Normunds Vilnītis: SAB direktora apzagšana ir brīdinājuma zvans drošības iestādei

Nespēja atklāt Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora Jāņa Maizīša apzadzēju un atgūt nozagto datoru liecina par nopietniem pārkāpumiem drošības sistēmā, sarunā ar Neatkarīgo atzīst drošības jautājumu eksperts, bijušas KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis.

Šā gada 10. maijā aģentūrā LETA parādījās ziņa: «Šonedēļ Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Maizīša īrētajā dzīvoklī Rīgā notikusi ielaušanās un zagļi nozaguši datoru, kurā neesot atradusies klasificēta informācija. Kā aģentūrai LETA apliecināja SAB pārstāve Iveta Maura, Maizītim ticis nozagts viņa privātais dators. Par notikušo informēta Valsts policija, kas veic izmeklēšanu.»

Drošībnieku bezspēcība?

Pagājis vairāk nekā mēnesis, taču no ziņām par to, ka valstī visvarenākās un visslepenākās iestādes vadītāja apzadzēji būtu aizturēti, nav ne vēsts. Nav arī ziņu, ka kāds būtu atzīts par aizdomās turēto vai izsludināts meklēšanā.

Atbilstīgi likumam, SAB ir valstī visslepenākā un visietekmīgākā drošības iestāde. Tieši SAB uzrauga slepenības režīma ievērošanu un faktiski īsteno valstī arī amatpersonu kadru politiku, lemjot par to, kurai personai pielaide noslēpumam piešķirama, bet kurai atņemama. Jau tāpēc vien datora pazušana no šīs iestādes direktora dzīvokļa uzskatāma par ārkārtas gadījumu, kura analīze var palīdzēt apjaust patieso situāciju valsts drošības jomā.

N. Vilnītis vairākus gadus vadījis KNAB un pirms tam strādājis arī Valsts policijā, līdz ar to ir personīgi saskāries ar dažāda līmeņa noslēpumiem un to glabāšanu. Viņš pauda, ka pasaules valstu slepenajos dienestos nereti notiek visādas nelaimes ar slepeno informāciju, tomēr Latvijas gadījums ir īpašs - datu nesēju nozog visslepenākās iestādes augstākajai amatpersonai, bet valsts resursi izrādās nespējīgi zādzību atklāt.

«Tā ir rupja neuzmanība, pirmkārt, jau no dzīvokļa valdītāja puses. Viņš strādā ļoti augstā un atbildīgā amatā. Datorā varētu atrasties liecības par viņa kontaktiem, fotogrāfijas - tas viss ir jebkura izlūkdienesta interešu objekts. Nemaz nerunājot par valsts noslēpumiem. Neredzu, ka pēc zādzības mūsu kompetentās institūcijas būtu attiecīgi reaģējušas. Nesaprotu, kādēļ pēc šī gadījuma iestādes vadītājam nepietika godaprāta atkāpties,» teica N. Vilnītis.

Brīdinājuma zvans

Vaicāts, vai zādzība patiesībā nav notikusi ar mērķi graut SAB un tās darbinieku reputāciju, N. Vilnītis norādīja: «Mani visvairāk satrauc, ka šo noziedzīgo nodarījumu drošībnieki nav spējīgi atklāt. Tas ir pirmais brīdinājuma zvans, ka valstī nestrādā nedz tiesību, nedz drošību sargājošā sistēma. Laikā, kad strādāju policijā, ja gadījās, ka pret kādu augstu amatpersonu tika izdarīts kāds noziedzīgs nodarījums, neatminos, ka šo noziedzīgo nodarījumu nebūtu spējuši atklāt. Valsts var piesaistīt milzīgus resursus. Atminos, kad Militārās izlūkošanas dienesta (MIDD) darbiniekam kaut kas pazuda, tad to visu ļoti veiksmīgi atrada pats MIDD sadarbībā ar policiju. Drošības dienesti ir novesti tik tālu, ka tie vairs nav spējīgi atrast valsts pirmās drošības iestādes vadītāja datoru. Mēs jau nezinām, kas patiesībā bija tajā datorā. Klīst viena versija, ka tur bija studentu kursa darbi, bet līdz šim brīdim nav skaidrs, vai šajā datorā nav atradies vēl arī kaut kas cits.»

