Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

GRĀMATA: Ikdienas dzīve nacistu okupācijas laikā

1944. gada 19. oKtobris, Ventspils. Civilpersonu un karavīru evakuācija no aplenktās Kurzemes. Vācijas valsts arhīvs – Bundesarchiv, Bild 183-1985-0531-500 © Vēsturisks foto

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu pagājušajā gada nogalē izdevniecībā Zinātne iznāca Edvīna Evarta un Jura Pavloviča grāmata Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945.

Manuprāt, šis ir nozīmīgākais izpētes darbs pēc grāmatas Latvija Otrajā pasaules karā (Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Latvija Otrajā pasaules karā - Rīga, Jumava, 2008.) iznākšanas, veidojot korektu un objektīvu ainu par nacistu okupācijas laika sadzīvisko dimensiju. Edvīna Evarta un Jura Pavloviča grāmata papildina un paplašina klasisko un fundamentālo Arnolda Aizsilnieka darba Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945 (Stokholma, Daugava, 1968.) nodaļas par nacistu laiku. Ja Arnolda Aizsilnieka darbā ir plašāk aplūkotas kopējās politiskās norises, īpaši izceļot sadzīviski ekonomiskās norises lauksaimniecībā, tad Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941-1945 detalizēti aplūko tieši pilsētu sadzīves dimensiju vācu okupācijas laikā.

Diemžēl pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas informatīvajā vidē sākās savdabīga vācu okupācijas laika idealizācija un heroizācija. Padomju laika ideoloģisko melu atmaskojumi par Latvijas neatkarības pirmo posmu radīja pamatotus jautājumus, cik patiesa ir padomju laika sniegtā aina par Otrā pasaules kara notikumiem, tostarp par nacistu okupācijas laika apstākļiem Latvijas teritorijā. Izzūdot cenzūras barjerai, Latvijā kļuva pieejama latviešu diasporas literatūra, memuāri un atmiņu apkopojumi, kas sniedza pavisam atšķirīgu Otrā pasaules kara notikumu interpretāciju, salīdzinot ar padomju laika cenzūras apcirpto un padomju ideoloģijas izkropļoto Otrā pasaules kara notikumu ainu. Ja padomju laikā (izņemot pirmos pēckara gadus) ikviens Latviešu SS leģionā nokļuvušais tika pielīdzināts nacistiskajiem noziedzniekiem, tad emigrācijas memuāros tika uzsvērts, ka latviešu SS leģionāri «cīnījās par Latviju». Neapšaubot ikviena laikabiedra atmiņu patiesumu, tomēr ir jāsaprot, ka, rakstot atmiņas, ir tendence atcerēties sev tīkamāko: uz to norāda arī Evarts un Pavlovičs (82. lpp.). Ir jāņem vērā arī tas, ka skaitliski visvairāk memuāru par Otrā pasaules kara laiku Latvijā uzrakstīja latviešu izglītotāko (un arī bagātāko) aprindu ļaudis. Uz šo niansi norāda arī Edvīns Evarts un Juris Pavlovičs: «Diemžēl nabadzīgākie Latvijas iedzīvotāji ir atstājuši vismazāk liecību par savu dzīves realitāti, kas mums liedz gūt dziļāku ieskatu patiesajā situācijā (Evarts, Pavlovičs - 100. lpp.).»

Latvijas iedzīvotāji, kas piedzīvoja pēckara (1945.-1946. g.) badu un postu, kas izbaudīja Latvijas lauksaimniecības iznīcināšanu un izputināšanu 1948.-1949. gados, kas izcieta pirmo kolhozu gadu nabadzību, pilnīgi objektīvi sāka idealizēt dzīves apstākļus pirms kara. Uz pēckara laika fona pat 1939.-1940. gada saimnieciskās krīzes laiks Latvijā un pat vācu okupācijas laiks šķita kā pārticības laikmets. Tāpēc izveidojās un nostiprinājās mīts par pārticības gadiem Ulmaņa valdīšanas laikā un par to, ka vācu okupācijas laiks bija «labāks» par padomju okupācijas laiku utt.

