Bijušais prokurors: Operatīvās lietas zagļi bauda politisku atbalstu
Atrodoties KNAB faktiskās vadītājas amatā, tagadējā politiķe Juta Strīķe ar dažādām metodēm vērsusies pret tiem prokuroriem un tiesnešiem, kuri nepakļāvās viņas iegribai – analizējot iemeslus, kāpēc tagad jau politiskā līmenī atkal aktualizēta krimināllieta Nr. 16870000911, sarunā ar Neatkarīgo atklāja savulaik ar šīs krimināllietas uzraudzību saistītais prokurors, juridisko zinātņu doktors Aldis Pundurs.
Stāstot par pieredzēto Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas nodaļas prokurora amatā, A. Pundurs atminējās, ka laika periodā līdz aptuveni 2008. gadam sadarbība ar KNAB izmeklētājiem bija konstruktīva un visai laba, taču kādā brīdī notika pagrieziens destrukcijas virzienā.
«Pagrieziens» sadarbībā
A. Pundurs atminējās: «KNAB strādāja dažādi izmeklētāji - vieni bija nākuši no Valsts policijas, citi no Drošības policijas. Nebija, piemēram, nekādu problēmu sastrādāties ar tiem, kuri bija iepriekš strādājuši par izmeklētajiem Valsts policijā. Izmeklētāji atnāca pie prokurora, izstāstīja, kādas problēmas radušās izmeklēšanā, sniedza informāciju, un tika pieņemts kopīgs lēmums, kā turpmāk rīkoties. Tad vienā brīdī parādījās cita tendence - KNAB izmeklētāji pārstāja informēt uzraugošos prokurorus par to, kas notiek ar izmeklēšanu. Viņi izvairījās stāstīt par to, kas lietā paveikts. Acīmredzot šāds uzstādījums nāca no tā laika KNAB vadības, kura prokurorus bija pielīdzinājusi savu «izstrāžu» objektam. Uzraugošais prokurors saņēma vairs tikai mazu daļu informācijas. Var jau domāt, ka šai tendencei bija arī pozitīvā puse - informācijas noplūdes mazināšana; taču negatīvā puse bija tāda, ka KNAB sāka virzīt lietas praktiski bez uzraudzības. Uzraugošais prokurors neko reāli nezināja par lietā notiekošo un līdz ar to nevarēja nedz uzraudzīt, nedz vadīt lietas izmeklēšanu. Ja uzraugošais prokurors mēģināja kādu informāciju pieprasīt, sekoja KNAB vadības reakcija - sūdzības par to, ka prokurors traucē izmeklēšanu; maisās KNAB lietās, gar kurām prokuroram neesot nekādas daļas. Tagad publiski tiek kritizēts bijušais kolēģis Māris Leja. Kamēr Leja darīja to, ko KNAB vadībai tobrīd vajadzēja, viņš bija labais. Kad viņš pārstāja celt apsūdzības, kā to bija iecerējusi KNAB vadība, viņš kļuva sliktais un viņu sāka publiski gānīt. Pret prokuroriem tika vērsts spiediens. Lietu uzraudzīt, t.i., pildīt prokuroru tiešos pienākumus, faktiski nedeva, bet vēlējās prokurorus piespiest, lai viņi klausa KNAB - lietas izmeklēšanā nejaucas, bet pēc KNAB norādēm tikai ceļ apsūdzības.»
Šantažē prokurorus
«Runājot par tā saucamo oligarhu lietu, cik atceros, uzraugošais prokurors nemaz nezināja, ka KNAB šo krimināllietu sūta uz prokuratūru kriminālvajāšanas uzsākšanai. Tas notika nevis kriminālprocesuāli, bet - caur presi. Kārtējā intervijā plašsaziņas līdzekļiem KNAB vadība nāca klajā ar skaļiem paziņojumiem, ka - jā, tūlīt, tūlīt lieta tiks nodota prokuroram un tiks celtas apsūdzības, un lieta drīz nonāks tiesā. Uzraugošais prokurors to iepriekš nemaz nezināja. Taču šo KNAB solījumu dzirdēja tauta. Tādējādi KNAB vadība, izmantojot presi, prokuroru bija nostādījusi situācijā: «Prokuror, tev jāuzsāk kriminālvajāšana, tev jāceļ apsūdzības, viss jau ir izdarīts. Tu nedrīksti iebilst KNAB!» Tādējādi šajā oligarhu krimināllietā prokurori tika šantažēti, jo ir uzstādījums, ka lieta prokuroriem ir jāpieņem bez iebildēm un konkrētām personām ir jāceļ apsūdzības,» Neatkarīgajai stāstīja A. Pundurs.
