Rozencveigs: Ekonomiku un lauksaimniecību esam nivelējuši, tāpēc zaudējam iedzīvotājus

Latvijas Biznesa konfederācijas Goda prezidents Ēriks Rozencveigs uzskata, ka valsts stāvoklis ir teju vai pilnībā identificējams ar tās ceļu stāvokli. Intervijā Neatkarīgajai viņš vērtē šo sasaisti un tās kvalitāti.

- Cik zinu, jūs, Ērik, pamatīgi pētāt katru tēmu, kurai pieķeraties. Taču ceļi jums vairs nav nekas jauns…

- Tie nav nekas jauns arī mūsu vadošajiem spēkiem, kuri runā par ceļiem visu, kas ienāk prātā. Diemžēl esmu piemirsis tā francūža vārdu, kurš sacīja: parādiet man šīs valsts ceļus, un es pateikšu, ko tā spēj. Runāsim atklāti… Manā uztverē skaistākā un ērtākā Eiropas ziemeļu valsts - Latvija - nez kāpēc ir kļuvusi pati plikākā valsts. Ekonomiku esam, atvainojiet, nivelējuši, lauksaimniecību - tāpat. Tāpēc zaudējam iedzīvotājus. Un galvenais rādītājs tam visam ir - ceļi.

- Tad jau man atliek vien klasiskais jautājums - ko darīt? Bet - tuvāk pie lietas. Pie ceļiem. Raugi, mūsu satiksmes ministrs Uldis Augulis intervijā Neatkarīgajai (20.03.2017.) teic, ka ar degvielas akcīzes ieņēmumiem būtu diezgan, lai būvētu un remontētu Latvijas ceļus, kā arī lai uzturētu to infrastruktūru. Tie ir 550 miljoni eiro gadā. Kur problēma?

- Pirmkārt - Latvijas ceļu veidošanā pamatā tiek izmantota novecojusi tehnoloģija, kuru normālās, attīstītās valstīs lieto ārkārtīgi reti. Izņēmuma gadījumos. Šodien ne tikai Eiropā, bet arī citās pasaules malās izmanto tehnoloģijas, kuras saucas - grunts stabilizācija.

Un ir aplam apgalvot, ka tas Latvijā kāds jaunums. Pirmā pieredze - 2012. gadā Rīgas ostā tika iekārtots laukums, kurš lieliski funkcionē joprojām. Bez bojājumiem. Otrs piemērs - amerikāņu firmai, kura nodarbojas ar kūdras ieguvi Līvbērzē, bija problēma - tikt pāri kūdrājam uz normālu asfalta ceļu. Un, lūk - jau četrus gadus Līvbērzē ir saskaņā ar grunts stabilizācijas tehnoloģiju būvēts ceļa gabals. Starp citu, šo ceļu izbūvēja divdesmit pirmajā maijā dažu stundu laikā. Laika apstākļi bija slikti, gāza lietus… Taču, to nododot, visi kritēriji atbilda prasībām.

Mans paziņa, Latvijas valsts ceļu vadītājs Jānis Lange visai bieži dodas aplūkot šī ceļa stāvokli. Saskaņā ar manu lūgumu Langes kunga komanda pērn veica atkārtotu tā pārbaudi. Izrādījās, ka ceļš kļuvis vēl stiprāks. Nekādu bojājumu.

Tātad, pirmkārt - tehnoloģijas, kuras mēs izmantojam, ir novecojušas; otrkārt - tās ir ļoti darbietilpīgas un prasa daudz laika; treškārt - tās ir vairākas reizes dārgākas par grunts stabilizācijas tehnoloģiju izmaksām.

- Bet kāpēc tad mēs neizvēlamies to tehnoloģiju, kuru jūs te slavējat?

- Es piezvanīju biedrības Latvijas ceļu būvnieks vadītājam Andrim Bērziņam un jautāju: cik maksā viens normāla platuma (septiņi ar pusi metru) ceļa kilometrs, paredzot slodzi - desmit tonnas uz asi? Viņš atbildēja - miljonu eiro. Es teicu: Andri, ja tiktu izmantota grunts stabilizācijas tehnoloģija, tas maksātu 200 tūkstošus. Ir taču starpība? Vai ne?

