Ģenerālis Krēsliņš: Jāatklāj, kurš noplūdināja "Rīdzenes sarunas"

Jāpēta, kādēļ noplūda informācija no KNAB; jāpēta, vai noplūdušās sarunas atbilst patiesībai, vai runātāji tās nav sarunājuši apzināti; jāpārbauda, vai tiesa deva atļauju noklausīties visas «Rīdzenes sarunās» minētās personas; jānoskaidro, kāda bija KNAB un Vienotības saikne krimināllietas izmeklēšanā – daloties iespaidos par tā dēvētās oligarhu krimināllietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu, Neatkarīgajai pauda atvaļinātais brigādes ģenerālis, Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Kārlis Krēsliņš.

Lai arī K. Krēsliņš nav izmeklēšanas komisijas loceklis, viņš kā klausītājs klātienē ir vērojis komisijas līdzšinējo darbu. Ņemot vērā ģenerāļa pieredzi un kompetenci, darbojoties Saeimas aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, Neatkarīgā lūdza viņam skaidrot, kāpēc sacelta jezga ap 2016. gada decembrī izbeigto krimināllietu Nr. 16870000911.

Jāatmasko noplūdinātāji

Krēsliņš norādīja, ka arī viņam nav skaidrs, vai notiek diskusija par autentiskām, ar tiesas sankcijām slepeni noklausītām sarunām, vai arī par literāru darbu, kur patiesība sajaukta ar izdomājumiem. Ģenerālis aicināja raudzīties uz notiekošā skandāla pamatiemesliem: «Krimināllietas materiāli tiek izmantoti politiskai cīņai. Ir radusies jauna partija, un tai nepieciešams iezīmēties ar aktivitātēm. Piekrītu, ka daudzi cilvēki ir neapmierināti [ar valsīt notiekošo], un tagad šī neapmierinātība tiek uzkurināta ar krimināllietas materiālu publiskošanu. Ņemšanās ar politiku neļauj paskatīties uz notikušā būtību. Pats būtiskākais šajā stāstā ir pētīt, kā šie materiāli ir noplūduši no izmeklēšanas iestādes. Atminēsimies, ka jau pirms šo sarunu noplūdes no KNAB vairākkārt noplūda informācija un pazuda arī nauda. Tādas lietas ir nepieļaujamas. Visu šo laiku starp KNAB priekšnieku un viņa vietnieci ir notikusi cīņa. Tagad sanāk tā, ka komisijas, kuras atlasīja un rekomendēja balsojumam Saeimā [KNAB priekšnieka amatam] Normundu Vilnīti vai Jaroslavu Streļčenoku, nebija kompetentas? Tad sanāk, ka arī Saeima, balsojot par komisijas izvēlētajām KNAB priekšnieku kandidatūrām, kļūdījusies? Ar kašķiem KNAB vadībā iestādes darbs tika paralizēts, un tas radīja labvēlīgu augsni amata noziegumiem. Tagad parlamentārās izmeklēšanas komisija rosina precizēt likumus un normatīvos aktus. Tas viss ir labi. Bet jāpēta jau nelaimes sakne, un tā ir slepenas informācijas noplūde no izmeklēšanas iestādes. Ja bijušais premjerministrs pasaka, ka politiskās partijas izmatojušas drošības struktūras, lai šīs sarunas uzsāktu noklausīties, tad man nav nekāda pamata tam neticēt. Taču šie svarīgie jautājumi komisijā nez kādēļ vēl netiek cilāti.»

Spiegoja politiskiem mērķiem?