Varu nodrošināja savi cilvēki un sava prese
KNAB bija savi prokurori un savi tiesneši, pie kuriem viņi varēja dabūt nepieciešamās sankcijas, un kuri pēc tam par to dabūja pat paaugstinājumu. Bija arī tādi tiesneši, pie kuriem KNAB negāja, jo tie skaitījās sliktie. Tiesnesis kļuva par slikto, ja pamanījās neiedot vajadzīgo sankciju. Tad par šo tiesnesi tapa dažādas sūdzības, atminējās bijušais Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors. Savukārt pats A. Pundurs savu nokļūšanu J. Strīķes slikto prokuroru sarakstā sācis apzināties pēc tam, kad viņam tika «uzrīdīti» žurnālisti no televīzijas. «Strīķe man uzsūtīja TV raidījumu Bez tabu par to, ka es biju izmantojis likumā paredzēto procedūru - vienojies ar apsūdzēto par vainas atzīšanu un sodu. Šāds lietas iznākums Strīķei nebija pa prātam, un tādēļ tiku tirdīts par to, kā es esmu uzdrīkstējies iet uz šādu vienošanos ar apsūdzēto Kleščevski (2004. gadā KNAB aizturēto NBS nodrošinājuma virsnieku Māri Kleščevski, kurš piekrita sadarboties un 2005. gadā tika notiesāts ar nosacītu sodu, - aut. Papildinājums). Raidījumā, protams, netika paskaidrots, ka likums šādas vienošanās paredz un kādos gadījumos tādas ir paredzētas - apsūdzētajam pilnībā ir jāatzīst sava vaina, jāapņemas atlīdzināt kaitējums utt. Kad lietā ir maz pierādījumu, vienošanās ar apsūdzēto var būt viens no veidiem, kā lietu saglābt. Strīķei tāda vienošanās toreiz bija nepieņemama. Viņa uzskatīja, ka prokurori ir ļaunie, ja tie neizrādīja pietiekamu dedzību izmeklēt KNAB krimināllietas. Ja prokurori nerīkojās Strīķei pa prātam, tika radīts spiediens uz prokuroriem. Ja, neraugoties uz šo spiedienu, prokurors palika pie savas pārliecības, tad viņš tika pasludināts par slikto vai pat noziedznieku piesedzēju. Strīķe savu varu realizēja caur medijiem, politiķiem un prokuratūras vadību. Tā laika prokuratūras vadība KNAB visādi izdabāja, cik vien varēja. Ja kāds prokurors nebija pa prātam, KNAB par viņu tūlīt sūdzējās prokuratūras vadībai. Ja arī tas nelīdzēja, tika izvērsta publiska prokurora gānīšana, uzsūtot viņam virsū speciāli sagatavotus žurnālistus. Par darbu ar medijiem tajā laikā KNAB atbildēja tāda Diāna Kurpniece, kura par skaļajām krimināllietām presei sniedza intervijas. Tajā pašā Kleščevska krimināllietā Kurpniece gandrīz katru dienu presei ziņoja, ka krimināllietā aizdomās turētais ir «lobējis tādu un tādu kompāniju« un tik sauca kompāniju nosaukumus. Es kā uzraugošais prokurors klausījos šīs Kurpnieces intervijas un šausminājos - lietā šādi fakti nav procesuāli nostiprināti. Ja arī apsūdzētais (tiešām) bija lobējis kādu kompāniju, tad šajās darbībās iesaistītās personas, noklausoties Kurpnieces publiskos vēstījumus, izdarīja attiecīgus secinājumus, un pēc tam pierādīt viņu vainu vairs nebija iespējams. Šāda KNAB amatpersonas neapdomīga rīcība izmeklēšanai nodarīja milzīgu kaitējumu. Savu līdz galam neizdarīto darbu KNAB kompensēja ar presē izvērstām kampaņām. Bet, kolīdz kāds prokurors atļāvās KNAB izmeklētājam pavaicāt: «Kur tad lietā ir tas viss, par ko sludināts presē?» - tad izrādījās, ka vainīgs ir pats prokurors,» atcerējās A. Pundurs.
Strīķe sodījusi pat tiesnešus
Vaicāts, vai viņš var kaut ko sīkāk pastāstīt par J. Strīķes vēstulēm ar prasību tieslietu ministram, tagadējam J. Strīķes partijas vadītājam Jānim Bordānam, atstādināt no amata Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju Sandru Strenci, A. Pundurs skaidroja: «Dzirdējis par to esmu. Problēma jau nav Strencē vai kāda citā personā. Problēma rodas tādējādi, ka KNAB nespēja savākt pierādījumus ne krimināllietai, ne administratīvai lietai, ne disciplinārlietai. Tādā situācijā būtu normāli, ka KNAB to krupi norītu. Bet, nē - nespējot panākt no prokuroriem apsūdzību celšanu un no tiesnešiem notiesājošu spriedumu, KNAB (tālaika) vadība vērsās pie konkrētiem saviem uzticamiem politiķiem un paziņoja, ka tā vai cita (tiesu sistēmas) amatpersona - prokurors vai tiesnesis - ir sliktais un viņš ir jāatbrīvo no amata tāpat, bez tiesas, bez pierādījumiem. Pietika vien ar to, ka tā vai cita amatpersona KNAB nebija iepatikusies. Ņemot vērā to, ka daudzas amatpersonas, to skaitā politiķi, tik tiešām baidījās no KNAB, viņi neiedrošinājās iebilst un paziņot, ka patiesībā pilnībā uzticas personai, kura kaut kādu iemeslu dēļ tobrīd bija kritusi KNAB nežēlastībā. Tā bija tā metode, kā varēja panākt gan Strences, gan jebkura cita cilvēka atstādināšanu. Tieši tas jau arī grauj tiesiskas valsts pamatus, ja viena amatpersona pret otru var uzrakstīt kaut kādu vēstuli un tādējādi noņemt no amata tiesas priekšsēdētāju bez pierādījumiem. Tas saucas - patvaļa. Tā nav tiesiska valsts.