Diemžēl vēl piecus gadus atpakaļ objektīvas patiesības paušana par patiesajiem apstākļiem nacistu okupācijas laikā Latvijā nozīmēja nonākt konfliktā ar ietekmīgu Latvijas sabiedrības daļu, kas ikvienu atkāpi no leģionāru lomas uzskatīja par pierādījumu Latvijas interešu nodevībai, izvirzot apsūdzības prokrieviskos un komunistiskos uzskatos.

Tomēr lēnām un pakāpeniski izpratne par nacistu okupācijas laiku Latvijā atbrīvojas gan no padomju laika meliem, gan no vēlāk uzkonstruētās nepamatotās nacistu režīma glorifikācijas. Nacionālā bibliotēka ir padarījusi publiski pieejamu Otrā pasaules kara periodiku (tostarp laikrakstu Za Rodinu, kuru nacistu okupanti izdeva Pleskavā), ir brīvi lejuplādējami daudzu trimdas autoru darbi, tostarp arī uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tik grūti atrodamā Arnolda Aizsilnieka grāmata utt.

Konsekvents solis objektīvas izpratnes veicināšanai par vācu okupācijas laiku ir arī Edvīna Evarta un Jura Pavloviča grāmatas iznākšana. Grāmata parāda, kā Latvijas tradicionāli visai konservatīvajai sabiedrībai tika uzspiesta nacistu totalitārā iekārta: «Formāli iepriekšējo gadu sociālā hierarhija jeb, pareizāk, tās daļa, ko nebija aizstājušas vācu iestādes, tika atzīta un turpināja eksistēt, taču bija zaudējusi reālu pamatu. Nekāds sabiedriskais stāvoklis vairs nevarēja dot varu bez vāciešu piekrišanas un uzraudzības jebkuros sīkumos. Ar okupācijas naudu, t.s. ostmarkām, bija absolūti neiespējami uzturēt jebkādam statusam atbilstošu dzīvesveidu. Visbeidzot, iepriekšējo gadu nopelni jaunās varas acīs nozīmēja ļoti maz vai vēl biežāk bija kļuvuši par bīstamu traucēkli. Jaunajos apstākļos reālo varu noteica pietuvinātība ietekmīgiem okupācijas ierēdņiem, bet pārticību nodrošināja spējas apiet sadales ierobežojumus, un jebkādiem citiem sociālajiem kritērijiem šajā neglābjami pragmatiskajā laikmetā vairs nebija nozīmes (Evarts, Pavlovičs - 54. lpp.).»

Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941-1945 aplūko izmaiņas sabiedrības hierarhijā un tikumos, pretestību vācu sadales sistēmas nepilnībām un netaisnībām, stāvokli saimniecībā, veselības aizsardzības sistēmā, kultūrā utt. Viens no nozīmīgiem grāmatas pienesumiem ir aplenktās Kurzemes (1944.-1945.) ikdienas raksturojums.

Tiem, kurus interesē Otrā pasaules kara laika tematika, ir garantētas daudzas patiesi aizraujošas stundas, sekojot līdzi autoru vēstījumam. Iebildumi, kuri man radās grāmatas lasīšanas gaitā, ir galvenokārt par to, cik plaši var tikt vispārināti vairāki autoru novērojumi, un gadījumi, kad autori nepiemin kādu svarīgu niansi, kas varbūt vēl vairāk izceltu viņu slēdzienus.

Normētā preču sadale pirms vācu okupācijas

Vispirms ir jāatgādina, ka jau 1941. gada vasarā vācu okupācijas varas ieviestā preču normētā sadale Latvijā īpaši lielu pārsteigumu neizraisīja. Edvīns Evarts un Juris Pavlovičs norāda, ka pirmie sadales pasākumi, kas Latvijā tika ieviesti «1939. gada oktobrī līdz ar Otrā pasaules kara sākumu, attiecās uz ļoti ierobežotu preču klāstu (Evarts, Pavlovičs - 123. lpp.)», minot tikai cukuru un degvielu.