Tā kā pēc būtības viss, kas saistīts visslepenākās iestādes vadītāju, uzskatāms par valsts noslēpumu saturošu informāciju, nav grūti iedomāties, ka jebkura J. Maizīša privātā informācija var kalpot par lielisku materiālu, lai viņu šantažētu. Tāpēc oficiālais apgalvojums, ka datorā neesot valsts noslēpumu saturošu datu, neko nenozīmē, skaidroja N. Vilnītis.

Vadītāji netiek uzraudzīti

Vaicāts, vai SAB atbildīgajiem par iekšējo drošību nevajadzēja uzraudzīt, kur un kādos apstākļos viņu šefs dzīvo; kas ir viņa kaimiņi, kas uz šefu raugās no pretējās mājas logiem u.tml., N. Vilnītis teica: «Mums ir virkne dienestu, kuri rūpējas par augstāko amatpersonu drošību, kuru tiešajos pienākumos ir risku izvērtēšana. Viņiem ir jānoskaidro, vai telpās un maršrutos, pa kuriem šīs amatpersonas pārvietojas, nav iespējams veikt noziedzīgus nodarījumus. Konkrētajā gadījumā mēs redzam, ka bijusi iespēja nesankcionēti iekļūt augstās amatpersonas dzīvoklī un paņemt datu nesēju. Var jau būt, ka tur vēl kaut kas ir bijis, kas ir paņemts. Tas ir rupjš pārkāpums, par ko dienestos neviens līdz šim brīdim nekādu atbildību nav nesis.»

Pēc N. Vilnīša domām, atbildība par notikušo pirmām kārtām jāuzņemas pašam dzīvokļa valdītājam; otrām kārtam struktūrai, kurai bija jāatbild par augstās amatpersonas drošību.

Vaicāts par to, kura struktūra rūpējās par N. Vilnīša dzīvokļa drošību laikā, kad viņš bija KNAB vadītājs, N. Vilnītis skaidroja: «Varu atklāt tikai to, ka par manu drošību arī neviens nerūpējās. Gan pirms stāšanās KNAB vadītāja amatā, gan laikā, kad biju amatā, pret mani un maniem ģimenes locekļiem tika vērstas darbības, ko es uztvēru kā draudus sev un savai ģimenei. Taču uz to neviens nereaģēja. Konkrēts gadījums: kad izbraucu ar savu automašīnu uz Tallinas šosejas, mani centās taranēt cita automašīna. Sniedzu ziņojumu Nacionālajai drošības padomei gan par taranējošās automašīnas numuriem, gan citām detaļām. Man neviens neko tā arī nepateica, vai kaut kas tika darīts, lai atklātu šo gadījumu. Nemaz jau nerunājot par pārējām lietām - suņa pakāršanu un lampu dauzīšanu. Man pazuda suns, un pēc tam interneta komentāros parādījās ieraksts, ka tādas un tādas šķirnes suns pie tādas un tādas rūpnīcas žoga atrasts pakārts. Norāde, lai es domāju. Un saliktas jautājuma zīmes. Bet es jau neesmu vienīgais, kuram gadījās piedzīvojumi ar suni. Arī bijušajai valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei suns tika noindēts. Man ir nācies dzirdēt, ka arī citas amatpersonas saskārušās ar līdzīgiem gadījumiem.»

Saimnieki ārzonā

Portālā pietiek.com norādīts: «Latvijas galvenā specdienesta vadītājs īrē dzīvokli no uzņēmuma, kura patiesie īpašnieki ir noslēpušies kādā Kiprā reģistrētā ārzonas kompānijā un kurš pirms vairākiem gadiem bijis saistīts ar tādu odiozu personu kā kādreizējais Ogres komercbankas saimnieks Artūrs Jeresjko, kurš pirms pieciem gadiem tika minēts kā viens no Latvijas krievu preses kontrolētājiem kopā ar Krievijas senatoru, miljardieri Andreju Molčanovu un bijušo Krievijas Valsts domes deputātu, uzņēmēju Eduardu Janakovu.»

