Elita Veidemane: Sibīrijas bērni. Aptumsums un dzimtene
...Es sapnī redzēju, ka mani aizved. Bezspēkā un bailēs sastingušu skatienu raudzījos svešajos, baisi nerunīgajos cilvēkos, kas, ieročus pavērsuši pret mājiniekiem, modri vēroja mūsu drudžaino, bezmērķīgo krāmēšanos – no skapjaugšas tēvs nocēla koferi, mamma sameta iekšā kaut kādas drēbes, «buģet holodno», teica viens no svešajiem, un tēvs ielika koferī manu aitādas vesti... Mūs iedzina kravas auto, tur priekšā jau sēdēja kaimiņš ar ģimeni. Mamma sāka raudāt. Saule pēkšņi pazuda, un nebija vairs redzama arī mūsu māja. Tajā brīdī sapratu, ka redzu to pēdējo reizi. Iestājās aptumsums. Prāta, dzimtenes, mīlestības aptumsums. Noplēšamais kalendārs, kas bija piestiprināts smukai bildei, uz kuras ziedēja sārtas pujenes, rādīja 1941. gada 14. jūniju.
1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportēja 15 425 cilvēkus, tostarp bērnus un sirmgalvjus. Bērnu līdz 16 gadu vecumam bija vairāk nekā 3750. No mājām izdzina ģimenes, kuras drīz pēc tam sadalīja: vīriešus nošķīra un aizsūtīja uz gulaga nāves nometnēm, bet sievietes un bērni nonāca lielākoties Krasnojarskas novadā. Smagā darba un necilvēcisko apstākļu dēļ lielākā daļa izsūtīto tur nomira. Agapitovā, ko dēvēja par Nāves salu un kur izsēdināja 700 cilvēku, pēc pusgada dzīvi bija palikuši tikai 70... Starp viņiem - seši bērni.
Citviet veicās mazliet labāk - ja šos dzīves apstākļus tā var dēvēt. Citviet izdzīvoja vairāk bērnu. Daudzi no viņiem atgriezās Latvijā, bet daudzi tur arī palika. Šodien viņi ir sirmgalvji ar salauztu dzīvi. Okupantu nolaupītā dzimtene un sabradātā bērnība nav vienīgie zaudējumi: latviešu bērni tika pārkrievoti, viņiem atņēma dzimto valodu. Vai to iespējams jelkad piedot? Vai to var atstāt bez piemiņas?
Fonda Sibīrijas bērni izveidotājas Dzintras Gekas izpratne par piemiņas saglabāšanu rezultējās emocionālā pasākumā: skolēnu sacerējumu konkursā, kura tēma ir - Sibīrijas bērni. Kopš 2002. gada konkursā piedalījušies jau simti jauniešu, šogad - septiņdesmit. Kāpēc vajadzīgs tāds konkurss? Lai piemiņa dzīvotu tālāk, jo Sibīrijas bērni, kas šodien vairs nav bērni, aiziet Mūžībā... Tāpēc piemiņa jāglabā nākamajām paaudzēm - viņu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem.
Konkursa uzvarētājiem, skolotājiem un fonda «turētājiem» kaut kur vajadzēja pulcēties, un pirmais, kas piedāvāja telpas Rīgas pilī, bija Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tagad arī prezidents Raimonds Vējonis ir uzaicinājis savā darba vietā pulcēties konkursa Sibīrijas bērni uzvarētājus un īpašo balvu ieguvējus. Emocionālo stāstu autori un sveicēji šodien tiekas ar Valsts prezidentu Rīgas pilī.
Bet nu fragmenti no skolēnu darbiem, kas ir piepildīti ar iejūtību, emocijām un izpratni. Un tādi, jāteic, ir visi sacerējumi.
Eduards Stabiņš, desmit gadi
Manas vecvecmāmiņas stāsts
1949. gadā no Skrīveriem tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa, kas ar savu ģimeni nonāca Sibīrijā, Omskas apgabalā. Vecvecmāmiņa Sibīrijā apprecējās ar vecvectēvu, kurš bija vietējais sibīrietis, viņiem piedzima trīs meitas, un 1963. gadā viņi atgriezās Latvijā. Manai omītei bija tikai astoņi gadi, kad viņi atbrauca uz Latviju. Atgriešanās bija laime, bet bads un nabadzība valdīja arī te. Tomēr šķita, ka Latvijā katrs akmentiņš palīdzēja izdzīvot.
Kad vecvecmammas ģimeni izsūtīja uz Omskas apgabalu, vairākas ģimenes salika dzīvot kopā lielā šķūnī. Tikai pēc divām nedēļām babas Tatjanas ģimenei ierādīja mazu pirtiņu, bet nu varēja dzīvot atsevišķi. Kolhoza priekšsēdētājs trāpījies diezgan lādzīgs cilvēks un uzreiz vecvecmammas tētim ierādījis sarga darbu, bet vecvecmammai bija jāstrādā par piena kannu vedēju. Aizjūgts gan bija nevis zirgs, bet bullis.
