriedumu, kurā atzina, ka pensiju likuma 11. panta ceturto daļu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam, ciktāl tā liedz personai tiesības uz vecuma pensiju pirms likumā noteiktā vecuma sasniegšanas un nosaka prasību konstatēt, ka bērnam invaliditāte ir bijusi atzīta atbilstoši viņa aprūpes laikā piemērotajos PSRS normatīvajos aktos paredzētajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem. Konkrētajā lietā strīds ir par sievietes dēla invaliditāti laikā no 1986. gada 15. augusta, kad viņam tika amputēts apakšdelms, līdz 1990. gada 17. septembrim, kad spēkā stājās Latvijas Republikas normatīvais akts - pavēle Nr. 214 -, atbilstoši kurai pieteicējas dēlam invaliditāte bija piešķirama. Starpposmā spēkā bija PSRS pavēle Nr. 1265, atbilstoši kurai zēnam invaliditāti piešķirt nevarēja.
Satversmes tiesa savā spriedumā atzinusi, ka par vienu no iespējamiem alternatīvajiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu personām Satversmē noteiktās pamattiesības invaliditātes noteikšanas kritēriju piemērošanā attiecībā uz bērna aprūpi, ir uzskatāma pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņemto normatīvo aktu par invaliditātes noteikšanas kritērijiem bērniem piemērošana, proti, uz bērniem ar invaliditāti varētu attiecināt likumus, kas izdoti, atjaunojot Latvijas neatkarību. Attiecībā uz pavēli Nr. 214 Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tā ietvēra ievērojami plašāku bērniem piemērojamo invaliditātes noteikšanas kritēriju klāstu, kas bija saistīta nevis ar zinātnes attīstību, bet gan ar mērķi izveidot tieši bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas sistēmu, kādu neparedzēja līdz tam piemērojamais PSRS normatīvais regulējums, kas turklāt neatbilda starptautiskajās tiesību normās nostiprinātajiem bērnu ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības principiem un demokrātiskas tiesiskas valsts, proti, Latvijas, tiesiskajam regulējumam. Turklāt līdz pavēles Nr. 214 spēkā stāšanās brīdim konkrētu vecāku bērniem faktiski jau varēja būt šajā pavēlē norādītā slimība vai patoloģiskais stāvoklis, taču atbilstoši tobrīd piemērotajiem normatīvajiem aktiem invaliditāte netika atzīta.
***
Lietas būtība
Satversmes tiesa spriedumā ir norādījusi, ka pavēle Nr. 214 ietvēra ievērojami plašāku bērniem piemērojamo invaliditātes noteikšanas kritēriju klāstu, kas bija saistīta nevis ar zinātnes attīstību, bet gan ar mērķi izveidot tieši bērniem piemērotu invaliditātes noteikšanas sistēmu, kādu neparedzēja līdz tam piemērojamais PSRS normatīvais regulējums