Latvijas valsts norakstījusi mazliet vairāk nekā pusmiljonu eiro gadā reemigrācijas plānam, kura «mērķis nebija atgriezt aizbraukušos», bet «atbalstīt un palīdzēt tiem ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem, kuri apsver iespēju atgriezties vai attīstīt biznesa saiknes ar Latviju».
Plāna izskaidrojums ņemts no Ekonomikas ministrijas sagatavotās atskaites par plāna izpildi 2014.-2016. gadā. Atskaite datēta ar šā gada 20. aprīli un publicēta EM mājaslapā.
Atskaite izskaidro, kādā veidā plāns ir patiešām izpildīts atbilstoši gan tā burtam, gan jēgai, par kuru kādreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts plāna pieņemšanas dienā, 2013. gada 30. jūlijā, izteicās šādi: «Plāna mērķis nav aicināt visus emigrācijā dzīvojošos nekavējoties braukt atpakaļ... Plāns paredz astoņus konkrētus rīcības virzienus un to īstenošanas pasākumus, lai cilvēki varētu orientēties informācijas klāstā...» Pretēji sabiedrības uzskatiem un gaidām, plāns tā rakstītajā veidā ir izpildīts arī tajā gadījumā, ja ir palīdzējis cilvēkam «orientēties informācijas klāstā» un tieši tāpēc saprast, ka atgriezties Latvijā noteikti nevajag.
D. Pavļutam var pārmest tikai to, ka sabiedrību un droši vien arī pats sevi viņš ir maldinājis vēl gadu iepriekš. Ar 2012. gada 12. jūliju datēti tādi viņa izteikumi, ka «emigrējušo iedzīvotāju atgriešanās Latvijā ir ne vien ekonomisks, bet arī valsts nācijas ilgtermiņa pastāvēšanas jautājums». Ar tā paša gada 11. septembri datēts viņa apgalvojums, ka «mans sapnis būtu, ja no emigrācijas atgrieztos apmēram puse no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju, bet mērķis ir 100 000 cilvēku». Sabiedrībā tika radīts maldinošs iespaids, ka Ekonomika ministrijas pieteiktais reemigrācijas plāns ir vērsts uz D. Pavļuta «sapņa» īstenošanu. Plāna pieņemšanas brīdī D. Pavļuts godīgi pateica, ka tā nebūt nav, taču ļoti maz cilvēku to saprata. Atskaite par plāna izpildi padara situāciju daudz skaidrāku.
Pēdējos gados pa pusmiljonam Latvijas nodokļu maksātāju naudas tērēta nevis reemigrācijas veidošanai, bet virtuālo vai arī profesionālo latviešu uzturēšanai ārzemēs. Dievs, sargi no tā, ka viņi mēģinātu atgriezties Latvijā! Tad taču uzreiz sāktos daudzas sadzīviskas, bet varbūt arī politiskas un kriminālas nepatikšanas, kāds nerodas, kamēr cilvēki «apsver» un pēc tam vēl «pārsver» atgriešanos Latvijā, paliekot ārzemēs līdz mūža galam. Protams, no viņiem tiek prasītas ziņas, ka viņi to dara. Pavisam vienkārši sakot, viņiem ir jānodibina nevalstiskas organizācijas, kurās Latvijas pārstāvji ieradīsies ar bagātīgiem ciema kukuļiem. Lauvas tiesa reemigrācijas plāna izpildei norakstītās naudas ir atdota šādam polittūrismam, no kura labumu gūst tie, kurus apciemo, un ne mazāk viņu apciemotāji. Pirmajā pozīcijā ar nepilniem 170 tūkstošiem eiro gadā ir ārzemju latviešu nevalstisko organizāciju sponsorēšana, bet tieši tāda paša tūrisma speciālgadījums ir izdevumu otro pozīciju aizņemošā atpūtas un izklaides nometņu organizēšana bērniem un jauniešiem. Latviešu organizāciju aktīvisti tādējādi var krietni ietaupīt, pārliekot savu bērnu izklaidēšanu no ģimenes budžeta uz Latvijas valsts budžetu. Diez vai daudzi no viņiem jebkurā citā darbā spēj nopelnīt vairāk nekā iegūst par Latvijas valsts karoga vicināšanu pasākumos, kur Latvijas politiķiem no izsvilpšanas jābaidās daudz mazāk nekā tad, ja pasākums notiek Latvijā. Visu šo izdarību fināls ir ārzemju latviešu piedalīšanās Saeimas vēlēšanās, jo politiķi ir ar mieru uz jebko, lai tikai palielinātu vēlēšanās nodoto balsu kopskaitu pat neatkarīgi no to sadalījuma starp partijām. Ar norādēm uz balsu kopskaitu viņi cer apklusināt neapmierinātos un jo īpaši noslāpēt runas par Saeimas deputātu skaita samazināšanu tāpēc, ka balsotāju skaits bīstami tuvojas deputātu skaitam.
Atskaite par reemigrācijas plāna izpildi parāda Latvijas nodokļu maksātāju naudas izmānīšanu un to, ka reemigrācijas veicināšana atzīta par tik bezcerīgu, ka tai nu gan naudu neviens netērē.