Sibīriešiem tika stāstīts, ka no Latvijas tiks ievesti ragaini, nemazgājušies un briesmīgi cilvēki. Tomēr, kad turienes cilvēki ieraudzījuši, ka latvieši ir kārtīga, strādīga tauta - palīdzējuši, kā nu kurš varējis, lai pirmo laiku varētu izdzīvot. Ar kartupeļiem, dārzeņiem, pat speķis nests. Kolhoza priekšnieks, redzot, cik strādīgi un godīgi cilvēki - latvieši - atļāvis no fermas vakarā paņemt litru piena.
Vecvecmamma Tatjana atcerējās par Jevsjuku balli. Nav bijis iespēju sapucēties. Tad galdautam pa vidu izgriezusi caurumu, iekāpusi kā svārkos, vidukli apsējusi un devusies ballēties. Mana vecmāmiņa Valentīna piedzima 1955. gadā. Viņai spilgti palicis atmiņā brāziens no tēva par cukura maisu. Cukurs bijis retums, tādēļ tēvs cukura maisu piesējis pie griestiem šķūnītī, lai meitas nelien klāt. Mazās māšeles līdušas viena uz otras, izdūrušas caurumu maisā, un viss cukurs izbiris zemē, taču ar zemi un skaidām tas arī esot šķitis labs.
Manas ģimenes stāsts ir viens no pozitīvajiem, taču daudziem Sibīrijas stāsts ir asaru pilns. Latvijas simtgadē gribas novēlēt, lai nekas tāds nav jāpiedzīvo mums nemūžam.
Ieva Opelte, četrpadsmit gadu
Mazās Māras stāsts
Māriņa piedzima ģimenē, kur viss viņai vēstīja par saulainu, skaistu bērnību. Tētis ar māmiņu tikko bija uzcēluši kalnā skaistu māju, kuru piepildīt ar bērnu smiekliem. Taču viss pēkšņi mainījās. Krievu karavīri jau bija ienākuši Latvijā. Valdīja bailes un neziņa. Bija 1941. gada jūnija sākums. Tēti brīdināja, lai mājās nenakšņo, apcietinās. Par to, ka ķersies klāt sievām un bērniem, neviens neiedomājās. 14. jūnija agrā rītā krievu karavīri pieklauvēja pie loga. Tika dota pavēle ģērbties un doties līdzi. Māru no gultiņas izcēla aizmigušu. Viņai bija trīs gadiņi.
Savākšanas vieta bija Gulbene. Tur gaidīja vairākas dienas. Mammai izdevās izmest no vagona zīmīti. Kāds to neuzkrītoši pacēla un atdeva adresātam. Radi atbrauca, bet par vēlu. Brauciens bija garš un smags. Pusbadā, noguruši, nosaluši, slimi. Daži ceļā mira, tos izmeta no vagona.
Tad sākās pavisam cita dzīve - Sibīrijā, Ačinskas apgabalā. Mamma dzīvoja badā, lai tikai kaut kas tiktu Mārai. Pārdeva vienīgo paladziņu un savus svārkus, lai dabūtu katru dienu meitiņai krūzīti piena. Mammas Hermīnes lepnumu un inteliģenci nespēja salauzt pat šausmīgie apstākļi. To viņa mācīja arī savam bērnam. Kad ģimene, pie kuriem viņi dzīvoja, ēda pie galda, mamma ielika mazulīti (Mārai bija četri gadi) gultā, pati piegūlās priekšā un teica: «Tu tikai neskaties! Lai viņi nedomā, ka tu lūdzies ēdienu.» Tomēr viņi bija Cilvēki, iedeva nedaudz arī Mārai, un tad viņa taisnojās: «Mammīt, es neskatījos! Viņi paši man iedeva.»
1947. gadā dažus atlaida mājās. Viņas nē, bet kopā ar vēl vienu ģimeni tika nolemts bēgt. Izdevās. Arī Latvijā klājās grūti. Vecmāmiņa ar tanti audzināja vēl divus bērnus, jo viņu vecāki pazuda karā. Vīriešu nebija. Grūti, bet viņas bija mājās. Pārbēgušas. Tad Hermīni apcietināja par atbēgšanu no Sibīrijas. Gads Centrālcietumā, atkal izsūtīšana. Bez mammas Mārai bija grūti, un vecmamma nevarēja visus uzturēt. Tika nolemts, ka meitene dosies pie mātes uz Sibīriju.
