Latvijas iekšlietu ministrs Māra Gaiļa valdībā, vairāku Saeimu, arī divpadsmitās, deputāts (Saskaņa) Jānis ĀDAMSONS sarunājas ar Neatkarīgo par to, vai likumdevējs ir pietiekami sakārtojis Latvijas drošības jomu.
- Vai Latvijas likumdevējs ir pietiekami gādājis par drošības tiesisko nodrošinājumu? Savulaik jūs kritizējāt, piemēram, Operatīvās darbības likumu un ieteicāt to 13 dienestu skaitu, kuri nodarbojas ar spiegošanu, samazināt līdz pieciem, sešiem.
- Runājot par Operatīvās darbības likumu… Tika izveidota Saeimas apakškomisija, kuru es biju uzņēmies vadīt. Bet - lai nepieļautu šī likuma grozījumus, tika pārgrupēti deputāti un šo apakškomisiju sāka vadīt Andrejs Judins. Cilvēki gadu saņēma atalgojumu. Sausais atlikums - nekāds. Problēma ir tā, ka zem Operatīvās darbības likuma mums «veiksmīgi» darbojas tie, kuri cīnās ar organizēto noziedzību, ar noziedzību kā tādu, ar ekonomisko noziedzību. Kā arī šī likuma ietvaros darbojas mūsu specdienesti. Lai arī doma par Operatīvās darbības likuma sadalīšanu un pilnveidošanu Saeimas Aizsardzības komisijā brieda jau tālajā 1998. gadā (likumu pieņēma 1994.). Tika pieņemts lēmums, ka jāizstrādā jauns likums.
Tālāk - runājam par iekšējo drošību, par tās stiprināšanu, par policistu kvalitāti, specdienestu kvalitāti, bet nolikvidējam vienīgo mācību iestādi, kura gatavoja virsniekus - Policijas akadēmiju. Mēs Baltijas asamblejas Drošības komisijā skatījām arī jautājumus par vienotu policistu apmācību, arī par specdienestu sagatavošanu. Ja agrāk visām spēka struktūrām operatīvos darbiniekus pamatā gatavoja vienā institūcijā, tad tagad tos reāli gatavo civilās institūcijas. Kad uzdod specdienestu pārstāvjiem jautājumu: no kurienes jūs Latvijā ņemat kadrus, tad izrādās - no universitātes… Juristus, politologus… Kā notiek viņu apmācība? Mēs paši viņus mācām! Bet - tā taču ir milzīga specializācija. Mēs viņus sūtām uz kursiem... Bet - sūtīt kādu specdienestu pārstāvi uz kursiem - tas vienmēr ir risks. Jo viņu kāds var arī savervēt.
- Bet kopumā - vai no likumdevēja puses drošības joma ir sakārtota?
- Absolūti nē…
- Kāpēc nē, un ko jūs liktu klāt?
- Konkrēts gadījums… Mums ir Nacionālā drošības padome. Normālā valstī tas ir augstākais orgāns, augstākā institūcija, kura spriež par vitāli svarīgām nacionālās drošības problēmām. Bet mēs divdesmit gadus diskutējam par vienu elementāru lietu. Nacionālā drošības padome saskaņā ar likumu var pieprasīt jebkādu informāciju (ieskaitot slepenu) no jebkura veida valsts institūcijām. Bet - tur nav rakstīts, kurai institūcijai ir pienākums šo informāciju sniegt. Un bija gadījums, kad Valsts prezidents pieprasīja informāciju, bet attiecīgā institūcija atbildēja: jūs zināt, mūsu pienākums nav jums šo informāciju sniegt. Jūs neko nesaņemsiet.
