Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība), rezerves brigādes ģenerālis, militārais zinātnieks, profesors, Latvijas Šaušanas federācijas prezidents Kārlis Krēsliņš intervijā Neatkarīgajai pamato savus uzskatus par Latvijas drošības politiku.
- Vērojot norises pasaulē un Eiropā - kas būtu jāmaina Latvijas priekšstatos par savu drošību?
- Biju starptautiskā konferencē Londonā, kur runāja par masu iznīcināšanas ieročiem. Tur izteicu ideju, ka plašsaziņas līdzekļi būtu iekļaujami masu iznīcināšanas ieroču sarakstā. Konferences dalībnieki to uzņēma ar aplausiem.
Es paskaidroju, ka - viena lieta ir cilvēkus iznīcināt fiziski, otra - padarīt viņus par zombijiem. Ir hibrīdkarš… Un, ņemot vērā kaut vai to puisīti, kurš Ukrainā esot ticis sists krustā, es kā cilvēks, tam noticot, arī būtu gatavs ņemt rokās ieroci un cīnīties pret neģēļiem, kuri spēj kaut ko tādu izdarīt. Bet - tās izrādās viltus ziņas. Tiesa, tagad cilvēki ir kļuvuši uzmanīgāki. Stratēģiskās komunikācijas centrs pēta, ko šajā ziņā varētu darīt. Tomēr - tā ir nopietna XXI gadsimta problēma. Mēs ar to savā ziņā sastopamies arī tad, kad runājam par bijušiem vai esošiem notikumiem Latvijā. Ja rodas nepieciešamība, cilvēki ņem vienu vai otru notikumu un sāk to apspēlēt, sāk to izmantot, piemēram, kā priekšvēlēšanu aģitāciju. Tas viss ir jāvērtē nopietni.
- Cik lielā mērā to, ko jūs sakāt, var saistīt ar politiskās elites atbildības trūkumu? Piemēram, jūs nesen rakstījāt par 2009. gada janvāra notikumiem un secinājāt, ka faktiskais atbildīgais par to, kas tad notika, tā arī nav uzrādīts.
- Jautājums te ir par to, ka vienmēr ir jābūt līdzsvaram starp tiesiskumu un atbildību. Jā, ir tiesības organizēt dažādus pasākumus. Tās izmantoja arī 2009. gada janvārī. Ir zināmi cilvēki, kas to organizēja. Šie cilvēki to organizēja, uzbudināja cilvēku masu, bet pēc tam, kad notika veikalu demolēšana, mašīnu apgāšana, akmeņu mešana Saeimas logos… viņi pazuda. Bet - ja kāds organizē pasākumu, tad būtu normāli, ja organizētāji to uzraudzītu līdz beigām. Tādēļ man liekas dīvaini, ka ir zināmi organizatori, bet - kad notiek izmeklēšana un tiesu prāvas, par organizatoriem un viņu vietu šajās norisēs neko nedzird. Tātad - tiem, kas organizē šādus pasākumus, ir jāprognozē arī sekas un jāatbild par tām.
- Atgriežamies pie drošības. Cik liels, vērojot notiekošo, ir tieši Latvijas apdraudējums? Un - par kādiem resursiem kaut vai jūsu pieminētā informatīvā kara sakarā mums būtu jādomā? Manuprāt, mūsdienu informācijas telpā, arī sociālajos tīklos vajadzīga intelekta klātbūtne. Kvalitāte, nevis plebejiska klišeju tiražēšana. Vai tad šīs kvalitātes līmenis nav drošības spektra jautājums?
- Tas ietilpst drošības spektrā, un tas ir reāls Latvijas apdraudējums. Esmu jau rakstījis, ka uzbrukt NATO teritorijai tad, ja ir pārliecība, ka piektais paragrāfs nostrādās, - tā jebkurai valstij ir pašnāvība. Tātad - NATO spēku klātbūtne Latvijas, Baltijas teritorijā ir atturošs faktors. Ne simtprocentīgi, bet pāri deviņdesmit procentiem var apgalvot, ka neviens NATO teritorijā neiebruks.
Nākamais. Proti - hibrīdkarš, mēģinājumi sašķelt sabiedrību. «Zaļo cilvēciņu» klātbūtne… Bet, piemēram, Somijā vai Šveicē iespēja sašķelt sabiedrību ir daudz mazāka. Jo tur ir ticība savai valdībai, valsts pārvaldei, tur ir labklājības līmenis un drošība, kuru viņi spēj uzturēt. Bet tad, ja uzticība savas valsts pārvaldei ir zema, pat ļoti zema un labklājība nav tā augstākā, iespējas sašķelt sabiedrību dažādu iemeslu dēļ ir lielas.
