BĒGĻU PIEREDZE par dzīvi un cilvēkiem Latvijā

Kaut arī lielākā daļa Latvijā nonākušo bēgļu pēc kāda laika dodas tālāk uz attīstītākām ES valstīm, ir cilvēki, kuri, neskatoties uz sarežģītajiem ekonomiskajiem apstākļiem, tomēr izvēlas šeit palikt un pat uzsāk savu biznesu. Kas viņus notur šai valstī, un kādas ir viņu nākotnes izredzes Latvijā?

Publiskajā telpā iespējams atrast visdažādākos stāstus - gan tādus, kuros vietējie iedzīvotāji ir vīlušies bēgļos, gan tādus, kuros bēgļi palīdzējuši lauzt aizspriedumus un pierādījuši sevi no vislabākās puses.

Ir skaidrs, ka ekonomiskie apsvērumi nav primārie, lai paliktu Latvijā. Pabalsts bēglim vai personai ar alternatīvo statusu šobrīd 139 EUR, savukārt katram nākamajam ģimenes loceklim - 97 EUR. Ar šo summu nepietiek, lai noīrētu dzīvokli un vēl izdzīvotu. Latvija noteikti nav tā vieta, kurā var “sēdēt uz pabalstiem” un neko nedarīt. Ir jāstrādā, jāmācās un vajadzības gadījumā jābūt gataviem mainīt ierasto nodarbošanos.

Tie, kuri paliek Latvijā, ir paši uzņēmīgākie, un dara to tāpēc, ka viņiem ir attiecības ar šo valsti - caur cilvēkiem, kurus negribas zaudēt vai nodarbošanos, kura sniedz stabilitātes sajūtu. Ja nav attiecību, paliek tikai tīra kalkulācija, taču, parādoties piesaistei, parādās arī motivācija cīnīties, neskatoties uz nevienlīdzīgajiem apstākļiem darba tirgū un daudzajām sadzīves grūtībām.

Tikai ar vietējo palīdzību

Valodas barjera un sarežģītie sadzīves apstākļi bēgļu iespējas atrast darbu padara ļoti ierobežotas. Darba devēji nevēlas liekas problēmas pieņemot darbā bēgli, savukārt dzīvokļu īpašnieki daudzos gadījumos baidās, ka bēgļi nevarēs samaksāt par īri. Arī uzsākt savu biznesu ir sarežģīti, jo nepieciešamas lielas investīcijas, kuru bēgļiem nav. Vienīgā iespēja ir atrast šeit dzīvojošu atbalsta personu, kura ir gatava palīdzēt ar finansiāliem resursiem, vai kļūt par starpnieku un padomdevēju.

Latvijā, līdztekus valsts institūcijām, darbojas vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru mērķis ir palīdzēt bēgļiem integrēties. Viena no tām ir domubiedru grupa “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Grupa apvieno gandrīz 3000 biedrus un regulāri organizē pasākumus, lai diskutētu par galvenajām bēgļu problēmām Latvijā un palīdzētu tās risināt. Pagājušajā gadā šajā organizācijā vērsās arī sociālantropoloģe, bijusī LU profesore Ieva Raubiško, kura bija nolēmusi kādam no bēgļiem sniegt pavisam reālu un praktisku atbalstu.

Ieva un viņas “Humusa komanda”

Stāsts sākās ar Ievas braucienu uz Muceniekiem. Pēc sarunas ar tur dzīvojošajiem patvēruma meklētājiem Ieva saprata, ka visvairāk šiem cilvēkiem ir nepieciešams darbs. Ieva pameta stabilo profesores vietu universitātē un nolēma pati kļūt par darba devēju, lai palīdzētu iegūt stabilitāti tiem, kuriem tā bija vajadzīga vēl vairāk. Viņa zināja, ka viena no lietām, ko bēgļi prot vislabāk, ir ēst gatavošana, tāpēc radās ideja piedāvāt Latvijas tirgū humusu un citus Tuvo Austrumu ēdienus. Tā tapa “Humusa komanda”.

Sākumā kulinārie eksperimenti notika Ievas virtuvē, pēcāk kāda kafejnīca atļāva pa vakariem izmantot viņu telpas, bet jau pavisam drīz “Humusa komanda” atvērs savu ēstuvi, kurā apmeklētāji varēs baudīt kurdu un citus Tuvo Austrumu ēdienus. Līdz šim saražotā produkcija tika tirgota Kalnciema tirdziņā un piedāvāta dažādiem privātiem banketiem.

“Humusa komanda” darbojas jau pusgadu, un tās sastāvs šajā laikā ir mainījies. Sīriešu ģimene, ar kuru kopā Ieva uzsāka šo biznesu, ir devusies prom no Latvijas, un šobrīd “Humusa komanda” apvieno bēgļus no Irākas un Kurdistānas.