Uz jautājumu, vai tas ir normāli, ka drošības iestāde nav pārbaudījusi, kas tās ir par personām, no kurām vadītājs īrē dzīvokli, N. Vilnītis atbildēja: «Tas tiešām ir vairāk nekā interesanti. Piemēram, es tiku baudīts un vētīts - tika pārbaudīti visi mani darījumi, kuros es esmu bijis iesaistīts, sākot no piedzimšanas brīža. Ja manā biogrāfijā būtu atklājies, ka es esmu atļāvies šādā veidā īrēt dzīvokli, es simtprocentīgi varu apgalvot - tas kalpotu par pamatu liegumam man ieņemt šādu amatu. Tas ir acīmredzams risks slēgt darījumu ar šādām personām. To jūs varat vaicāt jebkurai drošības jautājumos kompetentai personai. Joprojām sabiedrībai nav skaidrojuma, kādā veidā iestādes vadītājs ir nonācis pie šāda veida līgumiskām attiecībām. Bet ir vēl viens risks, par ko savulaik bija lielā neizpratnē prokuratūras darbinieki. Persona, kura tika iecelta SAB direktora amatā, zaudēja ģenerālprokurora pensiju. Kurš var izskaidrot fenomenu, ka cilvēks labprātīgi dodas uz zemāk apmaksātu darbu ar daudz lielāku noslodzi? Varbūt kāds palūdza. Kad strādāju par KNAB vadītāju, nācās pārliecināties, ka ģenerālprokurora nostāja daudzos jautājumos nebija neitrāla, bet gan ar politisku piesitienu.»

Runājot par to, ka dzīvoklis Ģertrūdes ielā 39 varētu būt nevis J. Maizīša, bet gan SAB īrēts dzīvoklis operatīvā darba vajadzībām kā konspiratīvais dzīvoklis, N. Vilnītis šādu versiju izslēdza. Viņaprāt, tādā gadījumā žurnālisti nebūtu varējuši noskaidrot, kas tas ir par dzīvokli un arī tā īpašniekus.

SAB savējos nesodīs

Vaicāts, vai nebūs tā, ka šajā incidentā vainīgo (visos aspektos) nenoskaidrošana tikai nostiprinās valsts noslēpuma «sargātāju» visatļautību, N. Vilnītis teica: «Rodas iespaids, ka SAB jau sen nenodarbojas ar to, kas tam noteikts likumā, bet gan nodarbojas ar antikonstitucionālu pielaižu atņemšanu, pamatojoties uz kaut kādu informāciju, kura nepierāda personas vainu. Ir izdomāts ideāls modelis, ar kuru sodīt netīkamu valsts amatpersonu, pamatojot sodu ar mistiskām aizdomām. Kurš tagad būs tas drosmīgais, kurš SAB kaut ko pārmetīs? Nebūsim naivi - mēs zinām, ka Maizīša kungs bauda zināmas politiskās partijas simpātijas. Cilvēki, kuri viņu šajā amatā ir iebīdījuši, par notikušo viņam neko neteiks, bet pārējie tāpat neko nerunās, noklusēs. Gan Nacionālās apvienības, gan Saskaņas amatpersonas, kuras iedrošinājušās runāt pret «pastāvošo kārtību», ir palikušas bez pielaides un līdz ar to bez amatiem. Runāt par notikušo var tikai tāda persona, kurai nav attiecību ar valsti. Tādēļ es drīkstu teikt, ka konkrētajā gadījumā ir virkne pārkāpumu, kuri netiek analizēti, un nenotiek to izvērtēšana. Tas viss atgādina padomju laika piesegšanu - ja atrodies sistēmā, tad vari justies neaizskarams.»