Līdz Otrajam pasaules karam Latvijā nebija absolūti brīvs tirgus. Arī miera laikā Ulmaņa valdība ar autoritārām metodēm kontrolēja un būtiski ierobežoja tirgus ekonomiku. Valdība nepieļāva cenu paaugstināšanu, kā arī stingri ierobežoja ārvalstu valūtas iegādi. Sākoties pasaules karam, ierobežojumi ievērojami pieauga. Taču kara laika grūtības īpaši nebija pamanāmas bagātākajās ģimenēs, kas dzīvoja Rīgas centra namos. Tās pamanīja tikai nelielas grūtības cukura vai degvielas iegādē, kuras ierakstīja savos memuāros. Tie, kam Rīgas dzīvoklī bija elektriskais apgaismojums, nepamanīja, ka visiem citiem 1939.-1940. gada ziemas tumšais laiks bija jādzīvo tumsā vai skalu gaismā. Pasaules kara sākuma dēļ mājokļu apgaismošanai domātā petroleja bija nepietiekama. Petroleju ierobežotā daudzumā pārdeva tikai uz kartītēm, turklāt par petrolejas kartītes izsniegšanu tika veikta attiecīga atzīme Latvijas pilsoņa pasē (Valdības Vēstnesis, 16.01.1940.). Blēdību novēršanai - par fiktīvu pierakstīšanos dzīvoklī bez elektrības, lai iegūtu petrolejas talonus - notvertos ieslodzīja uz trim mēnešiem arestā (Brīvā Zeme, 01.05.1940.). No 1939. gada aptrūkās parasto ziepju, tāpēc laucinieki tika apmācīti, kā mājas apstākļos pagatavot ziepes, izmantojot sārmu (Mazpulks, Nr. 10, 1939. g.). Karam sākoties, nebija iespējams sagādāt akmeņogļu krājumus ziemai, un Latvijas pilsētu iedzīvotājiem 1939./1940. gada ziemā bija jāiztiek ar 45% mazāku kurināmā daudzumu nekā iepriekšējā gadā (Brīvā Zeme, 1940. g. 16. februāris). Tā kā 1939./1940. gada ziema bija viena no visaukstākajām 20. gs., tad Rīgā 1940. gada februārī, lai iegūtu akmeņogles, tika pārskalotas Daugavas gultnes smiltis pie akmeņogļu izkraušanas piestātnēm Rīgas ostā (Brīvā Zeme, 1940. g. 1. marts). Ņemot vērā esošo situāciju Latvijā, līdz pat 1940. gada vasarai tika plaši tiražēti skaidrojumi par to, kādi preču tirdzniecības ierobežojumi pasaules kara dēļ tika ieviesti citās zemēs, tostarp Vācijā (piemēram, Ekonomists, Nr. 7, 1940. g., u.c.).

Turklāt vecākās paaudzes iedzīvotājiem labā atmiņā bija Pirmā pasaules kara laika pieredze, kad kara gados pārtikas preces bija stingri normētas. Tāpēc liela daļa pilsētu iedzīvotāju 1941. gadā vācu ieviesto pārtikas kartīšu sistēmu sākumā uztvēra kā atvieglojumu, nevis pauda sašutumu par tirgus attiecību izbeigšanos.

Manuprāt, apgalvojums - «līdz 1944. gadam Latvijā tikpat kā nebija incidentu, kad karojošo pušu pārstāvji vai kriminālas ievirzes nelegāļi uzbruktu nejauši sastaptiem mazgadīgajiem (80. lpp.)» - būtu jāpapildina ar striktu atrunu, ka šāda norma netika pielietota attiecībā uz čigānu, ebreju un «padomju aktīvistu» bērniem. Es noteikti nelietotu šādu vispārinājumu. Rīgā varbūt tā arī bija, bet kara laika apstākļos ārpus pilsētām, ūdenstilpēs vai mežā atrastu bērnu līķu nāves cēloņus neviens rūpīgi neizmeklēja.

Manuprāt, Edvīns Evarts un Juris Pavlovičs (86. lpp.) pārāk optimistiski vērtē bērnu veselības apstākļus nacistu okupācijas laikā.

Es savulaik salīdzināju mazgadīgu bērnu nekrologu īpatsvaru laikrakstā Tēvija 1942., 1943. un 1944. gadā. Ņemot vērā bērnu nekrologus, var izvirzīt hipotēzi, ka 1944. gadā pat visbagātākajās latviešu ģimenēs (kas varēja to atļauties un kuriem bija tradīcija likt sludinājumus laikrakstos) ievērojami pieauga bērnu (īpaši 1942. gadā dzimušo) mirstība.

