Grēkāžu lomas bijušajiem Latvijas Krājbankas (LK) prezidentiem Mārtiņam Bondaram un Ivaram Priedītim uzkrautas tāpēc, ka Latvijas valsts nevar un nedrīkst vajāt bijušo bankas īpašnieku Vladimiru Antonovu.
Latvijas valstij policijas, prokuratūras un tiesu personā nākas slēpt savu nevarību attiecībā pret valstij pusmiljardu eiro zaudējumus nodarījušo Vladimiru Antonovu. Šai slēpšanai izdomāti vairāki triki. Valsts policija izmeklēšanu it kā veikusi un vismaz divas krimināllietas atdevusi prokuratūrai un prokuratūra - tiesām. Vienas lietas iztiesāšana norit jau vairākus gadus, bet otras lietas 183 sējumi tiek vadāti šurpu turpu starp prokuratūru un tiesu, kas pamanījusi, ka lieta nav noformēta atbilstoši likuma prasībām. Sāktais tiesas process norit sabiedrībai slēgtā režīmā. Pirms tam policija atteicās pateikt, pret kurām it kā piecām, it kā sešām personām tā cēlusi apsūdzības, bet neiebilst presē klīstošajiem pieņēmumiem, ka V. Antonova starp apsūdzētajiem esot. Šāda putrošanās notiek tāpēc, ka policijas paziņojums par savu nespēju atklāt V. Antonova vainu LK izputināšanā būtu pārāk bezkaunīgs, bet arī godīgi atzīt Latvijas nespēju dabūt V. Antonovu rokā nav labi. Savu iniciatīvu un LK noguldītāju naudu kompensācijas prasīšanai no V. Antonova ir ieguldījis LK likvidators. Tomēr šīs prasības tik un tā ir koncentrējušās I. Priedīša un M. Bondara virzienā. Krievijas biznesa laikraksts Vedomosti informē, ka V. Antonovs tur nevis slēpjas, bet tērzējot ar savas valsts Centrālo banku par to, ar kādiem pseidonīmiem jeb viņa bijušo darbinieku uzvārdiem viņam būtu pieklājīgi pārņemt divas Krievijas komercbankas.
Divi prezidenti - divi ceļi dzīvē
Kopš bankas slēgšanas 2011. gada novembrī par profesionālu grēkāzi strādā Ivars Priedītis, kuram nelaimējās būt pēdējam bankas prezidentam. Pāris mēnešus viņš pavadīja cietumā, tagad pāris reižu gadā sēžas uz apsūdzēto sola hronoloģiski pirmajā kriminālprocesā un noteikti neizspruks arī no otrā procesa. Šā gada jūnijā slepenībā notikusi tiesa apmierināja civilprasību par 15 miljoniem eiro, kas būtu jāpiedzen solidāri no septiņiem cilvēkiem, kuri darbojušies vairākos pēdējos LK valdes sastāvos. Vismaz no I. Priedīša neko piedzīt nebūs iespējams tāpēc, ka miljonu viņam nav. Ja viņam nauda būtu, tad viņš tagad rīkotos līdzīgi V. Antonovam.
Jūnijā pirmajā instancē pasludinātais spriedums LK likvidatora civilprasībā bijušajiem LK vadītājiem atdeva LK procesiem jau sen zudušo publicitāti, jo viens no atbildētājiem ir I. Priedīša priekštecis bankas prezidenta amatā Mārtiņš Bondars, kurš atstāja darbu bankā divus gadus pirms tās sabrukuma. Ticami, ka jau tad bija sākusies LK iztukšošana, lai apmaksātu V. Antonova afēras visā pasaulē, bet daudz mazāk ticami, ka daļa šīs naudas tieši šogad transformējās M. Bondara skaļajā priekšvēlēšanu kampaņā, kurā viņš solīja gāzt Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Solījuma izpildes vietā sanāca tikai pieteikums uz labām sekmēm nākamajā gadā paredzētajās Saeimas vēlēšanās. Grūti apgalvot vai noliegt, ka tiesas spriedums varētu būt saistīts ar M. Bondara virzīšanos uz Latvijas politikas priekšplānu. Pašsaprotami, ka M. Bondars ir pacenties formulēt versiju par savu politisko vajāšanu.
Valstij jāslēpj savu parādi
Latvijas izvairīšanās darīt jebko V. Antonova sadabūšanai nav izskaidrojama tikai ar bailēm kārtējo reizi kļūt par izsmiekla objektu, kas no Krievijas pelnījis saņemt neko citu kā beigta ēzeļa ausis, bet nekādā gadījumā ne Krievijas pilsoni. Šā gada 27. februārī laikrakstā Dienas Bizness parādījās atgādinājums par Krājbankas naudas pārceļošanu uz valstij piederošo uzņēmumu airBaltic.
Principā tas jau bija zināms, bet tik un tā ir svarīgi, ka tagad publiski zināmi pieturas punkti, pēc kuriem LK likvidatoram vajadzētu atprasīt no airBaltic 70 miljonus eiro. Ja tā, tad Latvijai V. Antonovs vajadzīgs tikai tāpēc, lai ar viņu izlīgtu. Latvijai jāpiedod viņam pusmiljarda eiro izķeksēšana no Latvijas ekonomikas pret solījumu gādāt, lai prasība pret airBaltic neparādītos vispār nekad. Latvijas valdība jau vairākus gadus runā par investora piesaistīšanu airBaltic, bet tās ir tukšas runas, kamēr šādas prasības parādīšanās nav izslēgta. Nav iedomājams nopietns investors, kurš varētu nepamanīt avīzē izteiktu brīdinājumu, ka viņa ieguldījums uzņēmumā draud aiziet kreditoru prasību apmierināšanai; un diez vai investoru mierinās fakts, ka tad daļiņa šīs naudas pienāktos arī LK noguldītājam Raimondam Paulam.
Lietas būtība bija V. Antonova iecere kļūt par airBaltic līdzīpašnieku aiz toreizējā uzņēmuma prezidenta Bertolda Flika pseidonīma. Proti, B. Fliks pieteicās nopirkt pusi no uzņēmuma pamatkapitāla, kad to pārdot izlēma Skandināvijas aviokompānija SAS. Tādas naudas B. Flikam, protams, nebija, bet bija shēmas, kā iegūt airBaltic zaudējumos norakstītu naudu, ko ieguldīt atpakaļ uzņēmumā kā pamatojumu uzņēmuma īpašumtiesību pārņemšanai. Šāda naudas aprite nevar notikt momentā, tāpēc bija vajadzīga arī LK nauda. Nodoms bija to tikai uzrādīt īstajā brīdī, kad jānoformē airBaltic privatizācija. Visticamāk, ka mahināciju lielais mērķis bija pārņemt airBaltic īpašumtiesības drīzai pārdošanai ar solīdu uzcenojumu, kas izskatījās iespējami līdz 2008. gada ekonomiskajai krīzei. Tā pievienoja airBaltic fiktīvajiem zaudējumiem reālos zaudējumus, kuros LK nauda iestrēga un grozās līdz šai baltai dienai.