Krēsliņš uzskata, ka parlamentāriešiem vajadzētu noskaidrot, kādiem mērķiem sarunas tika noklausītas un kādēļ tām tiek piešķirta tik liela nozīme tieši tagad, un kā izpaudusies KNAB saikne ar politiķiem. «Saprotams, ka neviena politiskā partija jau nelika savu parakstu zem rīkojuma uzsākt konkurējošas partijas pārstāvju sarunu noklausīšanos. Saprotams, ka tādas lietas notiek savādāk. Bet ir taču zināms par pastāvošo saikni starp KNAB un politiķiem. Piemēram, Andrejs Judins tagad saka, ka viņš kā mācībspēks konsultējis KNAB izmeklēšanu šajā krimināllietā. Man rodas jautājums: ja tas ir tā, tad kādēļ parlamentārās izmeklēšanas komisijas pirmajā sēdē tik daudz bija jāapspriež Inguna Sudraba? Tāpat komisija varēja analizēt, kādos sakaros ar KNAB bijuši citi izmeklēšanas komisijas locekļi. Bet ne jau tā ir šīs komisijas sūtība. Tai pirmām kārtām jāpēta, kā noplūda informācija un vai netika pieļautas arī citas kļūdas. 2011. gadā, kad tika uzsākta krimināllieta, Juta Strīķe pildīja KNAB vadītājas pienākumus. Kas tad tas bija par iemeslu, kas neļāva KNAB kvalitatīvi izmeklēt šo krimināllietu? Ja viņai nepietika resursu, tad tā arī tagad vajag pateikt. Tagad tas viss izskatās ļoti dīvaini. Vēl viena dīvainība. Valdis Zatlers pateica, ka viņš tic šīm sarunām, jo viņam pats Šlesers sacījis, ka zinot par to, ka viņu - Šleseru - noklausās. Ja tas ir tā, tad kā var ticēt šo sarunu autentiskumam? Ja cilvēki zina, ka viņus noklausās, viņi var dzīt jokus vai teātri spēlēt. Tagad arī es zinu, ka manu telefonu noklausās. Man pret to nekas nav iebilstams. Taču, kā es teicu toreizējam SAB direktoram Jānim Kažociņa kungam, man nav nekas iebilstams, ka mani noklausās, bet es esmu pret to, ka manas sarunas pēc tam tiek izmantotas politiskiem mērķiem.»

Trūkst loģikas

Ģenerālis norādīja, ka būtiski izmeklēšanā noskaidrot patiesos runātājus un pārbaudīt, par kurām personām ir bijusi tiesas sankcija tās klausīties un par kurām ne. K. Krēsliņš atminējās, ka ne reizi vien dzīvē sastapies ar gadījumiem, kad teiktais tiek citādi interpretēts vai teiktā fragmenti izrauti no konteksta un tam tiek piešķirta pavisam cita jēga.

«Vēl viens būtisks jautājums - cik bieži Rīdzenes sarunās minētās personas tikās, lai sarunātos? Spriežot pēc visa, viņi ir aizņemti cilvēki. Tagad mums cenšas iestāstīt, ka kopumā viņi runājuši kādas septiņdesmit stundas. Vai tas nozīmē, ka šie aizņemtie cilvēki tur viesnīcā sēdēja caurām dienām, runāja un mājās nemaz negāja? Vēl jautājums - kurus konkrētus cilvēkus Augstākā tiesa ļāva noklausīties? Vai patiesi visus tos, kuri ir noklausīti? Vai bija atļauja noklausīties, piemēram, Jāni Dūklavu? Es to nezinu, bet arī tas ir jāpārbauda. Taču es pagaidām neredzu, ka komisijai būtu vēlme to pārbaudīt. Tā vietā ilgi un gari tiek runāts, kā numurēt protokolus - Nr. 1 vai Nr. 2. Kādēļ tāda ņemšanās ap Sudrabas pielaidi valsts noslēpumam? Ja Saeimas deputātam šo pielaidi vajag, tad viņš to saņem.»

KNAB saite ar Vienotību

Jautāts, vai izmeklēšanas komisijas otrās sēdes laikā neradās sajūta, ka komisijas loceklis Andrejs Judins cenšas torpedēt izmeklēšanas komisijas sēdes norisi; vai viņš nemēģina prokurorus un virsprokuroru padarīt par peramiem zēniem, uz kuriem novelt visu vainu, ģenerālis atbildēja: «Man tāda sajūta tiešām bija. Andrejā esmu vīlies. Jau pirmajā komisijas sēdē manīju, ka viņš sāka ņemties ap Sudrabu [kā komisijas vadītāju] par to, ko viņa ir vai nav teikusi. Līdzīga ņemšanās no viņa puses notika arī otrajā komisijas sēdē, piemēram, kaut vai ap to, ar kādu skaitli numurēt sēžu protokolus.

Daudzi cilvēki jau saprot, ka KNAB vadītāji Juta Strīķe un Juris Jurašs ar Vienotību bija labās attiecībās. Pie visa tā neaizmirsīsim arī par t.s. Rēzeknes burtnīciņām. Solvita Āboltiņa kā parlamentārais uzraugs kontrolē visus drošības dienestus. Man šķiet, ka tieši Vienotība nevēlējās, lai šī krimināllieta nonāktu tiesā, un attiecīgi arī KNAB to negribēja. Tad tiesā, izmeklējot šo krimināllietu un pārbaudot pierādījumus, varētu atklāties šī saikne starp partiju un KNAB. Atminēsimies Vienotības kvēlo vēlmi, lai komisijā strādātu tieši Judins. Tas viss raisa nopietnas pārdomas, jo īpaši vērojot Judina darbu komisijā.»