Te rodas jautājums - ja mūsu teorētiskais, iespējamais pretinieks gribētu šeit veikt kādas darbības, vai ir iespējams, provocējot sabiedrības sašķeltību, novest to līdz pat sadursmei? Tas jau būtu reāls apdraudējums. Nenoskaidrojuši lietas būtību (kaut vai saistībā ar tām pašām Rīdzenes sarunām), mēs nevaram uz to atbildēt objektīvi. Kas pasūtīja noklausīšanos? Ja tas bija KNAB - okey! Tā ir drošības struktūra. Bet, kā saka Indulis Emsis, kurš politikā nav iesācējs, kurš bijis arī Nacionālās drošības komisijas vadītājs, - tā bija politiska cīņa, kurā tika izmantotas drošības struktūras. Tad tas nav pieļaujams. Vajag tikt skaidrībā, kādēļ visa šī situācija radās. Ja sākotnēji veica izmeklēšanu, kādēļ šī izmeklēšana nav pabeigta? Kādēļ savulaik iesaistītie cilvēki ceļ brēku tieši tagad?
Protams, cilvēki ir negatīvi noskaņoti pret jebkādām aizkulišu sarunām. Bet, ja reakcija uz tām ir tik vien kā politiskas cīņas, tad pirmām kārtām vajag pārtraukt to, ka tās ir politiskās cīņas. Panākt, lai politiskajās cīņās nevarētu izmantot drošības struktūras - policiju, drošības policiju, KNAB vai SAB un tamlīdzīgi. Tas nav pieļaujams.
Tagad tas jau sāk izskatīties, izskatās pēc populisma. … Bet - tie ir jautājumi, kuri rada neizpratni. Primārais, kas mani un, es domāju, arī citus cilvēkus visvairāk uztrauc, ir tas, lai politiķi neizmantotu spēka un drošības struktūras savu mērķu sasniegšanai un politisko oponentu graušanai.
- Turpinām par drošību. Ja par galveno draudu tagad tiek definēts terorisms, tad kāpēc starptautisko organizāciju reakcija uz notiekošo kaut vai Eiropā ir tik gļēva un nekonkrēta?
- Es teiktu, ka Latvijā tas tā ir daļēji. Ja runāt par visu Eiropas Savienību un Rietumu pasauli, tad, jā - terorisms ir drauds numur viens…
- Itālijas problēma…
- Jā, tur tas ir numur viens. Es piekrītu, ka tādai masai cilvēku ES nav kvalitatīvi atstrādātu problēmas risinājumu. Ideja - palīdzēt nelaimē nonākušiem - pati par sevi nav slikta. Bet ES un visas mūsu demokrātiskās vērtības brauc otrā - visatļautības - grāvī.
- Jūs jau pieminējāt piekto paragrāfu. Tomēr muldēšana par reālu uzbrukumu te ir tik intensīva, ka jautāšu - vai tiešām inscenēta provokācija te var novest līdz Latvijas konfliktam ar Krieviju?
- Domāju, ka ne. Es teiktu tā - ja kāds domā iebrukt un ieņemt mūs divās vai divdesmit stundās… tas neko nedod. Nav nevienas NATO teritorijas, izņemot, sacīsim, Kanādu, Ameriku, kuru nevarētu ieņemt Krievijas karaspēks. Tikai - kādas būs sekas? Es saku - neviens nav pašnāvnieks. Un - kādi mērķi? Izraisīt trešo pasaules karu? Kādi mērķi!?
NATO vienību atrašanās Latvijā, tāpat kā atomieroči, ir atturošs faktors. Jā, var būt kaut kādi incidenti, var būt visādas kļūdas. Var būt skandāls. Bet - es neticu, ka tas radīs neprātu, kurš izraisīs trešo pasaules karu.
Speciāli radīt konfliktu - es neredzu tam mērķi. Bet - kas ir reāli? Reāli ir - šķelt sabiedrību. Un tam mēs dažreiz paši palīdzam. Protams, sabiedrībā vienmēr ir neapmierinātie. Protams, mums ir daudz problēmu. Jā, tās vajag aktualizēt… Bet - nevajag pārkāpt robežu, kad šķelšanās provocē vēlmi ķerties pie medību bisēm vai kādiem citiem ieročiem. Tam ir jāseko, un tas ir policijas uzdevums. Esmu jau teicis, ka šajās lietās vajadzētu piedalīties Zemessardzei. Zemessardzei vajadzētu palīdzēt robežsargiem vajadzības gadījumā kontrolēt robežu, lai neieplūst kādi lieli bari neparedzētu bēgļu, imigrantu… Ja šāda kontrole nav pietiekama, tad var parādīties arī visādi «zaļie cilvēciņi».