Nākamais. Visi lēmumi, lai kādus tos pieņemtu Nacionālā drošības padome (NDP ietilpst valsts augstākās amatpersonas), ir rekomendējoši. Viņi neapstiprina nevienu dokumentu, neviens lēmums, kas tur tiek pieņemts, nav obligāts nevienai izpildinstitūcijai. Es iesniedzu priekšlikumu, ka padomes lēmumiem jābūt saistošiem, ka Nacionālajai drošības padomei jāizskata nacionālās drošības situācija un visi ar Nacionālās drošības koncepciju saistītie plāni, kā arī visas pārējās koncepcijas (Aizsardzības koncepcija…). Jāpārskata viņu kompetence. Ziniet, jāgroza Satversme! Mūsu frakcija uz to atbild: uz priekšu, mēs kā frakcija atbalstīsim! Bet, nē - turpināsim debates!
Tālāk. Ir īstie un ir pseidolikumdošanas akti. Pavisam nesen Nacionālās drošības likumā parādījās jēdziens «slēpts militārais apdraudējums». Man patīk skaidrība, es naivi jautāju: «Kas ar to domāts?» Atbilde: mūsu anotācijā ir parādīts, ko tas nozīmē. Es saku: …bet, ja likumā tiek iekļauts jauns jēdziens, tad ir jābūt absolūti skaidram, ko tas nozīmē? Mēs sagatavosim skaidrojumu uz otro lasījumu. Neticot, ka viņi to izdarīs, es to sagatavoju un iesniedzu. Tas ir gandrīz viens pret vienu tas pats, ko viņi raksta anotācijā. Bet es jautāju - kas ir «slēpts militārais apdraudējums»? Kas tas ir - kaimiņvalsts prezidentam nomira suns? Vai arī tur sākušies plūdi? Ir jābūt konkrētai izpratnei par šo «slēpto apdraudējumu»...
- Bet jūs pats reiz teicāt, ka inscenēta iekšēja provokācija var novest līdz konfliktam. Vai joprojām tā uzskatāt?
- Jā. Bet, izejot no šī te jēdziena - «slēpts militārais apdraudējums» - balstoties uz to, tālāk jāseko virknei pasākumu. Bet - nav dota šī jēdziena definīcija. Tāpēc zem tā var pabāzt jebko. Ierēdņi atbild: ja pieņemsim jūsu piedāvāto definīciju, tiks sašaurinātas mūsu iespējas. Kādas? Saskaņā ar to, ka nav definīcijas, jūs jebkurā mirklī varat izsludināt karastāvokli, ārkārtas situāciju. Tā ir īstākā patvaļa.
Vai, piemēram, no Likuma par nacionālo drošību pēkšņi tika izņemts pants, kurš noteica, ka Ministru prezidents katru gadu atskaitās parlamentam par situāciju saistībā ar nacionālo drošību. Kā jebkurā normālā valstī. Kad uzdevu jautājumu: kāpēc tas tā izdarīts, specdienestu speciālists pateica tik vien kā - mums noteica, ka jāizstrādā, un mēs iesniedzām. Kāpēc tas tiek darīts, mēs nezinām. Bet iniciatīva - izņemt šīs atskaites no Saeimas darba kārtības - nāca no Ministru kabineta, no toreizējās premjeres Laimdotas Straujumas. Manuprāt, iemesls bija prozaisks. Tāpēc, ka Saeimā tad notiktu debates, tad būtu jārunā par to ziņojumu kvalitāti, ko iesniedz Ministru kabinets.
Un vēl - parādās ierosinājums, kuru parlaments diemžēl akceptē - NATO un Eiropas Savienības karavīri, tehnika pa Latvijas teritoriju drīkst pārvietoties ar pielādētiem ieročiem. Klausieties, pat nepielādēti ieroči šauj! Es uzskatu, ka tas tā var būt manevru laikā konkrētā teritorijā. Rezultātā - pie kā noveda šīs te pēdējās mācības, kad cilvēki bija sašutuši? Tu pēkšņi pamosties, brauc tanki, sāk šaut… Šīs mācības parādīja - manevri, mācības var notikt bez jebkādas saskaņošanas, bez atļaujas saņemšanas…
Bet reiz mēs runājām par to, ka varam būt tilts starp Rietumiem un Austrumiem, varam būt veiksmīgs vidutājs un uz tā rēķina pelnīt naudu. Diemžēl mēs to tiltu uzspridzinājām, un tagad realitāte ir tāda, ka visa Latvijas teritorija kļūst par militāru poligonu.
