Dzīve oficiāli dārgāka par 3%
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) mērījumiem un aprēķiniem, dzīves sadārdzinājuma rādītājs šā gada jūnijā bijuši 3% attiecībā pret pagājušā gada jūniju.
Statistiķi nober mums priekšā nevis vienu, bet trīs dažādus inflācijas rādītājus: +3% jūnijā pret jūniju, +0,2% jūnijā pret maiju un +2% vidēji pēdējo 12 mēnešu laikā attiecībā pret vēl iepriekšējiem 12 mēnešiem. Nav manīti cilvēki, CSP darbiniekus ieskaitot, kuri prastu perfekti izpildīt mēles mežģīšanas vai burtu bīdīšanas vingrinājumu, izskaidrojot to, ar ko vidējās cenas izmaiņas atšķiras no cenu izmaiņām vidēji. Bez neizpildāmā uzdevuma izpildīšanas mēs iztiekam, dažādos laika posmos izvirzot priekšplānā tikai vienu no šiem rādītājiem.
Aizlaikos tūlīt pēc Latvijas Republikas atjaunošanas publika sekoja katra nākamā mēneša inflācijas rādītājam un vēl ceturtajam, tagad pavisam aizmirstam rādītājam - inflācijas summai kopš attiecīgā gada sākuma. Šādā veidā tauta sekoja cīņai starp ļauno inflācijas pūķi, kas bija jau nolaupījis cilvēkiem visus viņu padomju perioda uzkrājumus, un varoni, Latvijas Bankas prezidentu Einaru Repši, kurš bija uzņēmies atbrīvot Latviju no nezvēra. Toreiz inflācijas rādītāji tika pasniegti tā, lai padarītu vieglāk uztveramas viņa sekmes šajā cīņā.
Samērā nesen bija jēga sekot tikai 12 mēnešu vidējai inflācijai, jo tā bija kritērijs Latvijas uzņemšanai eirozonā. Gluži vienalga, kas tas par rādītāju un kā izdevās panākt, lai tas rādītu to, kas jāparāda, jo tagad taču eiro aizpilda mūsu makus un banku kontus.
Pašlaik aktuāla ir tikai ne vidējā, bet parastā 12 mēnešu inflācija +3%, jo tieši šo rādītāju Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi ir nosaucis par kritēriju viņa solījumam paveikt brīnumu - drukāt un laist apgrozībā līdz 80 miljardiem nevis ar vērtību, bet ar antivērtību - ar valstu un formu parādiem, t.i., parādzīmēm segtu eiro mēnesī un vienlaikus noturēt inflācijas rādītāju tuvu, bet zem 2%.
Kā redzams, M. Dragi ir apkrāpis Latviju un droši vien vairāk nekā tikai par vienu procentpunktu starp 2% un 3% inflāciju. Te atkal jāatgādina par Neatkarīgās pārtikas groza piepildīšanu katrās Lieldienās kopš 2004. gada (kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā). Liekot šajā grozā maksimāli līdzīgus produktus, šogad bija jāmaksā par 13% vairāk nekā pirms gada. CSP gan mierina, ka pat, ja pārtikai cenas būtu cēlušās vairāk nekā par 10%, ko statistiķi nav pamanījuši, tad apaviem cenas gada laikā samazinājās par 11,2%, ko statistiķi ir pamanījuši. Šajā vietā Neatkarīgās lasītāji varētu parakāties katrs savās atmiņās, vai viņi savām acīm redzējuši lētos zābakus un kurpes un kas šīs preces bija, ja vispār bija: vai tādas, ko varētu arī nopirkt, vai arī kopš pagājušās vasaras reizes piecdesmit pielaikoti un atpakaļ plauktā atlikti izstrādājumi, kurus neviens nekad nevalkās.
Varbūt M. Dragi nav Latviju apkrāpis tādā nozīmē, ka par Latvijas eksistenci nemaz nezina. Proti, viņš visu laiku runājis tikai ar vāciešiem, lai viņi neizdemolē Frankfurtē novietoto ECB. Viņa stāsts ir tāds, ka 2% inflācija, kas palielina valstu ienākumus ar vācu pensionāru uzkrājumu reālās vērtības samazināšanas metodi, tomēr esot labāka par visu šo uzkrājumu norakstīšanu, ja vēl viena, otra un trešā eirozonas valsts atteiksies apmaksāt savus parādus tā, kā tagad praktiski nemaksā Grieķija (atdot tikai tik, cik tai no jauna aizdod). Oficiālā inflācija Vācijā no janvāra līdz jūnijam veido skaitļu rindu 1,9 - 2,2 - 1,6 - 2,0 - 1,5 - 1,6, kurā M. Dragi solījums nav izpildīts divos no sešiem šā gada mēnešiem. Latvijas iedzīvotāji inflācijas dēļ cieš sāpīgāk, bet var sevi mierināt, ka vāciešu mazākie zaudējumu procenti atbilst lielākiem zaudējumiem eiro, jo vāciešiem lielāki uzkrājumi. Varam mierināt sevi arī ar cerību, ka vācieši zaudēs nesalīdzināmi vairāk, kad eiro piramīda sabruks.