Mājokļu cenas jūlijā noteikti netika līdzi sviesta cenām, bet cienījami spēkojās ar transportlīdzekļu īpašnieku obligātās civiltiesiskās atbildības (OCTA) polišu cenu kāpumu par otro vai trešo vietu cenu pieauguma sacensībā.
Šeit nosaukti tādi cenu pieaugumi, par kuriem cilvēki vairāk runā, nepārlūkojot pilnīgi visu preču cenas. Noteikti savu daļu šajās sacensībās garām nepalaida arī medikamentu tirgotāji un kopsolī ar mājokļu cenām iet būvmateriālu cenas ar koksni priekšgalā. Principiālais cēlonis cenu pieaugumam ir tas, ka Eiropas Centrālā banka jūlijā, līdzīgi kā katru mēnesi jau kopš 2014. gada, emitēja un izdalīja sev draudzīgām finanšu iestādēm 52 miljardus eiro (tas ir salīdzinoši maz, citos mēnešos bija 80 miljardi). Tās tad nu lūkojas, kur šo naudu likt, tajā skaitā uzpērk sviestu, koksni un nekustamos īpašumus ar mērķi uzpūst cenu burbuli un pārdot spekulāciju objektus īstajā brīdī pirms burbuļa plīšanas. Kuriem baņķieriem tas izdosies, tie vienkārši fiksēs daudzmiljardu peļņu jeb pārpalikumu pēc aizņēmumu pamatsummas atdošanas ECB, bet zaudētāji dosies uz ECB palūgt nākamo aizdevumu, ar kuru nosegt savus zaudējumus tā, ka tos vispār neviens nemana. Tieši šādu zaudējumu segšana jau bija iemesls, kāpēc ECB vispār ķērās pie eiro papildemisijas.
Latvijā tikai valdība kvalificējas papildu eiro saņemšanai, jo Latvijas Banka un citas eiro zonas valstu bankas ECB uzdevumā uzpērk valstu parādzīmes. Latvijas privātais sektors ir spiests pret eiro atdot reālus labumus - Latvijas sviestu un koksni. Šādu mazattīstītām valstīm raksturīgu eksportpreču kustību iekustināt ir vieglāk nekā augsto tehnoloģiju produkcijas noietu. Līdzīgi arī naudas ieguldīšana mājokļos ir intelektuāli viegla un Latvijā jau apgūta darbība, no kuras neattur iepriekšējā cenu burbuļa plīšanas pieredze.
Mājokļu segmentu kopējā cenu paisumā varētu nekādi nepiesaukt, vadoties tikai no tā cenu pieaugumu, kādu uzrāda Arco Real Estate un Ober Haus. Jūlijs kļuvis par kārtējo mēnesi, kad ar +18 eiro iznācienu izceļas Latio. Tas ietilpst Latio šā gada stilā, jo februārī bija +27 eiro un aprīlī +19 eiro. Abas pārējās šeit norādītās firmas uzrāda vienmērīgāku cenu pieauguma bez tāda mēneša, kurā cenas vispār nebūtu mainījušās, kā Latio ziņoja par jūniju. Tomēr Latio uzrādīto cenu atrāviens no konkurentu uzrādītajām cenām šā gada garumā ir audzis gandrīz katru mēnesi un kopumā ļoti pamanāmi. Tas gan nenozīmē, ka tagad visiem mājokļu pārdevējiem jāizmanto tikai un vienīgi Latio starpniecība, lai pārdotu mājokli visdārgāk, bet neviens mājokļa pircējs nedrīkst spert Latio savu kāju, lai no viņa neprasītu daudz vairāk naudas, nekā prasa Arco Real un Ober Haus kārtotajos darījumos. Ja tā tas būtu, tad pārdevēji ar pircējiem nesatiktos un nekādu darījumu nebūtu. Grūti pieņemt arī tādu versiju, ka augstie pieauguma rādītāji būtu nevis Latio izveidotās vidējo cenu rēķināšanas metodikas rezultāts, bet Latio vadītāja Edgara Šīna vēstījums jeb parodija par mājokļu cenu burbuli un atsauce uz tiem brīdinājumiem, ar kādiem E. Šīns izcēlās tā sauktajos treknajos gados.