Neapšaubāmi Almu Kāli var saukt par Grobiņas novada Gaviezes pagasta labo gariņu, jo viņa daudzu gadu garumā ir savākusi un sakopojusi seno vēstures dokumentāciju un senlietas. Kopskaitā ap četriem tūkstošiem, kurus krātuvei dāvājuši ap 60 vietējo cilvēku. Alma šodien smejoties saka, ka šī noteikti būs viņas mūža pēdējā intervija, jo Jāņos enerģiskajai sievietei paliks 75 gadi un runāts un stāstīts ir daudz. Tagad vieta jādod jaunajiem.
Muzeja sākotne ir gan nākusi no toreizējās Gaviezes astoņgadīgās skolas, kur pionieru vadītāja Rita Nīkrence, kad mācībiestāde gatavojās savai piecdesmitgadei, uzsāka materiālu vākšanu. Alma vēlāk to pārņēma, kad bija pagasta valdes priekšsēdētāja, jo vēsture ir viņas sirdslieta.
Paši piedāvā eksemplārus
Pirmie materiāli, kurus Almas kundze sakopoja, bija bijušā kolhoza Brīvība dokumentācija un materiāli, jo tas bija laiks, kad saimniecības izjuka. Bijis arī Latvijas karogs un zili balti sarkanais. Jāmeklē telpas, un izvēlējušies Gaviezes centrā bijušo internātu, vēlāk dzīvokļu māju, kādreizējo pirmskara pagasta valdes namu un policista mītni. Kas tik te nav mitis! Almasprāt, telpas ir labas, jo mājā, kurā veikts eiroremonts, senas lietas neiederētos. «Es par senlietu krātuvi esmu saņēmusi suminājumus, bet uzskatu, ka man bija tikai tās spējas ar cilvēkiem runāt, jo skolotājas darbā un pagasta padomē tās es apguvu. Ļoti daudz cilvēku nāk un paši piedāvā senus eksemplārus. Ir bijuši gadījumi, kad vienkārši noliek pie mūsu mājas durvīm: ņem, ko gribi! Stelles ir vecas, senu bērnu gultiņu šopavasar dabūjām. Tā mūsu kolekcija veidojas,» stāstu sāk Alma. Ir vecās stelles, bet blakusistabā jaunākas, kurās gavieznieces auž lupatu grīdasdeķīšus. Lieldienās vietējā kultūras namā bija izstāde - darbi, ko gavieznieces pa brīviem vakariem saaudušas. Pašām prieks un citiem arī. Neko nepārdodot - dāvinot radiem, draugiem un paziņām. «Dažkārt samaināmies mantām: mēs zeķu pāri vai lupatu deķi - cilvēks pretī eksponātu,» stāsta Alma. Aktīvajā eksponātu vākšanas periodā Kāles kundze reizi gadā rīkojusi pasākumus eksponātu devējiem. Bijusi pat tikšanās ar dzejnieku, rakstnieku un publicistu, kurš tagad aizsaulē, Olafu Gūtmani.
Muzejam viss noder
No Grobiņas esot zvanīts - gribat vecu skapi no 1860. gada? Kā negribēsi? Piemēram, vecāki aiziet aizsaulē, un bērni atved viņu lietas. «Daudzi nedzīvo vairs Gaviezē, bet atbrauc te uz svētkiem un meklē ziņas par saviem senčiem. Prasa arī, vai negribu kādas lietas paņemt. Esmu ļoti lielu labvēlību sagaidījusi. Mainījās mājām īpašnieki, un jaunie prasa - kur liksim albumus, nevienu nepazīstam. Mums atkal noder, un 8. martā bija izstāde ar senajām fotogrāfijām - modi, stāju, frizūrām, kādas bija senāk,» palepojas muzejniece. Goda vietā muzejā stāv gulta, kuru tēvs meitai uz kāzām pircis. Citi prasot - kāpēc tik šaura? Alma smejas - pirmos desmit laulības gadus tā ir ļoti laba, bet vēlāk gan vajagot platāku.
Muzejā ir piecas Bībeles no seniem laikiem. Ir ticības mācības grāmatas. «Man atnesa televizora kasti, kura bija pilna ar kolhoza pirmā gada dokumentāciju - tas attiecās uz 1948. gada 23. decembri. Es izpētīju un uzrakstīju apkopojumu. Pionieru organizācijas vēsture ir apkopota, arī skolas vēsture,» turpina enerģiskā sieviete. Pērnajā Muzeju naktī gaviezniekiem uzdāvināts Ķīnas ražojums - masieris - tas ir no seniem laikiem un masējot vibrē. Arī tādas lietas ir senlietu krātuvē! Laiku pa laikam kāds kaut ko atrod un uzdāvina. Sākuma posmā gan bijis vairāk dāvinātāju, bet tagad mazāk. Tomēr jauni eksponāti ik pa brīdim nāk klāt.
Mūža lieta
Apmeklētāju rinda gan pie senlietu savāktuves pagastā nekad nestāvēs, bet nāk tie cilvēki, kuri kaut ko uzdāvinājuši. Redz, kur manas lietas stāv, tas ir no kaimiņu vai tuvējām mājām!
Alma arī senlietu vāktuvē rīko pasākumus. Labi apmeklēta bija jau iepriekš pieminētā sieviešu portretu izstāde. Atvadījušies arī no lata un runājuši par šīs naudaszīmes vēsturi. Vienu latiņu palaiduši debesīs, un pat asaras noritējušas. Bijusi arī dzintaru izstāde, vecākais eksemplārs no 1913. gada. Visus pasākumus pat nenosauksi, bet gavieznieki ar Kāles kundzi priekšgalā ir rosīgi uz interesantām lietām. Šogad Muzeju naktī ir iecerējuši izlikt vecos pulksteņus. Esot pat tādi, kuri 1908. gada tirgū ir vinnēti loterijā.
Alma atkal min savus gadus un iepazīstina ar savu turpinātāju - Martu Jušku, kura ir beigusi Liepājas universitātes baltu filologus. Viņai tad būs laika vairāk mājas dzīvei un saviem septiņiem mazbērniem - ar savām aktīvajām, kustīgajām divu dēlu atvasēm palepojas vecmāmiņa.
«Muzejs man ir mūža lieta. Intensīvi ar to esmu darbojusies kopš 1997. gada. Esmu uz lapiņām visu sarakstījusi, un Marta var mācīties. Es varu nokrist jebkurā brīdī, un vai tad tukšumam ir jāpaliek?» sarunu noslēdz gaviezniece un aicina visus uz pagasta senlietu krātuvi, jo daudz kas no stāstītā vienkārši neietilpst vienā rakstā. Bet stāsta Alma interesanti!
