Ceļu būves nozare gaida finansējumu

Ar vairāku ceļu būves objektu apmeklējumu vakar satiksmes ministrs Uldis Augulis atkārtoja un paspilgtināja savu jautājumu sabiedrībai, vai tā piekrīt ceļu būves izbeigšanai uzreiz pēc 2018. gada būvdarbu sezonas.

Pavisam nesen - 22. maijā - Neatkarīgā stāstīja un rādīja, kā satiksmes ministrs Uldis Augulis izmantojis vērienīgos būvdarbus uz autoceļa Rīga-Ventspils, lai kārtējo reizi pārjautātu sabiedrībai, vai tā piekrīt šādu darbu apturēšanai līdz ar Eiropas Savienības piešķirtās naudas izlietošanu. Kopš tā laika Māra Kučinska valdība runā par nākamā un turpmāko gadu budžeta ieņēmumiem saistībā ar nodokļu reformu un par izdevumiem saistībā ar mediķu prasībām, taču ceļu nozares finansējumu tas viss atbīdījis pat ne otrajā, bet desmitajā plānā. U. Augulim neatlika nekas cits, kā publiski atgādināt, ka, «lai remontdarbi neapstātos, jau rudenī valdībai būtu jālemj par ilgtspējīgu autoceļu finansēšanas modeli».

U. Auguļa vakar apmeklēto objektu izvēle bija kā skaidrojums sabiedrībai, ka ceļu būves nozari nevar aprakstīt tikai ar noasfaltēto ceļu kilometru skaitu.

Pirmais objekts bija valsts uzņēmumam Latvijas Autoceļu uzturētājs piederošās dolomīta atradnes Akmenscūciņas (nosaukums patapināts no mājām, kas kādreiz atradušās virs dolomīta slāņa). Tās uzskatāmi apliecināja ceļu būves materiālu ieguvei nepieciešamo darba apjomu un izmaksas. Tagadējā cenu mērogā akmeņu vai grants slāņu īpašnieki prasa eiro par katru kubikmetru novērtētā materiāla, kamēr tas guļ zemē. Pēc tam otrs eiro jāpieliek, lai nošķūrētu zemes virskārtu līdz atradnēm un tad akmeņus spridzinātu un drupinātu līdz vajadzīgajiem izmēriem, ko visu vakar parādīja Akmenscūciņu darbinieki un viņu nolīgtie spridzinātāji.

Otrā pieturvieta bija uz ceļa Bauska-Aizkraukle pie Vecsaules skolas, kur ceļu būves firma Igate nupat kā uzklājusi jaunu asfalta kārtu pagājušā gada rudenī lietā asfalta vietā, jo tas izrādījies brāķis, ko būvnieki skaidro tā, ka riskējuši un zaudējuši, cenšoties pabeigt darbus tad, kad gaisa temperatūra jau bijusi pārāk zema šādam darbam. Rezultātā firmai šā gada darbi jāsedz uz sava rēķina.

Trešajā piegājienā uzmanība tika pievērsta vairākiem tiltiem uz autoceļa Ķekava-Skaistkalne, kas beidzas ar tiltu pāri Mēmelei Lietuvas krastā. Valstu robeža iet upei pa vidu, bet tilts jāuztur Latvijai kā upes labā krasta saimniecei. Pirms gadiem piecpadsmit šis tilts jau labots, tāpēc šajā reizē akcents likts uz to, lai tilts un pirmais skats Latvijā pēc iebraukšanas Skaistkalnē attaisnotu tās nosaukumu. Pilnīgi demontēts un no jauna uzcelts toties ir tilts pāri Iecavas upei.

Ceturtajā cēlienā U. Augulis un valsts uzņēmuma Latvijas Valsts ceļi (LVC) valdes priekšsēdētājs Jānis Lange apspriedās ar pašvaldību vadītājiem par tiem valstij piederošajiem ceļiem šo pašvaldību teritorijā, kurus būtu vislielākā vajadzība asfaltēt vai kā savādāk salabot. Šajā reizē ministram nācās atzīmēt, ka viņš var solīt aizvien mazāk arī tāpēc, ka sākusies ceļu būvdarbu sadārdzināšanās. Neko neesot devuši LVC mēģinājumi cīnīties pret cenu celšanos, atceļot un izsludinot no jauna būvdarbu izsoles. Cenu celšanās tik tiešām jūtama visur, jo tieši to centās panākt Eiropas Centrālā banka ar eiro papildemisiju nu jau kopā pusotra triljona (ne miljarda!) eiro apmērā. Bankas mērķis ir atvieglot eirozonas valstu parādu nastas, ļaujot tām norēķināties ar kreditoriem mazāk vērtīgos eiro, taču Latvijā salaboto ceļu garums tāpat dils proporcionāli eiro pirktspējai.