Nu jau arī Sibīrijā bija vieglāk. Māra Tasejevā pabeidza 6. un 7. klasi. 1953. gadā nomira Staļins. Visus sadzina laukumā un lika raudāt. Neraudāt nedrīkstēja.
1956. gadā paziņoja, ka viņas ir atbrīvotas un drīkst atgriezties dzimtenē. Mamma brauca uzreiz, Māra palika vēl gadu mācīties. Latvijā atgriezās 17 gadu vecumā. Savu tēvu, kuram bija izdevies aizbēgt uz Ameriku, Māra satika, kad pie varas nāca Gorbačovs. Viņš tur bija apprecējies otrreiz. Kad otrā sieva nomira, viņš atbrauca dzīvot uz Latviju. Hermīne visu mūžu palika uzticīga savam vīram. Viņi satikās 92 gadu vecumā. Kopā paspēja nodzīvot gadu.
Ja 78 gadus vecajai Mārai jautā šodien: «Ko tu gribētu novēlēt?», atbilde skan: «Lai nekad vairs neatkārtojas ne 1941., ne 1949. gads!»
Kāpēc stāsts par mazo Māru? Tāpēc, ka viņa ir mana vecmāmiņa, bet Hermīne bija mana vecvecmāmiņa.
Annija Bērziņa, septiņpadsmit gadu
Kāpēc jāzina vēsture?
Skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu: kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Daži atbild, lai varētu nokārtot vēstures eksāmenu vai uzrakstīt nākamo pārbaudes darbu. Citi spītīgi klusē. Bet vēsture ir kas vairāk. Vēsture vieno tautu, un tajā var rast atbildes uz mūsdienu problēmām. Vēsture var būt skaista, var būt graujoša un sāpīga. Kā nedzīstoša brūce tā atgādina par uzvarām, pāridarījumiem un noziegumiem. Un pats lielākais noziegums no visiem - brīvības un dzīvības atņemšana.
Kāpēc par 1949. gadā veiktajiem noziegumiem jārunā vēl šodien? Jā, jārunā, jāpieraksta un jāuzklausa. Jo viņi, Sibīrijas bērni, ir mums blakus, tikai sāpīgi klusē, jo katra saruna ir plosoša sirdij, atmiņām un telpai.
Ilga Žvagiņa tika izsūtīta 1949. gada 25. martā. Omīti izsūtīja bez tēta Jāņa Otto un vecākā brāļa Viktora. Viktors bija paspējis paslēpties Ošiņos, pie Marijas tantes.
Lopu vagoni. Tumsa. Bailes. Bads. Ārā nevienu nelaida, uz jautājumiem neatbildēja. Pieturas. Pieturas, kad likās - brīvība ir ārā, rokas stiepiena attālumā. Bet tur nekas labāks negaidīja, vien kliedzoši zaldāti un šausminoši skati, kad caur restotiem lodziņiem varēja vērot līķu izmešanu. Ceļā daudzi neizdzīvoja. Ne visiem izdevās iemainīt drēbes pret maizi vai kartupeļiem, un vagonos, kur visi saspiedušies kā sardīnes bundžā, slimības ceļoja ātri. Nāve vienā vagona stūrī, spainis vajadzību nokārtošanai otrā.
Pirmie četri gadi Zejas rajona Siānas ciemā pagāja barakās. Iztika bija, pateicoties mammas darbam elektrostacijā par kurinātāju un tām «nolādētajām», sasalušajām ogām. Omīte - kalsns, izstīdzējis meitēns ar diviem līdz malām pilniem spaiņiem ar ogām, staigāja pārdienām. Daļu, lai pārdotu, nopirktu maizi vai iemainītu, lai savārītu ievārījumā vai atļautu sasalt barakas bēniņos. Jo kas par konfektēm tad bija ziemā! Tikai iemet mutē, un viņa krakšķ. Skāba, bet tik patīkami salda. Krakšķēja arī piens, jo bija sasalis.
Un tad 1960. gadā pienāca ilgi gaidītā ziņa. Saņemt ziņu, ka esi brīvs, bija prieks. Asaru pilns prieks. Jūnijs, Latvija, Madonas dzelzceļa stacija, Jānīši. Govi aizdeva radi. Un pirmais lielais pirkums, atgriežoties no Tālajiem Austrumiem, bija pulkstenis Kristāls. To nopirka Jānis Otto. To pašu, kas šodien vēl atrodas omītes sekcijā. Jauns toreiz, vecs un sabrūnējis tagad... Tas laiku vairs nerāda. 1976. gadā, vasarā, vecvectēvs aizejot paņēma sev līdzi kabatas lakatiņu, apaļās brilles un ķemmīti, bet Kristālu vecvecmamma neatļāva ielikt zārkā. Kristāls palika Jānīšos, atvilktnē.