- Ja tas nav mūsu poligons, rodas jautājums par Latvijas valstisko statusu.
- Vēl mazliet par likumdevēju. Nākamais grozījums, kurš dabūts cauri, paredz, ka, izņēmuma kārtā, pēc saskaņošanas ar aizsardzības ministru, NBS komandieris var iecelt atsevišķos amatos ES un NATO pārstāvjus. Uzdodu jautājumu: «Kādā sakarā?» Nu, redziet, tas ir domāts ārpus Latvijas valsts, piedaloties misijā… Es saku: no teksta izriet, ka arī Latvijas teritorijā… Nē, nē, nē…
Lai nebūtu divu domu, es sagatavoju priekšlikumu, kurā izslēdzu iespēju ārzemju virsniekiem komandēt mūsu vienības Latvijas teritorijā. Priekšlikumu noraidīja. Pasakot: tas tikai izņēmuma kārtā! Bet es nezinu, ko nozīmē izņēmuma kārtā! Tāpēc, ka nav skaidrojuma. Taču lietas būtība ir ļoti vienkārša. Proti - kļūstot par NBS karavīru vai par policistu, strādājot kādās militarizētās struktūrās, tu dod zvērestu, zvēri uzticību valstij, tautai… Bet, tikko kā mēs uzticam kādas Latvijas apakšvienības komandēšanu Latvijas teritorijā ārvalstniekam, rodas jautājums - kas viņam maksā, kam viņš ir devis zvērestu un - kādas pavēles viņš pildīs?
Diemžēl šis priekšlikums tika pieņemts. Pat ja teorētiski man nav taisnība, tagad praksē nav izslēdzams gadījums, kad ārvalstu militāro spēku virsnieks, iecelts par Latvijas specvienības komandieri, dod nelikumīgu pavēli, uz austrumu robežas tiek veikta nelikumīga provokācija, tiek izprovocēta karadarbība… Ar bļāvienu «Krievi nāk!» sākas konvencionālais karš. Jautājums - kas par to atbildēs?
- Domāju, ka Latvijas politiķi, kuri pieņēma šādu lēmumu…
- Saskaņā ar Latvijas parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem un mūsu pieņemtiem likumiem ASV karavīriem Latvijā ir imunitāte. NATO karavīriem ir daļēja imunitāte.
- Jūsu minētais liecina, ka mūsu politiķi viņiem to iztaisa ne par neatkarīgu valsti, bet par teritoriju…
- Tieši tā… Internetā izlasīju par tiešām šaušalīgu gadījumu Lauberē. Mācību laikā sieviete ar bērnu brauca mašīnā garām tankam. Tankists pagrieza stobru un notēmēja uz sievieti… Es domāju, ka tie noteikti nebija Latvijas pilsoņi. Jo tā tiešām var rīkoties tikai okupants, kurš grib demonstrēt savu visvarenību un nicīgu attieksmi pret cilvēkiem.
- Bet kā šādā kontekstā izskatās mūsu pašu Nacionālie bruņotie spēki?
- Kas mums ir viskaismīgāk debatējis par nacionālām drošības interesēm? Tie ir mūsu tā saucamie nacionālpatrioti, valdības pārstāvji. Bet tad ir interesanti, kāpēc pēdējo divdesmit gadu laikā notikusi mūsu Nacionālo bruņoto spēku diskriminācija, kāpēc Zemessardze tika nolikta pabērna lomā.
Neskatoties uz to, ka NBS tika piešķirti finanšu līdzekļi, NBS attīstībā nekas netika ieguldīts. Aizsardzības ministrijai paveicās ar diviem pēdējiem ministriem - ar Raimondu Vējoni un Raimondu Bergmani. Viņi vismaz kaut ko reālu sāka darīt, lai stiprinātu mūsu aizsardzības spējas. Labāk - sliktāk, bet tiešām notiek kāda attīstība. Līdz tam mums nebija nekādas bruņutehnikas. Kauns bija skatīties parādes, kuras mums te notika… Četrdesmit, piecdesmit gadus veca tehnika. Te nav ko komentēt.