Kā saprotat, es neesmu viens. Aiz manis ir cilvēki, kuri šīs lietas saprot, atbalsta un savu iespēju robežās rīkojas. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar poļiem. Jo šī tehnoloģija ir lieliski apliecinājusi sevi Polijā. Bet mums, cik atceros, ir līdzīgas gruntis…

Kāpēc mums par to jārunā tagad? Tāpēc, ka mēs pilnīgi skaidri apjēdzam - mūsu ekonomikai šodien klājas ne sevišķi labi. Un mūsu ceļiem - tāpat. Bet - naudas ceļu atjaunošanai, izmantojot veco tehnoloģiju, vajag nesalīdzināmi vairāk, nekā faktiski varētu tikt iztērēts.

Tāpēc vēl pagājušā gada jūnijā es vērsos pie premjera Māra Kučinska ar vēstuli - priekšlikumu. Cita starpā es rakstīju, ka 10 000 no 13 000 pašvaldību ziņā esošo ceļu hroniska līdzekļu trūkuma dēļ pavasaros un rudeņos kļūst nelietojami. Turklāt mēs, piemēram, izteicām gatavību (ja valdība piekristu) jau pērn, izmantojot konfederācijas piesaistīto tehnoloģiju, savest kapitālā kārtībā 100 kilometrus zemes ceļu ar garantiju uz desmit gadiem. Spriežot pēc atbildes (25.08.2016., Eva Upīte), premjers ir atteicies no mūsu ceļu katastrofālās situācijas risinājuma. Pat no tās apjēgšanas.

Tomēr - Jānim Langem ir uzdots veikt Latvijas ceļu inventarizāciju. To vajadzēja izdarīt jau sen, bet atkal - kāpēc inventarizēt visu? Runāt par visiem ceļiem šodien nav nopietni. Ļoti daudzi cilvēki ir aizbraukuši. Virkne apdzīvoto vietu ir bezmaz tukšas. Daļa ceļu vairs nav nepieciešama. Tātad jādomā: pirmkārt - par ekspluatāciju, otrkārt - tieši par vajadzīgo ceļu savešanu kārtībā. Mums jāsaprot, kuri ceļi mums nepieciešami pirmām kārtām, kuri otrkārt, kuri - pēc tam…

Jautājums - bet nauda? Un - kur tad mums tā nauda? Lūk, šim gadam iedalīti 286 miljoni. Bet, ja viens kilometrs tiešām izmaksā miljonu, tad vajag četrus miljardus. Šausmas…

- Un kāda ir jūsu paša atbilde? Kāpēc tas pie mums tā?

- Esmu radis vienmēr atbildēt par saviem vārdiem. Es varētu hipotētiski sacīt: piedodiet, Latvijā aktīvi cīnās ar korupciju. Bet varbūt šajā nozarē vēl neesam paguvuši pacīnīties. Tas pirmkārt. Otrkārt - manā uztverē mums ir pietiekami zems vadības līmenis. Gan valstī kopumā, gan atsevišķās jomās. Kā tas izpaužas? Ja tu esi normāls vadītājs, tad tu izmanto iespējas analītiski vērtēt to, kas ir izdarīts, ko tu dari šodien, un izvirzi mērķi, kuru vēlies sasniegt. Sakiet - vai Latvijai ir izvirzīts kāds mērķis?

- Nu kā?! Redzam jau 2027. gadu. Vēl - Euro 2020, Nacionālās attīstības plāns…

- Aizmirsts plāns. Mārtiņš Krieviņš to veidoja un dabūja pa kaklu. Es drīzāk piekrītu tam, ko teica Ilmārs Rimšēvičs. Viņš pauda vienu ļoti vienkāršu un reālu lietu. Lai šodien atjaunotu pirmām kārtām Latvijas iedzīvotāju skaitu un pievērstu viņus ekonomikas, līdz ar to sociālās vides attīstībai, mums ir nepieciešami divi, augstākais trīs nacionālie projekti.

Un, ja runājam par ceļiem… Ceļi - tā ir klasika. Ja atceramies Franklinu Delano Rūzveltu vai pat Hitlera labo roku Jalmāru Šahtu, tad ekonomikas atjaunošana pēc Pirmā pasaules kara gan Štatos, gan Vācijā sākās ar ceļu būvi. Tā ir klasika! Ikviens ceļš rada visai plašu pūliņu piesaisti, tas spiež darboties arī citas nozares… Mums taču tas ir vajadzīgs! Nesaprotu - kā var ignorēt šīs problēmas risinājumu?

