Normunds Beļskis: 4. maijs ir mūsu dvēseles asinīm rakstīts

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

«Patriotisms ir mīlestības lieta,» saka Normunds Beļskis, «patriotisms ir Dieva mīlestības dāvana un izpausme. Zeme, kur dzīvojam, cilvēki, ar kuriem kopā esam, ģimene – viss ir šīs mīlestības sadaļas.» Neatkarības dienā – 4. maijā – iznāks Normunda dzejoļu krājums Vēstules uz bruģa, un jūtīgākais dzejas nervs tajā būs pavērsts uz dzimtenes mīlestības, patriotisma pusi.

Tas ir saprotami un loģiski: Normunds Beļskis 1990. gada 4. maijā, būdams Augstākās padomes deputāts, balsoja par Neatkarības deklarāciju. Emocionāls un pragmatisks notikums. Tāpat kā visa dzīve. Normunda gaiši sāpīgā dzeja ir emociju un pragmatisma «sadarbības» rezultāts, turklāt viņš ir spējis savulaik apvienot nereti skarbi vīrišķīgo darbu Iekšlietu ministrijā un tagad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Atbalsta fondā ar emocionālu atdošanos dzejas rakstīšanai naktīs. «Laiks izsijā graudus no pelavām,» teic Normunds, «tikai vēstules uz bruģa nebeidzas. Kamēr mēs rakstām un atceramies šīs vēstules, mēs rakstām savu laikmetu, rakstām Rīgu, rakstām Latviju.»

Šodien - saruna ar Normundu Beļski, dzejnieku, neatkarības deputātu un slimnīcas Atbalsta fonda praktiķi.

- Tu esi bieži runājis par atbildību. Kāpēc šī tēma tevi satrauc?

- Es savā dzīvē gan pret lielām, gan pret mazām lietām esmu centies izturēties ar atbildību. Mazs mirklis, maza situācija var mainīt ne tikai manu, bet arī kāda cita cilvēka dzīvi. Katru cilvēku, ko dzīvē sastopu, uzskatu par skolotāju un mācos no viņa labajiem darbiem un kļūdām. Ceļš, ko mēs ejam, ir horizontāls, tāpēc ir svarīgi, lai šajā horizontālajā ceļā būtu spēcīga tava vertikāle: mugurkauls. Vertikāle ir tā, kas sniedzas debesīs. No turienes nāk spēks, kas savienojas ar zemi, un tad tu vari iet ar taisnu mugurkaulu un dot šo taisnuma un mīlestības izpratni arī citiem. Un, jā - es rakstu dzeju. Tā arī dod šo izpratni. Kā jebkuram radošam cilvēkam - arī man - nepieciešams izlikt uz āru sāpi, turklāt mēs jūtam ne tikai savas, bet arī citu sāpes. Kopš deviņdesmito gadu sākuma esmu strādājis ne tos vieglākos darbus - daudz gadu pagāja iekšlietu sistēmā, un toreiz bērnu dzeja, ko rakstīju, paglāba mani no smaguma, ko redzēju sabiedrības dzīves norisēs. Kā preses cilvēks parasti nācu ekrānā ar sliktajām ziņām: cilvēki no manis uzzināja par Talsu traģēdiju, par prāmja Estonia bojāeju... Strādāju plecu pie pleca ar deviņiem iekšlietu ministriem. Šo darbu uztvēru kā savu misiju. Bija daudz izcilu cilvēku iekšlietu sistēmā - Gunārs Dāboliņš, Andris Staris, Juris Ļabis, Juris Rekšņa... Lai piedod tie, kurus nenosaucu. Viņi bija cilvēki ar spēcīgu mugurkaulu. Cilvēki, kas iznesa lielāko smagumu - deviņdesmito gadu smagumu. Bija tik daudz interesantu cilvēku un notikumu, ka, domāju, iekļaušu to visu kādā savā darbā... Viens no cilvēkiem, kas man deva īpašu izturību, bija ģenerālis Aloizs Blonskis.

- Restaurē, lūdzu, savas izjūtas, kad tu 1990. gada 4. maijā balsoji par Neatkarības deklarāciju.