Un tas ir jautājums arī par to, kā mēs klausām mūsu «vecāko brāli». Savu stratēģisko partneri. Bet stratēģiskais partneris pateica: jūs ziniet, nacionālā zemessardze jums principā nav vajadzīga. Partizānu karš… un ar ieročiem - tas nav vajadzīgs. Mēs pateicām: yes!, un - sākās bruņoto spēku degradācija. 1993. gadā, kad kā Jūras spēku štāba priekšnieks biju ASV, tiku uzaicināts neplānotā vizītē pie četru zvaigžņu admirāļa, ASV jūras krasta apsardzes priekšnieka. Jautāju - kāpēc viņš mani pasauca? Viņam paticis tas, ka es, visu redzējis, nesaku - mēs darīsim tieši tāpat. Tas ir tas, kā pietrūkst mūsu politikāņiem - uzklausīt padomus un pieņemt lēmumus. Nevis kaut ko izpildīt.
- Tātad - man rodas iespaids, ka jūs uzskatāt - likumdevējam nav sakopta sistēmiska uzskata par valsts drošību. Bet - likumdevējs samērā labi apgādā varas intereses. Tā ka - drošības konteksts tiek veltīts varas interesēm.
- Pilnīgi pareizi… Kas tiek dots tā vietā, lai sagatavotu normālu normatīvo bāzi un nodarbotos ar konfliktu profilaksi, terorisma profilaksi? Mums visiem šobrīd ir baigi viegli dzīvot Latvijā. Tāpēc, ka uz jautājumu - kas vainīgs, vienīgā atbilde ir - nav naudas! Nav siltuma, nav ūdens…. Atbilde skaidra - Putins. Dzīve tiešām ir apbrīnojami vienkārša.
Pirms gada uzrakstīju Nacionālās drošības padomei savu, konkrētu redzējumu par to, ko darīt terorisma profilakses ietvaros. Šī tēma Baltijas asamblejā tika apspriesta vairākkārt. Mēs pieņēmām rezolūciju, ka jāsadarbojas un jāattīsta sadarbība arī ar kaimiņvalstīm. Tajā skaitā - Baltkrieviju un Krieviju. Turklāt tas, kas būtu veicams, lai novērstu iespējamos terora draudus publiskās vietās, valsts budžetam praktiski neko nemaksā… Bet - tā ir profilakse. Jaunu tehnoloģiju iegāde, jaunas tehnikas iegāde, kā arī panākot, lai publiskās vietās attiecīgās tehnoloģijas tiktu izmantotas. Tajā skaitā - lidostās, uz dzelzceļa… Jaunākā tehnoloģija paredz, ka visus spridzekļus var nofilmēt no attāluma...
Pagājušā gada aprīlī iesniedzu grozījumus likumā Par aviāciju, ka jānosaka bezpilota lidmašīnu tiesiskais statuss, to reģistrācijas un izmantošanas kārtība Latvijas teritorijā. Lielākajā daļā valstu tāds likums ir pieņemts. ASV tas ir reglamentēts ļoti strikti. Bet - manus priekšlikumus noraidīja, paziņojot: ziniet, šo te atsevišķo likumu Ministru kabinets sagatavos un iesniegs parlamentam līdz pagājušā gada 1. oktobrim. Diemžēl nekas nav mainījies. Mums šo jomu neviens nereglamentē. Izņemot, ja droni lido virs militāriem objektiem, ir tiesības tos notriekt. Taču tas skar ne tikai militāro, ne tikai kritisko infrastruktūru... Tas skar to pašu robežu. Tāpēc, ka dronus izmanto arī kontrabandisti, narkokurjeri… Bet līdzekļu, tehnikas, lai ar tiem cīnītos - nav. Regulējuma nav.
