Streika sekas slimnīcās vēl nejūt

Reģionos slimnīcas vēl neizjūt ģimenes ārstu streika sekas: pacientu plūsma ir tāda pati kā citkārt. Lielāku paisuma vilni prognozē mēneša vidū, jo šobrīd uzņemšanas nodaļā vēršoties tie, kuri nosūtījumu saņēmuši jūnijā. Slimnīcas tas, protams, nepriecē, un aptaujātie neslēpa ne tikai neapmierinātību ar medicīnas sistēmā notiekošo, bet arī streikotājiem, kuri nebūt neesot sliktākajā finansiālajā situācijā.

Gan Liepājas, gan Ziemeļkurzemes reģionālajās slimnīcās, gan Jelgavas un Ludzas stacionāros darbs «norit parastajā ritmā», jo streiks ilgst vien pāris dienas, apliecināja šo slimnīcu pārstāvji. Taču viņi neslēpa bažas par to, kas varētu notikt vēlāk un ar cik lielu pieplūdumu spētu tikt galā. Galvenais - cik ilgi varēs strādāt tādā «avārijas režīmā»? Pašreizējais pieklusums tiek skaidrots ar to, ka, iespējams, daudzi, zinot, ka jūlijā vairākums ģimenes ārstu nebūs pieejami, apmeklēja viņus jūnijā un dabūja gan norīkojumus uz pārbaudēm, gan receptes, gan cita veida palīdzību, pieļauj Liepājas reģionālās slimnīcas pārstāve Indra Grase. Viņa domā, ka sava ietekme ir arī vasaras laikam, jo pieredze rādot, ka tad slimnieku ir mazāk nekā citos gadalaikos. Taču, visticamāk, ap mēneša vidu pacientu varētu būt vairāk visās nodaļās, kas ieradīšoties bez ģimenes ārsta norīkojuma.

Jelgavas pilsētas slimnīcas ārste Solveiga Ābola norāda, ka diemžēl daudzi joprojām nav informēti, ko darīt, ja nav ģimenes ārsta. Tāpat viņa prognozē, ka tiem, kam būs vajadzīgas «slimības lapas», noteikti radīsies problēmas. Savukārt slimnīcai sarežģījumi būs, kad vajadzēs ambulatorajiem pacientiem izrakstīt receptes, mēģinot noteikt, kādas zāles būtu labākās, kamēr ģimenes ārstam to vieglāk izdarīt, jo ir pieejama pacienta «slimības vēsture».

Ludzas slimnīcu streiks īpaši neietekmēs, jo novadā tikai viens vai divi ģimenes ārsti piedaloties protesta akcijās, - ir pārliecināts Ludzas slimnīcas valdes loceklis Juris Atstupens. Taču viņš esot dzirdējis, ka Kārsavā un Zilupē jau tagad pieplūdums esot manāms. Vispār par šīs puses dakteriem varot teikt vienu: viņi strādā godprātīgi, sakot pat tā - ierakušies kā kurmji savā darbā, gandrīz uz izdegšanas robežas. J. Atstupens teic: vispār jau esot apsveicami, ka ģimenes ārsti spēj būt tik vienoti. Viņš gan negribot cita makā naudu skaitīt, bet diez vai ģimenes ārsti būtu tie apdalītākie un trūcīgākie. Uz vispārējo ģenerālstreiku gan diez vai mediķi būšot gatavi - šaubas esot, vai tam pievienosies slimnīcas. Šajā jomā neesot vienotības, jo savā ziņā Rīga konkurē ar laukiem, ķirurgi ar terapeitiem, arī tuvākās slimnīcas: ja kaimiņos tā tiks slēgta, konkurenti tikai aplaudēs, un neviens ielās tāpēc neizies.

Lai gan slimnīcas protestos nepiedalās, būtu pēdējais laiks valdībai saprast, ka visā nozarē situācija ir vairāk nekā neapmierinoša. Pat finansējuma palielināšana nebūs panaceja, bet gan visas sistēmas «uzlikšana uz pareizajām sliedēm», uzskata I. Grase. Tam pievienojas arī J. Atstupens, tomēr neslēpj šaubas, vai streiks ko mainīšot - varbūt kaut ko atmetīšot ģimenes ārstiem, bet pārējais nozarē palikšot tāds pats. Taču diez vai ministrijai izdošoties viņus sadzīt atpakaļ poliklīnikās un nodot to atbildībā. Jo patlaban vairākums izmitinājušies pa dzīvokļiem un kāpņu telpām, kur nereti iekļūt var, tikai zinot durvju kodu. Vai tas neesot absurds? Tai pašā laikā poliklīnikas un slimnīcas varētu piedāvāt izīrēt telpas, bet ģimenes ārsti uz tām nepiesakās.