Kaltēta kūdra malkas vietā

Autori nepilnīgi apskata jautājumu par Rīgas dzīvokļu apkuri vācu okupācijas laikā.

Autori raksta: «1943./1944. gada ziemai centralizēti sagādātas malkas piešķiršana vairs nebija paredzēta, jo tās visiem nepietika, un iedzīvotāji tika mudināti saviem spēkiem doties uz mežu un darīt, ko spēj (Evarts, Pavlovičs - 144. lpp.).» Ja ticam Arnoldam Aizsilniekam, tad visus Latvijas mežus vācieši uzskatīja par savu īpašumu. Un patvaļīga ciršana tika uz pagaidu laiku pieļauta tikai bijušajiem mežu īpašniekiem. Savukārt pilsētniekiem tika ļauts braukt uz mežu un lasīt čiekurus un kritušus zarus (Mana Māja, 25.09.1942.).

Par to, ka rīdzinieku centralizēta apgāde ar malku vairāk netiks paredzēta, iedzīvotāji tika informēti jau 1942. gada sākumā. Tāpēc kurināmā sagādei ziemas sezonai rīdziniekiem ierādīja kūdras lauciņus Hausmaņa Zolitūdes un Getliņu purvos (Tēvija, 26.05.1942.). Kūdra vasaras sākumā bija jāsagriež, tad pa vasaru nojumītēs jāizkaltē, un pirms rudens lietavu sākuma sausie kūdras kluči bija jāatved uz Rīgu. Tos bija jāuzglabā sausumā - savā dzīvoklī. Ņemot vērā to, ka pilsētās strādājošajiem vācu okupācijas laikā darba laiks bija 56 stundas nedēļā (Tēvija, 06.03.1943.), tad vientuļie strādājošie nonāca pilnīgā bezizejas situācijā. Kurināmo ziemai no 1942. gada bija iespējams sagādāt tikai tad, ja kūdras sagādes darbos iesaistījās nestrādājošie ģimenes locekļi. Kūdras sagāde bija bērnu pienākums (Tēvija, 17.07.1942.). Kurināmo kūdru bija uzdots sagādāt arī uzņēmumu telpu apkurei ziemas sezonā. 1942. gada jūlijā līdz 35% no Latvijas uzņēmumu strādniekiem tika komandēti rakt kūdru (Aizsilnieks, 927. lpp.).

Maizes kvalitāte

Svarīgs papildinājums būtu jāveic, paskaidrojot, ka Otrā pasaules kara laikā norādītās normas attiecas uz pārtiku ar ievērojami zemāku kvalitātes standartu. Autori norāda: «Augstākās vācu iestādes Berlīnē paredzēja Latvijas iedzīvotājiem tikai aptuveni 75% no Vācijas pilsoņiem izsniedzamās pārtikas devas apjoma (300. lpp.).» Informācija, ka 1942. gada janvārī strādājošā nedēļas maizes deva bija 2250 gramu, bet no 1942. gada aprīļa strādājošo maizes deva bija 1700 gramu nedēļā (129. lpp.), būtu jākonkretizē, paskaidrojot, ka tik liela iknedēļas deva tika noteikta nevis maizei ar miera laika kvalitāti, bet maizei, kura tika cepta, ņemot vērā kara laika standartus.

Graudu apvalki pamatā satur celulozi (cilvēka organisms to nepārstrādā), tāpēc, gatavojot miltus, tos malšanas laikā nodala. No 100 kg graudu ieguva 65 kg augstākās kvalitātes miltu. Latvijas pirmskara standarts bija malšanas laikā no 100 kg graudu iegūt 75 kg miltu, no kuriem 30 kg bija zemas kvalitātes milti ar lielu celulozes (kliju) saturu (R. Virsnieks. Maizes cepšanas technoloģija, Rīga, Latvju Grāmata, 1941. g., 11. lpp.).