Saruna ar omīti ir no jauna modinājusi mīlestību pret Latviju! Daudzi Sibīrijas bērni ir tepat, un viņu stāsti ir vēl neuzklausīti. Daudzi Sibīrijas bērni palika tur, Sibīrijā, un daudzi nemaz tur nenonāca. Bet skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu: kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Un atbildes jau skan citādi.
Rasa Martinova, septiņpadsmit gadu
Dzīvot, mirt un atgriezties
Vagons ir pilns. Man blakus uz lāvas šņāc nelāgi smakojošs vīrs, Pēteris vārdā, bet tādi jau tagad esam mēs visi. Izvestie. Nē, protams, sākumā jau mūsu bija vairāk: Monika no Preiļiem, Ābrams no Daugavpils, Jezups no Līvāniem. Tikai viņi padevās, ļāvās krievu lodēm. Ko nu vairs.
Nekad nepiedošu Dievam par to. Man te nemaz nebija jābūt, kā vēlāk viens no būdīgākajiem man teica, saki paldies kaimiņam Jaņisam.
Kad mūs izvieto pa nometnēm, iepazīstos ar citiem. Te ir arī daži vīri no Rēzeknes, Ludzas, Krāslavas... Šeit gadījusies muna Latgola. Bet ne tikai. Satieku arī jaunos saimniekdēlus no Rīgas, krietnu saujiņu lietuviešu un nobijušos igauņus. Cik noprotu no īgnā, siekalas spļaudošā veča ar ieroci un stalti masīvo miesasbūvi, te man nāksies pavadīt savu daļu no laika, kuru man debesis ir atvēlējušas.
Visbriesmīgākās ir ikdienības sāpes, ilgas pēc mātes apskāviena, tēva padomiem, kā kopt bites, māsas zilo acu skatiena un sienāžu dziesmām zālē, kurā nakts aizsegā man glaužas klāt latvju meiča. Pat mūžīgā bada sajūta un iebiedēšana ar ieročiem un dzīves beigām nav tik apziņu postoša.
Laikam ritot, tomēr pakāpeniski iedzīvojos. Darbs ir smags, apstākļi, kuros dzīvojam - briesmīgāki nekā maniem tautiešiem septiņu gadsimtu vācu jūgā. Mēs tiekam celti jau agri no rīta, lai dotos smagajos darbos, ko paši krievi nedara. Ļoti ticu, ka darbi nešķistu tik smagi, ja mēs tiktu uzskatīti par cilvēkiem un normāli ēdināti, jo viss, no kā nākas pārtikt, ir cieta, ar zāģuskaidām atjaukta maize un pārpalikumi, ko spējam salasīt.
Man ir 29 gadi. Šeit esmu jau ceturto gadu. Neesmu precējies, bērnu man nav. Spēka tos radīt - vēl jo vairāk. Jo nav jau arī ar ko, ja neskaita glīto Diti no Ludzas. Tikai četrus gadus par mani jaunāka. Kad beidzas darbs kolhozā, paretam pieklauvēju pie viņas būdas durvīm. Allažiņ mani sagaida pelēkās acis un stingrā mezglā savītie brūnie mati. Vai tā būtu mana nākotne? Skaists, smalks, sūrā darbā norūdīts ķermenis?
Jau pēc pusotra gada, kad Dite man devusi jāvārdu, saņemu vēstījumu, ka man ir izsniegta atļauja atgriezties Latvijas sociālistiskajā republikā. Atļauju atgriezties saņem arī Dite, tikai dažus mēnešus vēlāk.
Pēc mīcīšanās pa vilcienu beidzot esam Latvijā. Rīgas stacijā mūs sagaida mana mamma un tēvs, māsa ne, jo apprecējusi krievu. Māte ar rūgtumu balsī nosauc viņu par latviešu nodevēju un komunistu roklaižu.
Dzīve, kas mūs sagaida, nav viegla. Lai arī Dite ir profesionāla šuvēja, bet man ir inženiera diploms, darbu mums nedod. Krāpnieki, fašisti, jo - kāpēc tad bijām Omskā, ko? Pēc pusgada meklējumiem sākam strādāt kolhozā.
Cena, kas ir jāmaksā, lai no nekurienes atgrieztos mājās, bijusi augsta. Bada un aukstuma dēļ ar grūtībām ieņemam pirmo bērnu. Mums piedzimst dvīņi - Māra un Mārtiņš. Latvieši. Kā mēs. Nevis fašisti, nodevēji, bet Latvijas turpinātāji. Nav tādas sociālistiskās republikas, izstiepies vai saraujies! Man te bija, ir un būs Latvija! Punkts un āmen jums, padomju ateisti!