Es rakstīju par ceļiem ministram Jānim Dūklavam. Saņēmu saprātīgu atbildi. Un pērn Lauku atbalsta dienests dabūja 126 miljonus, ar ko pašvaldībām finansēt ministrijai vajadzīgo ceļu remontu. Proti - šajā gadījumā veselais saprāts pastāv. Bet tālāk?

Vai tad mūsu varonīgajai armijai, mūsu sabiedrotajiem ceļi nav vajadzīgi? Tiesa, kāds ģenerālis esot teicis: purvi izglābs Latviju! No kā izglābs? Ceļi taču nepieciešami visam kam. Piemēram, skolu, slimnīcu optimizācija… Pamēģini pavasara šķīdonī vai rudenī vest cilvēku, kuram vajadzīga neatliekama palīdzība, pa neizbraucamu ceļu. Varbūt uzreiz vest viņu uz morgu? Te jums ir vien tas pirmais jautājumu loks, bez kuriem risināt ceļu problēmu vienkārši nedrīkst.

- Ko jūs iesakāt politiķiem?

- Mēs, mani kolēģi uzskata, ka ceļiem jātop par nacionālu projektu. Turklāt mēs skaidri apzināmies, ka tas nav darbs vienam, diviem vai pat pieciem gadiem. Tāpēc, ka līdz ar ceļu būvi atgriezīsies cilvēki (tās taču būs darba vietas), un, kad atgriežas cilvēki, dzīve atdzimst. Ceļi - tā ir enerģētika. Un - arī nauda. Jo lēnāka braukšana, jo lielāki izdevumi, jo vairāk vajag degvielas. Un tā arī ir nauda. Virknē gadījumu tā var būt arī cilvēka dzīvība. Kā var šīs lietas ignorēt?

- Mums taču ir centralizēta struktūra - Autoceļu fonds…

- Bija! Naudas tur nav. Par ceļiem atbild pašvaldības. Bet arī tām naudas nav. Ja savākt simt nabagus, no viņiem viens miljonārs nesanāks šā vai tā. Bauskā uzņēmēji sadumpojās. Grasījās dumpoties arī Latgalē. Tur stāvoklis ir vēl ļaunāks.

Bet - mums ir reģionālās attīstības ministrija. To vada visai pieredzējis un gudrs cilvēks - Kaspars Gerhards. Mums ir Pašvaldību savienība, kuras padomnieks ir ļoti zinošs puisis - Aino Salmiņš Man šķiet, ka viņš par Latvijas ceļiem zina vairāk nekā visa satiksmes ministrija.

Proti - mums ir iespēja apdomāt, ko darīsim. Kas mums vajadzīgs? Mums vajag, lai cilvēki dzīvo normāli. Lai viņi var paņemt velosipēdu un kaut kur aizbraukt. Lai ir iespējams braukt nevis ar zirgu, bet ar auto, nebaidoties, ka to nāksies remontēt. Krievija saviem maģistrālajiem ceļiem dod 16 gadu garantiju, bet mēs (ja viss paveikts kā nākas) - desmit gadu garantiju.

Un, ja mēs no tiesas turam sevi par domājošiem cilvēkiem, ja mēs nosakām sev mērķi, tad pirmais konkrētais mērķis ir - nacionālais ceļu restaurācijas projekts. Turklāt - izlases kārtā. Proti - ne visu uzreiz. Tas ir nereāli. Taču uzsveru - tam jābūt nacionālam projektam. Un mēs par to cīnīsimies visiem iespējamiem spēkiem.

- Pagaidām gan es no varas puses vairāk jūtu, piemēram, vēlmi attaisnot katru samazinājumu, katru infrastruktūras (arī ceļu) degradāciju ar iedzīvotāju skaita kritumu.

- Atceraties veco anekdoti par pēdējo lidmašīnu, kas pametīs Krieviju? Pēdējais pasažieri - neaizmirstiet izslēgt lidostā elektrību! Vai jums nešķiet, ka šo anekdoti grib īstenot pie mums? Bet - vai tad mēs ar jums tiešām pametīsim Latviju? Tā mums ir pati skaistākā no Baltijas valstīm.

Un - bija arī ekonomiski visattīstītākā. Vai tad, pateicoties jums un man, mēs kļuvām par depresīvu valsti? Domāju, ka mani te būs grūti vainot. Un jūs - arī. Bet cilvēki, jaunatne mūk prom. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit viņiem nav kur pielikt savus spēkus.