Samaļot graudus kopā ar graudu apvalkiem, var būtiski palielināt miltu daudzumu uz 100 kg graudu un vēl vairāk palielināt arī maizes daudzumu, kas tiek izcepta no vienāda graudu daudzuma, jo mīklas raudzēšanas un maizes cepšanas laikā graudu apvalku celuloze vairāk piesaista ūdeni. Tikai šādi ceptas maizes kaloritāte samazinās proporcionāli pievienotajam celulozes (graudu apvalku) daudzumam.

Vācijā Pirmā pasaules kara laikā, 1917. un 1918. gadā, tika noteikts, ka no 100 kilogramiem graudu ir jāiegūst 94% miltu. Līdzīgi standarti tika noteikti arī Otrā pasaules kara laikā. Pāreja uz kara laika maizes standartu pilsētniekiem notika jau 1941. gada oktobrī (Tēvija, 09.10.1941.). Arī Latvijas zemniekiem tika paskaidrots, ka «tagad maize jācep no tādiem miltiem, kuros izlietots pēc iespējas viss grauds, t.i., kur izmalums sasniedz 95% rudzu maizei (Lauksaimnieks, 01.12.1941.)». Tika atļauts līdz pat 25% no miltu daudzuma pievienot miežu vai zirņu miltus. Tēvija (09.10.1941.) lasītājiem skaidroja, ka maize no pilna graudu maluma (kura satur 30% celulozes!!!) esot daudz veselīgāka. Viens no kara laika atmiņu autoriem - Vilnis Bankovičs - vācu maizi raksturo kā «vācu presētās zāģu skaidas no nenosakāmas izcelsmes miltiem (Vilnis Bankovičs. Los, Los! Davai, Davai! Rīga, Mansards, 2014 - 188. lpp.)».

Tomēr pat bez šādiem papildinājumiem autoru secinājumi par vācu okupācijas laiku ir precīzi un korekti: «Iztikt ar okupācijas varas aprēķināto iztikas minimumu nebija iespējams. Saimnieciski visgrūtākajā situācijā atradās tie cilvēki, kas bija pensijas vecumā vai kur ģimenēs bija divi vai vairāk bērnu. Viņu iztikas nodrošināšana pat gadījumos, kad abi vecāki strādāja, izraisīja ģimenes budžeta deficītu, kas varēja sasniegt pat 50% no algas apmēra. Sadales sistēmas apstākļos iedzīvotājiem pārtikas normas izsniedza pret kartītēm, kuru apjoms nekādi negarantēja ne pieaugušo, ne arī bērnu pilnvērtīgu uzturu (Evarts, Pavlovičs - 300. lpp.).»

Šādu sistēmu nacisti uzturēja okupētajā Austrumeiropā. Vienkāršie ļaudis (kuriem nebija lauku radu) pusbada apstākļus varēja uzlabot tikai tad, ja kāds no ģimenes «brīvprātīgi» pievienojās policijas spēkiem vai piekrita doties vergu darbos uz Vāciju. 1944. gadā 25% no visiem Vācijā nodarbinātajiem bija nebrīvie ārzemju strādnieki.

«8. un 9. maijs Kurzemē bija prieka diena»

Tolaik ļaudis labi saprata, ka nacisti ar latviešiem rupji manipulē, lai viņus piedabūtu karot vācu labā: «Iedzīvotāju vidū diezgan skaidri tika saskatīta sakarība starp reprivatizācijas sākšanu un Latviešu leģiona izveidi (Evarts, Pavlovičs - 193. lpp.).» Turklāt nacistiskās Vācijas nākotnes plānos nebija pat mazākā mājiena atjaunot Latviju: «Pēc Latvijas teritorijas iekarošanas okupācijas vara nekavējoties uzsāka dažādus priekšdarbus jauniegūto teritoriju pārvācošanai, lai vēlākā nākotnē varētu tās pilnībā pievienot t.s. Lielvācijas teritorijai (299.,300. lpp.).»

Izlasiet Edvīna Evarta un Jura Pavloviča grāmatu un jūs sapratīsiet, kāpēc Latvijā palikušie vairāk par visu vēlējās, lai kara šausmas pēc iespējas ātrāk beigtos, tāpēc «1945. gada 8. un 9. maijs Kurzemē bija prieka diena, pat ja rītdiena solīja vien gūstu vai filtrāciju (298. lpp.)».