- Tas ir dzīves augstākais kalns, tas ir mans Everests. Daudzus gadus vēlāk es iepazinos ar kardioķirurgu Andreju Ērgli, ar kuru kopā kāpu Kilimandžāro. Viņš mani iedvesmoja ilgam, pamatīgam kāpumam. Vēroju tos, kuri mums paskrēja garām, apdzenot mūs, - viņus vēlāk uz nestuvēm nesa atpakaļ. Nevajag sasteigt! Arī mēs, ceļot valsti, nedrīkstam sasteigt. Neatkarība ir jāveido katru dienu. Bet toreiz, 4. maijā... Man tiešām bija sajūta, ka esmu uzkāpis Everestā. Un pat ne uzkāpis... Mūs uznesa tauta, visi cilvēki, ģimenes, kas ar mums bija kopā. Mēs jutāmies stipri un stabili, mēs dziļi un mierīgi elpojām, gaiss bija pilns ar dzīvību, brīvību, laimi - tā bija garīga attīrīšanās. Un galvenais - priekšā bija jaunas virsotnes un ielejas. Toreiz mēs vēl nedomājām par dubļiem, kuros neizbēgami vajadzēs iekāpt. Mēs visi - visi! - esam piedalījušies kalnos kāpšanā un dubļu brišanā. Mēs visi esam cēluši savu valsti. Katrs ar savu izpratni un kļūdām. Ikviens esam daļa no kaut kā lielāka, un ir lietas, kuras nevaram izskaidrot, bet ir jācenšas to darīt - kaut vai tāpēc, lai mūsu bērni un mazbērni saprastu, ko toreiz nozīmēja sākt atjaunot savu valsti, vispirms tai noticot.

- Daudzi šodien gan ir vīlušies.

- Es neesmu. Kā var vilties ideālos? Tas nav iespējams. Tik ilgus gadus vērojot mūsu tautu, esmu sapratis: mūs nevar uzvarēt. Un neuzvarami mēs būsim tik ilgi, kamēr ticēsim un mīlēsim, kamēr neapstāsimies savā ceļā. Domāju, ka mēs esam ne mazāk izredzēta tauta kā viena otra cita. Varbūt pat vairāk. Lai kur mūs liktenis arī aizvestu. Vienmēr esmu apbrīnojis tos cilvēkus, kuri atgriezās Latvijā pēc izsūtījuma: viņiem bija spēks un uzņēmība atgriezties dzimtenē, zinot, ka te ir tā pati vara, kas bija izsūtījumā... Noliecu galvu arī to priekšā, kuri gāja cīņā pret Bermontu, sargājot savu jauno valsti. Dziļa cieņa ir pret latviešu leģionāriem. Viņus visus vieno mīlestība pret Latviju.

- Tavā dzejā arī ir daudz mīlestības pret Latviju.

- Pašam par savu dzeju grūti runāt. Tikko uzrakstu dzejoli, tas no manis aizlido kā putniņš. Ja tas pārtop dziesmā, tas jau dzīvo pats savu dzīvi.

- Tā notika arī ar dzejoli Savādā pasaule, kas pārtapa dziesmā ar Jāņa Lūsēna mūziku.

- Dievs šajā dziesmā nav pieminēts, bet man ir sajūta, ka Dievs tur ir katrā vārdā un skaņā. Visskaistākais mūsu dzīvē ir šī savādā pasaule un šis mūžīgais «kāpēc», un mirklis, kas mums katram atvēlēts, ir Dieva vislielākā dāvana. Tāpēc jācenšas šo dāvanu nesabojāt - ne sev, ne kādam citam dāvāto. Jācenšas skatīties viens otram acīs, sarunāties «dzīvajā» - nevis sazināties tikai caur sociālajiem tīkliem. 4. maijs «notika» tāpēc, ka mums citam ar citu bija acu kontakts, sirds kontakts. Ja toreiz būtu bijuši sociālie tīkli, visi deputāti iegrimtu savos mobilajos telefonos, un nekāda Neatkarības deklarācija nebūtu prātā... Kad gājām uz Teātra dienām, uz Mākslas dienām, uz Dziesmu svētkiem, tad bijām ne tikai ar pleciem, bet arī ar acīm un sirdīm kopā, un neviens tad nevarēja starp mums iespraukties - tik patiesi un spēcīgi tas bija, tik apliecinoši un radoši. Tie bija iemesli, kāpēc piedzīvojām 4. maiju.

- Varbūt tavā dzīvē vēl ir bijis kāds Everests? Gadās, ka tie ir pat vairāki...

- Ir gan. Es izaugu bez tēva, jo mammai ar viņu nesanāca kopdzīve. Ja mammai ko vaicāju par tēvu, viņai vienmēr bija asaras acīs, tāpēc, kļūdams vecāks, vairījos viņu sāpināt. Zēna gados nosolījos pats sev: ja kādreiz apprecēšos, saviem bērniem vienmēr būšu blakus. Solījumu esmu turējis. Bet ar savu tēvu tā arī nesatikos. Vēlāk Miķeļa kapos kopā ar savu sievu Dainu uzgāju viņa atdusas vietu. Un tajā brīdī piedevu tēvam visu, jo sapratu, ka man nav nekādu tiesību viņam ko pārmest. Vēl vairāk: sapratu, ka viņu mīlu, jo mans tēvs - kā viens no maniem vecākiem - deva man iespēju satikt šo pasauli, kas ir vislielākā dāvana. Tajā mirklī atbrīvojos no daudziem savas pagātnes dēmoniem. Tas mirklis bija mans dvēseles Everests. Piedošana ir tikpat svarīga kā laba darīšana, kā līdzjūtība. Piedošanā tu pats attīries.