- 2012. gadā jūs rakstījāt, ka te nav vis ekonomikas, bet sistēmas krīze. Vai tad tā vēl nav beigusies?

- Tieši tā. Tik tiešām - tā ir sistēmas krīze. Un to ir izraisījusi tā sauktā politiskā atbildība. Ja jau jūs jūtat sevī spēkus, lai kļūtu par vadītāju, par ministru, tad jums ir jābūt savai programmai. Un jums jāspēj ar savu programmu konkurēt. Amatā jānāk cilvēkam ar labāko programmu. Un, ja viņam tāda ir, tad viņam par to jāatbild. Kā par savu īpašumu. Bet, ja viņš neatbild… atradīsim citu izpildītāju.

Proti - mēs esam noteikuši kādu mērķi. Lai to īstenotu, bez naudas vajag vēl to un to, un to… Tas ietilpst rezultāta sasniegšanas plānā. Ja tā tur nav, darbs rit haotiski. Bet haoss - tas nozīmē sistēmiskas domāšanas trūkumu. Proti - grozies kā gribi, bet, ja nav sistēmiskas domāšanas, nonākam bezsistēmas krīzē. Viss.

- Liksim mieru ceļiem. Man jums kā Latvijas biznesa konfederācijas Goda prezidentam ir pāris aptverošāki jautājumi. Piemēram, vara it kā grasās nopietni pārskatīt nodokļu politiku. Kāds, jūsuprāt, būs šīs pārskatīšanas iznākums?

- Es, Ēriks Rozencveigs, skatos uz to paradoksāli. Nodokļu iekasēšana ir atkarīga nevis no nodokļu bāzes lieluma, bet no tās plašuma. Jo vairāk nodokļu maksātāju, jo optimālāks nodoklis, jo vieglāk to nomaksāt, jo vairāk naudas saņem valsts.

- Reiz jūs rakstījāt, ka mūsu stāvokļa pamatiemesls ir bezpalīdzīga, netalantīga vara. Vai tas arvien ir tā? Ņemot vērā, ka šo varu tā vai citādi nosakām arī mēs paši.

- Man tas ir pats sliktākais jautājums. Revolūcijas taisīt patlaban nav modē. Jo vairāk tāpēc, ka ir pierādīts - savā sākotnē ikviena revolūcija nes vairāk negatīvā.

Un - nav garantiju, ka tā sniegs ko pozitīvu savā gala iznākumā. Demokrātija? Kurš teicis, ka tas ir labākais pārvaldes veids? Cita lieta, ka tā dod iespēju muldēt, bezatbildīgi muldēt. Turklāt tam pievienojas mūsu varas iekšējā iegriba - aizvākt suverēnu, lai nemaisās referendumos… Tas - viens.

Otrs. Suverēns ir muļķis. Jo vairāk skaistu vārdu mēs paužam, jo lielākas izredzes, ka tas balsos par mums. Jaunatne to saprata ātrāk. Tā aiziet. Liela daļa aizbraukusi uz Eiropu. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir darba vietas un labs atalgojums. Diemžēl sociālais faktors ir katra cilvēka uztveres pamatā.

- Vai mūsu valstī ir pozitīvs resurss, kas varētu mainīt stāvokli uz labu?

- Piemēram, Rīgas dome Nila Ušakova vadībā ir darbojusies pieklājīgi. Rīgas labā. Rīgas! Mums ir partija Gods kalpot Rīgai!. Bet vai jūs esat redzējis partiju Gods kalpot rīdziniekam!? Tādas nav. Un līdz ar to jūs, es un mums līdzīgie jūtas bezpalīdzīgi. Un, ja mēs neapvienosimies, mēs neko nepanāksim. Taču man ir 87. Lai arī galva vēl strādā, it kā jau būtu par vēlu uzstāties. Taču vara patlaban izmato to, ka iedzīvotāji noveco. Ceturtā to daļa, teju pusmiljons - pensionāri. Un daudzi no viņiem neiet balsot. Kāpēc? Tāpēc, ka vairs nekam netic. Viņi netic, ka viņiem kļūs labāk.

Bet - ja atgrieztos jaunatne, ja tā ņemtu aktīvu dalību priekšvēlēšanu situācijā, ja tā nekautrētos no tā, ko zina, no tā, ko grib, un no tā - kā viņa to grib, tad būtu vienkāršāk.