- Krievijas vēstnieks Latvijā intervijā Neatkarīgajai teica, ka NATO vienību klātbūtne Latvijā viņu neuztrauc. Viņu satrauktu attiecīgas militārās infrastruktūras veidošana. Kā Saūda Arābijā…
- Par to varētu diskutēt. Kad biju NBS štāba priekšnieks, mēs organizējām slēgtās štāba mācības par uzņēmējvalsts atbalstu. Principā Latvijai ir jābūt gatavai uzņemt papildspēkus. Tas arī ir atturošs faktors. Mēs tagad sastopamies ar to, ka atnāk vienības, un mums steidzami jāceļ kazarmas, jāveido sporta bāze, garāžas… Uzņemošajai valstij šī infrastruktūra ir jābūvē. Jautājums - cik lielā mērā un cik daudz? Saprotams, ka tas jārisina kopā ar ES un NATO - cik, kur, ko izvietojam, ko uzskatām par drošumu, kur izvietot kādus ieročus… Jo šeit tas ir atkarīgs arī no tā, kādi ir ieroči….Tas jāskatās kopā. Visās NATO valstīs.
- Vai drošības joma ir pietiekami sakārtota no likumdevēja puses?
- Nav! Es uzskatu, ka mums tagad, 21. gadsimtā, pirmais uzdevums būtu - pārskatīt valsts vai nacionālo militāro stratēģiju. Mēs to saucam - Aizsardzības koncepcija. Tā būtu jāpārskata. Kādēļ? Pirms iestāšanās NATO mēs uzskatījām, ka primāra ir totālā aizsardzība, teritoriālā aizsardzība. Bet jaunā stratēģija ir - NATO kolektīvā aizsardzība. Tas ir atturošs faktors. Jā, mēs dodam NATO tik, cik tiek prasīts. Ne mazāk. Bet mums pašiem tālāk jāuzlūko šī totālā vai visaptverošā aizsardzība no cilvēku viedokļa. Lai te nerastos «zaļie cilvēciņi». Pastāv hibrīdkari, rit cīņas informatīvā laukā. Atbilstoši šai situācijai ir diezgan būtiski jāpārstrādā mūsu militārā stratēģija.
Domājot, piemēram, arī par to, kas vajadzīgs Zemessardzei? Vai tai vajadzīgas bruņumašīnas? Vai tai jābūt tādam aprīkojumam, lai Zemessardze varētu palīdzēt policijai, robežsargiem kontrolēt teritoriju? Ne tik daudz liekot uzsvaru uz to, ka viņi cīnīsies pret tankiem konvencionālā karā. Tad arī parādītos konsekvence - ko iepirkt, kādas ir prioritātes.
Mums ir skaidrība par to, ko mēs dodam NATO, kolektīvajai aizsardzībai. Tā ir viena lieta. Bet - mūsu valsts aizsardzības koncepcijai vajadzīga otra sadaļa. Sadaļa, kura raksturo, kura pamato visaptverošo aizsardzību. Ja, piemēram, valsts iekšienē sākas visādi nemieri, kā darboties šajā situācijā? Mums taču ir visādi ierobežojumi. Zināms, ka 2009. gadā, kad notika visi tie pasākumi, mēs nevarējām izmantot pat Zemessardzi. Mums pārmeta - kāpēc neizmantojāt? Bet - mēs to nevaram… Šīs lietas ir jāsakārto. Mans viedoklis - Zemessardzei nevajadzētu būt bruņoto spēku sastāvā. Tā varētu būt atsevišķa struktūra, kura gan ir saistīta ar Aizsardzības ministrijas budžetu. Taču uzsvars tās darbībai pamatā tiek likts uz palīdzību tad, ja rodas nekārtības valsts iekšienē.