- Vai tev nekad nav bijis grūti apvienot divas tik pretējas darbības: rakstīt dzeju un būt preses cilvēkam Iekšlietu ministrijā, medicīnas un citur?

- No 1990. līdz 1996. gadam man dzejoļi nerakstījās. Un tad 1997. gadā iznāca mans un Jāņa Lūsēna disks Savādā pasaule. Iešlietu ministrija toreiz atradās pretim viesnīcai Rīdzene, un diska prezentāciju sarunāja rīkot šajā viesnīcā. Ielūgumus izdalīju saviem kolēģiem Iekšlietu ministrijā, iedevu arī Blonskim. Viņš atver ielūgumu, ilgi tajā skatās... Es saku: «Varēsi atnākt? Tu būsi?» Viņš paceļ uz mani acis un jautā: «Tas ir tavs brālis?» Tā, vienkārši un no sirds. Tad attapās un iesaucās: «Kā?! Tu raksti dzeju?!» Mums bija cilvēciski tuvas attiecības, darbā, protams, - tikai darba attiecības. Blonskis bija viens no gaidītākajiem viesiem mana diska prezentācijā. Kad biju jauns, mani vienmēr lūdza runāt dažādos godos, bet Aloiza Blonska bērēs 2012. gadā es nespēju pateikt ne vārda... Es viņu ļoti cienīju un mīlēju: viņš man bija kā simbols atbildībai un vīrišķībai. Runājot par dzeju... Dzeja man vienmēr ir devusi spēku, kaut arī pati par sevi tā ir ļoti trausla.

- Kāds, tavuprāt, ir 4. maijs? Vai Neatkarības diena ir vairāk emocionāla vai pragmatiska?

- Tie ir kļuvuši par protokola svētkiem. Taču ne es, ne tu, ne daudzi citi tos nekad neuztvers kā protokola svētkus. Šī diena ir ar mūsu dvēseles asinīm rakstīta. Emociju amplitūda bija plaša, un sasprindzinājums, kas pār mums toreiz valdīja, bija ne ar ko nesalīdzināms. Mēs neviens nezinājām, ar ko tas viss varētu beigties.

- Ko tu teiktu tiem, kuri šodien apņirdz 4. maiju un Neatkarības balsojumu? Sak, visi zagļi un nelieši, tikai es viens pats baltā zirgā.

- (Ilga pauze.) Es ar šiem cilvēkiem vienkārši nerunāju. Nekas nozīmīgs nenotiek ātri. Tie, kas jāj uz tiem baltajiem, nenosmērētajiem zirgiem, ir tālu no izpratnes un sajūtām, kas svarīgas mums, kam joprojām ir dzīvi ideāli. Šīs sajūtas mums palīdz dzīvot šodien. Tādu apņirdzēju man žēl, vienkārši cilvēcīgi žēl: viņiem nav lemts saprast, ko tas nozīmē - iet soli pa solim uz brīvības pusi. Mana bērnība pagāja Strazdumuižā, tur, kur ir Latvijas Neredzīgo biedrība, arī pansionāts. Mana vecāmāte strādāja pansionāta ēdnīcā, un es bieži kontaktējos ar neredzīgajiem cilvēkiem. Ar laiku sapratu: cilvēki, kuriem liktenis bija laupījis redzi, nereti redzēja tālāk un skaidrāk nekā viens otrs redzīgais... Mīlestība, ko no viņiem saņēmu, bērns būdams, mani silda līdz pat šim brīdim. Ar to gribu teikt: esiet redzīgāki, cilvēki. Arī attiecībā uz pavisam neseno, bet tik svarīgo vēsturi.

- Tu tagad esi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Atbalsta fonda izpilddirektors. Tautā šo ārstniecības iestādi sauc par Gaiļezera slimnīcu. Ko tu dari Atbalsta fondā?

