Atspēko mītus par sociālo darbu

Latvijā pašvaldību sociālajos dienestos strādā gandrīz 1300 sociālo darbinieku. Sociālie darbinieki strādā arī daudzās citās iestādēs, nevalstiskās organizācijās sociālajā jomā, bērnunamos, pansionātos, dienas centros, arī slimnīcās. Viņu pienākumu loks ir plašs – sākot ar atbalstu klientam dažādu sociālo problēmu risināšanā, palīdzību klientam attīstīt spējas risināt personiskās un sociālās problēmas, atbalstu piesaistīt sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personai un beidzot ar izglītošanu.

Ar sociālā darbinieka palīdzību grūtībās nonākušajiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas, aprūpe un uzmanība, lai cilvēks justos vajadzīgs un iekļautos sabiedrībā. Tomēr, kā liecina Labklājības ministrijas veiktais pētījums, lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir vispārīgs priekšstats par sociālā dienesta darba uzdevumiem un to reālo veikumu. Un ne tikai par sociālo dienestu kā iestādi. Arī par sociālo darbu un sociālajiem darbiniekiem ir daudz maldīgu priekšstatu. Labklājības ministrijas speciāliste Ilze SkrodeleDubrovska norāda, ka sarežģītu sociālo problēmu risināšanā atsevišķām personām vai ģimenēm bieži ir nepieciešama palīdzība, lai atrastu piemērotāko esošajai situācijai un savām vajadzībām efektīvāko risinājumu. Lai palīdzētu cilvēkiem noteikt, mazināt un risināt šīs problēmas, liela nozīme ir sociālajam darbam, ko veic pašvaldību sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem.

Par sociālo darbu un cilvēkiem, kas to veic, sabiedrībā valda diezgan daudz mītu. Labklājības ministrijas Metodiskās vadības un kontroles departamenta direktores vietniece Ilze Skrodele-Dubrovska (attēlā) atspēko dažus no mītiem.

1. mīts.

Sociālie darbinieki strādā tikai pašvaldību sociālajos dienestos

Nē. Liela daļa sociālo darbinieku tiešām strādā pašvaldību sociālajos dienestos, taču jūs viņus sastapsiet arī nevalstiskajās organizācijās, slimnīcās, dienas aprūpes centros, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās (pansionātos un bērnunamos), dienas centros, krīzes centros, naktspatversmēs, pusceļa mājās, grupu mājās un dzīvokļos. Arī ieslodzījuma vietās, probācijas dienestā un citās institūcijās.

2. mīts.

Sociālie darbinieki strādā tikai ar nabadzīgajiem un piešķir viņiem pabalstus

Protams, ja personai vai ģimenei trūkst naudas vai ja tās nav pietiekami, tad sociālais darbinieks nereti sniedz arī sociālo palīdzību. Te runa ir par pašvaldību pabalstiem. Bet tas ir tikai viens no resursiem sociālajā darbā, un trūcīgas, maznodrošinātas personas ir tikai viena daļa no sociālo darbinieku klientu loka. Sociālais darbs ir apzināta un plānveida izvērtējumā balstīta profesionāla darbība, kuras misija ir radīt apstākļus un piedāvāt iespēju visiem cilvēkiem, attīstot viņu pašu potenciālu un piesaistot resursus, pašiem mainīt savu apgrūtinošo sociālo situāciju.

3. mīts.

Sociālais darbinieks var atrisināt jebkuru situāciju un problēmu

Tas nav iespējams. Bieži sociālie darbinieki palīdz satikties cilvēkiem, kuriem trūkst resursu, ar resursiem - sociālajiem pakalpojumiem, sociālo palīdzību utt. Taču būtiskākais ir tas, ka sociālie darbinieki kopā ar klientu izzina un meklē arī cilvēka paša stiprās puses un iekšējos resursus. Tos pēc tam klients pats, ar sociālā darbinieka atbalstu, var pilnveidot savas sociālās situācijas uzlabošanai vai atsevišķos gadījumos - nepasliktināšanai.

4. mīts.

Sociālais darbinieks ir glābējs, kurš strādā 24 stundas septiņas dienas nedēļā

Sociālais darbinieks nav ne glābējs, ne ugunsdzēsējs, ne ātrā palīdzība. Viņš arī nespēj acumirklī uzlabot jebkuru situāciju. Viņš neaizdod naudu, un viņam nav brīvu mājvietu, ko uzreiz piedāvāt vajadzības gadījumā. Sociālajam darbiniekam nav nekādu burvju nūjiņu. Vidējā sociālā darbinieka darba nedēļa ir 40 stundas, taču nereti viņi strādā arī vakaros pēc darba laika beigām, nedēļas nogalēs un svētku dienās, ja ir neatliekama krīzes situācija, kas jārisina. Bet diemžēl nereti sociālais darbinieks, vēloties maksimāli palīdzēt citiem, pazaudē robežu starp darbu un personīgo dzīvi. Tāpēc, lai izvairītos no pārpūles un izdegšanas, sociālais darbinieks mācās distancēties un nodalīt darbu no personīgās dzīves, lai saglabātu veselīgu dzīves līdzsvaru.

5. mīts.

Ikviens labsirdīgs, laipns un labs cilvēks var būt sociālais darbinieks

Labsirdība, laipnība ir noderīgas, pat nepieciešamas, taču ar to vien nepietiek, lai strādātu par sociālo darbinieku. Vēsturiski sociālais darbs ir radies un attīstījies laikā, kad cilvēki palīdzēja viens otram, kad kādam no viņiem bija radušās problēmas. Mūsdienās pasaulē un arī Latvijā sociālais darbinieks ir profesija, un sociālā darbinieka kvalifikāciju iegūst personas ar attiecīgu augstāko izglītību.