Vēl viens diskutējams jautājums. Vai mūsu nelielās Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas varētu būt viena ministrija? Ja vērtēt šīs jomas mācību iestādes, tad es uzskatu, ka uz Nacionālās aizsardzības akadēmijas bāzes (var to nosaukt citādāk - par Drošības akadēmiju) būtu sagatavojami gan bruņoto spēku, gan policijas virsnieki, gan citu drošības struktūru speciālisti. Tur visi fiziskās drošības spēku pārstāvji varētu mācīties, pilnveidoties, tur varētu gatavot arī kiberaizsardzības speciālistus.
- Jautājums nevis ģenerālim, bet politiķim. Kā jūs uztverat tautas vēlēta prezidenta ideju? Un Andra Plotnieka ieteikumu tā vietā labāk izvēlēties mažoritāro parlamenta vēlēšanu sistēmu?
- Es gluži vai atbalstītu abas idejas. Pirmkārt, es atbalstu tautas vēlētu prezidentu. Nepārprotami. Esmu jau teicis, ka patlaban piecdesmit viens cilvēks reāli nosaka visu, kas notiek valstī. Kas būs prezidents, kas būs premjers, ministri… Otrs - par vēlēšanu sistēmas maiņu varētu diskutēt. Tas būtu vērtīgs diskusiju objekts.
- Kāda šajos atjaunotās neatkarības gados bijusi valsti raksturojošo resursu kvalitāte? Vai Latvijas simtgadi sagaidām ar pienācīgu savas valsts apziņu un stāju?
- Es vienmēr turu prātā to, cik cienīgi Baltijas valstis izskatījās visās deviņdesmito gadu sākuma sanākšanās. Kā runāja, kā uzvedās… Mums bija pašcieņa.
Tad, kad vēl biju pasniedzējs Žukovska akadēmijā, es lekcijas vienmēr sāku ar tādu kā politinformāciju. Un klausītāji to gribēja. Pēc tam uzzināju, ka aiz tāfeles tas, ko saku, bija dzirdams arī citas katedras auditorijā. Tur pasniedzēji nāca uz manu politinformāciju neoficiāli.
Tas, kā mēs - Baltijas valstis - uzvedāmies, mūsu cīņas ceļš bija paraugs, tas radīja ļoti lielu cieņu. Labi, tagad situācija ir mainījusies… bet tad mūs uztvēra ļoti labi.
Taču tagad mums derētu pamācīties arī no pagātnes kļūdām. No savas vēstures. Derētu pamācīties no tā, kas bija mūsu pagātnē… Kur bija mūsu kļūdas? Kā tas viss notika? Viss nebūt nebija tik vienkārši. Un es uzskatu, ka pašlaik mēs daļēji atkārtojam to, kas notika toreiz. Piemēram, daudzi cara armijas virsnieki pārnāca Latvijas armijā. Tie bija virsnieki, kuri daudz zināja un daudz ko izdarīja. Taču - daudzus no viņiem pastūma malā un aizmirsa. Piemēram, ģenerāli Radziņu.
Tagad, kad Latvija pēc PSRS sabrukuma ir atjaunojusi savu neatkarību, situācija zināmā mērā atkārtojas. Atkal nāca virsnieki, kuri pameta dzīvokļus, labklājību, karjeru Latvijas dēļ. Bet - viņi atkal tika nobīdīti malā. Ņemsim kā piemēru Jūras spēkus. Es uzrakstīju grāmatu Gods kalpot Latvijai, kur to visu aprakstu. Savdabīgu grāmatu uzrakstīja Ģirts Valdis Kristovskis. Viedokļi var būt dažādi. Tikai - nevajag melot.
- Kādas ir jūsu paša attiecības ar Latvijas valsts simtgadi?
- Latvijas simtgadei esmu sagatavojis trīs grāmatas. Šoruden iznāks No lauku puikas līdz ģenerālim. Otrā ir jau pieminētā. Un trešā, ko es rakstu un gribu izdot nākamgad, - No ģenerāļa līdz Saeimas deputātam. Tajā izmantoju savu dienasgrāmatu. Varbūt rakstu pārāk atklāti. Jo - iedevu uzrakstīto lasīt pulkvedim Jānim Melderim, bet viņš teica: «Kārli, tagad tu to nepublicē, publicē vēlāk…»
Taču - ja vērtēt mūsu situāciju kopumā - kas ir izdarīts? Vispārīgi, politiski kaut ko parunāt - ļa, ļa, ļa… to esam iemācījušies baigi feini. Jā, varam pasēdēt pie alus vai vīna glāzes un parunāt. Es diskusijās saviem oponentiem jautāju, bet - kur ir tavas idejas, uzliktas uz papīra? Ko tu piedāvā? Kas konkrēti ir izdarīts?