Kaut arī bizness attīstās lēnāk, kā Ieva bija plānojusi, viņa ir gandarīta par paveikto. Garantiju nav nekad. Cilvēki var aizbraukt, bizness var nenest cerēto peļņu, taču, tā kā “Humusa komanda” tika izveidota, lai dotu iespēju atsperties, Ieva par savu pienākumu uzskata turpināt iesākto un meklēt iespējas, kā piesaistīt finansējumu un attīstīt šo sociālās uzņēmējdarbības formu.

Bēgļi, kuri darbojas “Humusa komandā”, redz savu nākotni tieši Latvijā. Atšķirībā no citām ES valstīm, šeit Tuvo Austrumu virtuve nav tik populāra, tāpēc ir brīva niša, kurā attīstīties.

Juvelieri no Alepo turpina izgatavot rotas arī Rīgā

Vietējo iedzīvotāju atbalsts ir palīdzējis uzsākt uzņēmējdarbību arī Habibam un Karlai, kuri Latvijā ieradās no Sīrijas pilsētas Alepo. Pirms kara sākuma Habiba ģimenei piederēja neliela juvelieru darbnīca, un viņi dzīvoja pavisam normālu vidusmēra pilsoņu dzīvi. Kad sākās karš, ģimene, kurā auga divi skolas vecuma bērni, devās bēgļu gaitās. Sākumā viņi nonāca Krievijā, pēc tam Baltkrievijā, kur nodzīvoja 18 mēnešus, līdz ieguva patvēruma meklētāju statusu ieceļošanai Eiropas Savienībā.

Šobrīd Habibs, Karla un abi viņu bērni dzīvo Rīgā. Bērni apmeklē mazākumtautību skolu, kurā mācības notiek galvenokārt krievu valodā, savukārt Habibs un Karla kopīgi strādā savā mikrouzņēmumā “Habibi Jewelry” un mēģina ar pašgatavotajām rotām iekarot Latvijas tirgu. Karla iepazīt Latvijas iedzīvotāju gaumi un cenšas tai pielāgot rotu dizainu, savukārt Habibs ir tas, kurš rotas izgatavo.

Tomēr iespēja uzsākt savu biznesu ģimenei radās tikai ar līdzcilvēku atbalstu. Ierodoties Latvijā, Habibs un Karla, būdami kristieši, nonāca kādā baptistu draudzē, kurā satika Rutu. Pateicoties draudzes ziedojumiem un Rutas personīgajam atbalstam, viņiem izdevās iegūt sākotnējos finanšu resursus un nokārtot visas formalitātes, lai atvērtu savu darbnīcu.

Sākums bija ļoti grūts - nebija nedz piemērotu telpu, nedz instrumentu. Vienīgi 15 gadu pieredze un ļoti liela vēlme turpināt strādāt savā arodā. Tomēr pāris nepadevās un turpināja iet uz mērķi. Bēgļu gaitas viņiem bija iemācījušas, ka palīdzība mēdz nākt visnegaidītākajā brīdī. Tā notika arī šoreiz. Izrādījās, ka turpat viņiem kaimiņos dzīvo kāds juvelieris, kurš bija nolēmis pārtraukt biznesu un savu darbnīcu pārdot. Viņi vienojās par darbnīcas īri, turklāt iepazītais juvelieris kļuva arī par labu draugu un padomdevēju.

Šobrīd “Habibi Jewelry” rotas iespējams nopirkt internetā un reizi nedēļā arī klātienē, Kalnciema tirdziņā. Kaut arī bizness pagaidām vēl nenes peļņu, pamazām sāk iet labāk, un ir cerība, ka nākotnē Habibs un viņa ģimene spēs sevi nodrošināt pašu spēkiem, bez draudzes atbalsta.

Galvenais iemesls, kāpēc sīriešu ģimene ir nolēmusi palikt Latvijā, ir stabilitāte un vēlme aiztaupīt bērniem stresu, ko rada kārtējā pārcelšanās. Dzīvojot Baltkrievijā, bērni uzsāka mācības krievu valodā, un arī Latvijā viņi apmeklē mazākumtautības skolu, vienlaikus apgūstot arī latviešu valodu. Pārceļoties uz citu ES valsti, bērniem nāktos mainīt mācību valodu, bet Habibam un Karlai sākt visu no nulles. Liela nozīme ir arī cilvēciskajam faktoram - šeit ir iegūti jauni draugi, no kuriem negribas šķirties, turklāt ģimenei patīk Latvija, un viņi saista savu nākotni ar mūsu valsti.