Bet lielākā problēma ir - ja, nedod Dievs, notiek kaut kādas provokācijas, mūs var izmantot kā ieroci, lai, pieņemsim, ASV vai oligarhu kliķe Eiropā panāktu savu savtīgo interešu īstenošanu uz mūsu rēķina. Cietēji būsim mēs. Mums jāsaprot, ka kaimiņi ir tādi, kādi viņi ir. Un mums ir jāveido labas, normālas, darbīgas attiecības ar to pašu Krieviju un Baltkrieviju.
Lai efektīvi cīnītos ar terorismu, ar organizēto noziedzību, visiem ir jābūt absolūti vienādai definīcijai - noziedznieks Latvijā, Krievijā, Ņujorkā ir noziedznieks. Ja viņš izdara noziegumus, viņa vieta ir cietumā. Nevar būt labs terorists un slikts terorists. Bet, kamēr mums būs šie dubultie, trīskāršie, četrkāršie standarti, nekas nemainīsies. Vienīgā cerība… šo to mēģina mainīt jaunais ASV prezidents, viņš mēģina atiet no šiem standartiem, nekautrējas nosaukt īstos vārdos tos, kuri, viņaprāt, ir vainīgi vienā vai otrā situācijā. Bet - redzam pretdarbību. No viņa mēģina tikt vaļā. Tas, kā to pasniedz pie mums, manuprāt, ir tālu no tā, kas tur reāli notiek. Netiešā veidā mums atskaņo iepriekšējā prezidenta administrācijas viedokli, kurš mūsu latviskajos masu medijos ir dominējošais.
- Maskavā nesen notika kiberdrošībai veltīta sanāksme, kurā piedalījās 95 valstu pārstāvji. Vai mēs esam šo drošības aspektu novērtējuši pietiekami adekvāti?
- Savulaik Latvijas, Lietuvas, Igaunijas prezidenti bija oficiālā vizītē Vašingtonā, kur satikās ar toreizējo ASV viceprezidentu Džo Baidenu. Viņš izteica iniciatīvu, ka - būtu ļoti labi, ja Baltijas valstīs ar centru Latvijā tiktu nodibināts kibernoziegumu izmeklēšanas un novēršanas centrs. Tā galvenais uzdevums būtu tieši cīņa ar kibernoziegumiem. Turklāt ASV viceprezidents izteicās, ka, lai ātrāk to lietu palaistu, ASV ir gatavas piedalīties ar līdzfinansējumu. Baltijas asambleja, triju Baltijas valstu parlamenti pieņēma rezolūciju ar aicinājumu valdībām - nekavējoties īstenot to. Ir pagājuši trīs gadi - nekas nav izdarīts…
Esmu rakstījis oficiālus pieprasījumus iekšlietu ministriem, valdību vadītājiem, un esmu saņēmis interesantas atbildes, kurās politiķi, amatpersonas nav spējīgas nodalīt divas lietas - kiberdrošību un kibernoziegumu izmeklēšanu. Man par šo tēmu ir vienkāršāk runāt, jo kibernoziegumiem tika veltīta ne viena vien Baltijas asamblejas Drošības komitejas sēde. Problēma pastāv.
Aizsardzības un iekšlietu komisijas ietvaros mēs tiekamies arī ar Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvaldi, ar Kibernoziegumu izmeklēšanas nodaļu. Viss it kā ir ļoti forši. Taču deviņdesmit procenti noziegumu, kurus viņi izmeklē, ir saistīti ar autortiesību pārkāpumiem. Un, kad jautā: cik noziedzniekus jūs esat atklājuši (saistībā ar narkotikām, ar pasūtījuma slepkavībām, gatavotiem terora aktiem…) kibertelpā, atbilde ir - nevienu! Vai jūs varat nosaukt valstī kādu institūciju, kura reāli cīnās ar noziedzību kibertelpā? Darījumi sen vairs nenotiek koferīšos, nauda tiek pārskaitīta internetā, arī pasūtījumi tiek saņemti internetā… Mums nav kapacitātes. Tā ir tā lielākā problēma.
Bet pati lielākā problēma ir valsts amatpersonu absolūtā nekompetence un nevēlēšanās veikt reālus pasākumus nacionālās drošības jomā, izņemot absolūtu vasaļa paklausību citu priekšā.