Tā vietā KNAB vajadzēja saprast, ka nospiedošā savā vairākumā prokurori un tiesneši ir parasti cilvēki un nav nekādi ļaunie. Viņi palīdzēs, dos padomus pierādījumu vākšanā un to nostiprināšanā; tiesneši, redzot pietiekamu pamatojumu, dos sankcijas. Ja oligarhu lietā neizdevās iegūt pierādījumus, vajadzēja ar to samierināties un to krupi norīt un darīt tā, lai nākamajā reizē viss darbs izdotos. Ar netīriem līdzekļiem labus mērķus sasniegt nevar. Tas tikai noved pie patvaļas, anarhijas,» skaidroja A. Pundurs.
Politiskais piesegs acīmredzams
Vaicāts, vai J. Strīķes tieksmi pārvaldīt valsti virzīja pašas varaskāre un ambīcijas vai arī aiz viņas muguras tomēr stāvēja kāds konkrēts politisks spēks, A. Pundurs teica: «Nelolosim ilūzijas par absolūto valsts neatkarību. Nebūsim tik naivi. Ja padomju laikā kandidatūras svarīgākajiem amatiem tika saskaņotas kompartijas politbirojā, tad mūsdienās svarīgākās kandidatūras tiek saskaņotas ar ASV vēstniecību. Tika publiskoti WikiLeaks dokumenti, no kuriem bija redzams - kādas tik personas nebija skrējušas uz ASV vēstniecību, lai tiktu tuvāk pie siles. Visa KNAB koncepcija un darbības metodes nāca no ārzemēm. To saturs bija: pirmkārt, vajag radīt sabiedrībā naidu un neiecietību pret korupciju, lai par korupciju varētu sodīt pat tikai uz nelielu aizdomu pamata - ka droši pierādījumi korupcijas apkarošanas krimināllietās nav vajadzīgi; otrkārt, vajag radīt bailes no korupcijas apkarotājiem; treškārt, apkarošanas propagandas pasākumiem vajag piesaistīt sev uzticamu presi; ceturtkārt, nedrīkst visiem uzticēties - prokurorus un tiesnešus jāsadala labajos un sliktajos. Kārļa Marksa komunisma idejas jau bija labas, bet, kad tās sāka realizēt dzīvē, plūda asins upes. Tagad daži mēģina kūdīt sabiedrisko domu, ka oligarhu krimināllietas neveiksmē vainīgais ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Grūti iedomāties, kā ģenerālprokurors varēja likt tam visam kādus reālus šķēršļus. Vienīgā Kalnmeiera vaina bija tā, ka vienā brīdī prokuratūra atļāvās pateikt KNAB: pietiek tik ilgi slepeni noklausīties, visu noklausīto ir beidzot jārealizē. Realizēt neizdevās. Tā vietā, lai samierinātos ar neveiksmi, revolucionārais grupējums panāca parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi, kurai tagad jānodarbojas ar absurdu uzdevumu - jāmeklē vainīgie tam, kādēļ KNAB nesavāca pietiekamus pierādījumus apsūdzību celšanai. Izbrīna tas, kā tagad presē var pilnīgi brīvi izmantot operatīvās lietas materiālus, kuru izcelsme ir acīm redzama - tie ir nozagti. Tagad jau ir pilnīgi skaidrs, ka pašā tā saucamajā oligarhu kriminālprocesā neviens ar Krimināllikumā paredzētu sodu sodīts netiks, bet tagad šī lieta tiek izmantota kā politisko cīņu ierocis. Atminos, ka tika tiesātas amatpersonas par žurnālistes Ilzes Jaunalksnes sarunu nelikumīgu noklausīšanos. Oligarhu krimināllietā nelikumīgas rīcības ar slepeno informāciju ir daudz skaļākas un apjomīgākas. Atminos - notiesāja arī KNAB darbinieku (Ruslanu) Balakleiski par to, ka tika noplūdināti krimināllietas materiāli. Bet te noplūdināta vesela operatīvā lieta, ieraksti, kas veikti mēnešu un pat gadu garumā. Par to tak vainīgajiem būtu jāatbild! Nezinu, vai kādu par to tiesās, un, ja netiesās, tad tas būs apliecinājums, ka likuma priekšā mūsu valstī visi nav vienādi. Izskatās, ka šīs operatīvās lietas zagļi bauda konkrētu politiķu atbalstu,» sarunas nobeigumā secināja Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas bijušais prokurors.