- Aiz Gaiļezera slimnīcas centrālās ēkas, aiz meža, ir Malienas iela, kur pagāja mani skolas gadi. Patiesībā esmu atgriezies bērnības zemē. Slimnīcas vietā kādreiz bija burkānu, kāpostu un kukurūzas lauki, mēs, mazie puikas, skrējām uz mežu spēlēt kariņu. Tagad... Atbalsta fondā es palīdzu ārstiem viņu tālākizglītībā, organizēju darbinieku konferences. Arī darbinieku bērniem svētkus, Ziemassvētkos bērniem dāvanas un leļļu teātra izrādes, - bērnu mums ir daudz, ap tūkstoti. Slimnīca finansiāli nevar atļauties šādus tēriņus, tāpēc fondu finansē ziedotāji - medicīnas preču ražotāji, privātpersonas. Tas ir absurds, ka valsts nespēj finansēt veselības sistēmu: mums ir ļoti daudz izcilu ārstu, bet viņi nesaņem pienācīgu atalgojumu. Mūsu slimnīcas loma šobrīd ir ārkārtīgi nozīmīga: mēs uzņemam politraumu, lielāko daļu onkoloģiskos pacientus, kopumā te ir 11 valsts nozīmes centru. Zolitūdes traģēdijā vissmagāk cietušie arī bija pie mums, un visi tika izglābti. Un šajā ģeopolitiskajā situācijā mūsu slimnīcas loma nevis mazinās, bet gan pieaug. Bet, ja mēs nespēsim samaksāt ārstiem ārsta cienīgu algu, viņu paliks tik maz, ka būs apdraudēta dzīvību glābšana. Šāds mirklis diemžēl ir pienācis ļoti tuvu. Tomēr ļoti ceru, ka tas nenotiks.

- Gadu gadiem tiek runāts par to, ka mūsu valsts veselības aprūpes sistēma ir galīgi greiza, bet nekas nemainās, paliek tikai sliktāk.

- Aplami ir domāt, ka viens vai otrs modelis, ko mēs automātiski no kādas valsts pārņemsim, būs vispareizākais. Katrai valstij tas jāsaprot pašai. Un nauda mums neaug kokos, mums arī nav naftas. Mūsu lielākā bagātība ir izcili ārsti - tie ir mūsu zelta krājumi. Kad jaunie rezidenti ierauga, ka ķirurgam pamatalga uz papīra ir 700 eiro, neviens no viņiem nevēlas turpināt darbu par tādu samaksu. Protams, klāt nāk piemaksas par stāžu, par virsstundām, par risku, par operāciju smagumu un tā tālāk... Bet tas nav pareizi. Un ir tā, ka jaunais ķirurgs izdara dažas smagās operācijas, bet pēc tam dodas strādāt uz privātklīniku, kur nopelna divas un trīs reizes vairāk.

- Lēnām pārejam uz maksas medicīnu.

- Tā reāli jau eksistē. Bezspēcības sajūta, vērojot veselības aprūpes sistēmu, ir tāda, ka gribas galvu sist pret sienu. Reizēm šķiet, ātrāk sabruks tā siena, nekā kaut kas mainīsies.

- Kas, tavuprāt, bija sakarīgākais veselības ministrs?

- Gundars Bērziņš. To apgalvo arī daudzi ārsti. Viņš kļuva par ministru 2004. gadā, kad bija reāli mediķu streiki un demonstrācijas. Nejauši satiku viņu Līvu laukumā, viņš mani apturēja, teikdams: «Gribi uz barikādēm? Nāc pie manis par preses sekretāru. Tev ir 24 stundas laika, izdomā!» Papētīju internetā, kas notiek ar veselības aprūpes sistēmu: tā bija bēdu ieleja. Strādāt tādā sistēmā...? Bet tad padomāju: un kāpēc ne?! Piekritu. Gundars Bērziņš prata nodalīt galvenās lietas no mazāk svarīgajām. Viņš personīgi runāja ar medicīnas autoritātēm, stundām sēdēja un runāja, meklēja izeju no dažādām situācijām. Man viņš vienmēr teica: tev katru dienu jābūt idejai, kā risināt to vai citu jautājumu. Es toreiz dzīvoju Pļavniekos, un vienu rītu pusseptiņos viņš man zvana un jautā: «Kāpēc tu neesi darbā?!» Es sēžos savā auto un braucu uz ministriju. Bērziņš nāk pretim un jau sauc: «Man ir ideja! Izdomā, kā to realizēt. Saliec plānu un darbojies!» Bērziņš spēja piesaistīt nozarei milzīgus līdzekļus. Ārstu sabiedrība sākumā bija diezgan rezervēta pret Bērziņu, tomēr vēlāk pieņēma. Bērziņš kā ministrs bija diezgan ass un stingrs. Arī pašam pret sevi viņam bija augstas prasības.

- 4. maijā iesi uz Saeimu?

- Iešu, lai satiktos un aprunātos ar tiem, ar kuriem man joprojām garīgas saites, kopīga, līdzīga domāšana. Bet tad, kad ir bildēšanās ar kārtējās Saeimas deputātiem, vairs nejūtos tik labi. Jo viena otra domāšanu es neizprotu.





Svarīgākais