Tagad Latvijas sievietes 30–40 gadu vecumā drīzāk pašas dzemdēs nekā sagaidīs mazbērnu no savām meitām vai dēliem.
Mātes diena vakar un Starptautiskā ģimenes diena šodien ir iezīmētas ļoti tuvu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas jubilejas datumam. Tas mudina pārlūkot Latvijas demogrāfisko rādītāju izmaiņas laikā kopš neatkarības pasludināšanas 1990. gada 4. maijā.
Tiklīdz Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana bija ne tikai pasludināta, bet arī reāli notikusi, dzimstība valstī dažu gadu laikā nokrita uz pusi. Saudzīgi sakot, nevainosim neatkarības atjaunošanu par dzimstības sabrukuma cēloni, bet atzīsim to par sekām tiem pašiem procesiem, kas politiskā līmenī sagrāva Padomju Savienību un sadzīves līmenī - ģimeni tādā nozīmē, kāda šķita pašsaprotama tiem cilvēkiem, kuri piedalījās Atmodas gadu mītiņos un gājienos, Tautas frontes sapulcēs un tās iniciētajos referendumos. Viņi nezināja, kurp katru no viņiem aiznesīs viņu pašu iekustinātā lavīna.
Patlaban ir tā, ka pamanāmi lielam skaitam sieviešu 30-40 gadu vecumā jādodas dzemdēt pašām, jo viņu meitas to nedarīs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja nekādu meitu un arī dēlu šīm sievietēm nav. Otrkārt, ja viņu bērniem būs caurmērā tikpat maz bērnu un tie piedzims tikpat vēlu, cik vēlu tie dzimst tagad, kad mātes var dzemdēt savu meitu vietā. Tas viss, protams, pēc cilvēku brīvas izvēles un šeit bez jebkāda vērtējuma, vai tas ir labi, vai tas ir slikti.
Ļoti pārskatāmu demogrāfisko procesu ainu parāda izmaiņas Centrālās statistikas pārvaldes datos par 18 gadus vecām jaunietēm 1990. gadā un 2015. gadā, ar kuru pašlaik beidzas Latvijas demogrāfisko rādītāju apraksts tādā detalizācijas pakāpē, kāda par 2016. gadu vēl nav gatava.
1990. gadā Latvijā dzīvojušām 18 224 jaunietēm 18 gadu vecumā piedzima 1332 bērni, bet 2015. gadā 8514 jaunietēm piedzima 233 bērni. Te, lūk, lieliski redzams, ka mātes atstājušas savā vietā kopskaita ziņā mazāk par pusi meitu, kuras vispār varētu dzemdēt šīm mātēm mazbērnus. Tomēr dzimstība šā gadagājuma jaunietēm sarukusi ne uz pusi, bet 5,7 reizes. Tas neizslēdz iespēju viņām dzemdēt, piemēram, 28 vai 38 gadu vecumā, kā to tagad bieži dara viņu māšu vai vecāko māsu vecuma sievietes. Attīstot tālāk piemēru par 38 gadus vecajām mātēm, pārliecinoši redzams dzimstības pieaugums. 1990. gadā 18 181 mātei šādā vecumā piedzima 350 bērnu, bet 2015. gadā jau līdz 13 150 sievietēm sarukušais potenciālo māšu skaits deva 514 bērnu. Pašlaik 32 gadi ir tas vecuma punkts Latvijas sievietēm, kurā tās traucas dzemdēt ar tādu sparu, ka sadzemdē vairāk, nekā spēja lielāks skaits 32 gadus veco sieviešu 1990. gadā. Toreiz statistiski vidējai 32 gadu vecuma sievietei prātā bija nevis dzemdēšana, bet savu 2-3 pusaudžu vecumā esošo bērnu sagatavošana palaišanai ārpus ģimenes.
Māšu aizvietošana ar vecomāšu vecuma sievietēm ir lielais noslēpums, kāpēc dzimstība Latvijā vēl neseko auglīga vecuma sieviešu skaita sarukumam. Diemžēl daba neļaus sievietēm turpināt šo procesu pat ne līdz 51 gada vecumam, kādā uzrādīta 2015. gada vecākā dzemdētāja. Tīri aritmētiski skatoties, tas bija 47 gadu vecums, kurā 20 029 sievietes 1990. gadā spēja dzemdēt skaitā tos pašus divus bērnus, cik spēja līdz 13 972 sievietēm sarukušais, bet toties ar lielāku vēlēšanos tikt pie pirmā bērna un mākslīgās apaugļošanas procedūrām apgādātais tagadējo sieviešu skaits. Vēl augstāka robežlīnija iet sieviešu 43 gadu vecumā, kad ar tagadējo sieviešu noskaņojumu un grūtniecības palīglīdzekļiem vairs nepietiek jaundzimušo skaita uzturēšanai virs simta, bet jau 34 gadu vecumā jaundzimušo skaits sarūk zem tūkstoša. Tagadējās 12 640 sievietes šajā vecumā gan vēl pārspēj 1990. gada 19 673 sieviešu dzimstības rādītāju, bet daži desmiti bērnu nekādi nekompensēs tos tūkstošus bērnu, kurus šīs sievietes nedzemdēja tad, kad viņam bija 18 gadu.