Ilze K. facebook izklāstījusi savas pārdomas un sajūtas, kādas pārņēmušas, atgriežoties Rīgā. Viņa uzskata, ka piedzīvojusi kultūršoku.
"Rīga, ka parasti, sagaida ar kultūršoku - gan tramvajs, kas, redzot, ka skrienu, aiztaisa durvis, kaut arī sarkanā gaisma, gan cilvēki uz ielām, kas grūstoties iet garām. Nekas īpašs, tā bijis vienmēr, tik esmu atradusi...” raksta Ilze.
Savukārt ieraksta komentētāji sadalījušies divās frontēs - vieni pilnībā piekrīt paustajam viedoklim, piemēram, norādot, ka Latvijā patiešām ir ļoti īgni cilvēki, neviens uz ielas tāpat vien otram neuzsmaida. It kā sīkumi, bet ļoti „duroties acīs”, ja ilgi cilvēks dzīvojis citā valstī, savukārt citi uzskata, ka tik traki nemaz neesot un, pirmkārt, katram būtu jāsāk ar sevi - būsi laipns un smaidīgs, arī apkārtējie tādi kļūs.
Lūk, daži no komentāriem:
Jana Z.: Ir un nav tā! Jā, ir drūmākas sejas, bet ko darīt, ka tas mantojums sēž iekšā. Es, piemēram, cenšos pasmaidīt drūmajai kaseirei, pārdevējai, kontrolei utt. un novēlēt jauku dienu. Lielākā daļa atsmaida pretī un arī novēl jauku dienu. Dod un atdodas. Ir dienas, kad ne ar vienu runāt negribas, kur nu vēl smaidīt, bet jāmācās un jāpieradina mums vienam otru vienkārši pasmaidīt.
Liene L.: Jaa nevar nepiekrist.... arii katru reizi apciemojot LV saskaros ar kultuurshoku. Un kad laipni pasveicini un pasaki paldies veikala paardeveejai, sanjem burkshkjeeshanu zem deguna vai ko tamliidziigu taa it kaa tas buutu noziegums buut laipnam...
Zaiga J.: Taisnība. Es atgriežoties pēc 3 gadu prombūtnes pēc ieraduma ieejot veikalā teicu labdien ( Anglijā, protams, mani sveicināja pirmo ),bet - labākajā gadījumā man atbildēja (!!!!), bet sliktākajā - nopētīja mani pamatīgi nopētīja un neviltotā izbrīnā vienkārši novērsās.
Laura T.: hmm, man atgriežoties mājās pēc 6 gadu prombūtnes pārsteidza latviešu laipnība un atvērtība un esot atpakaļ un dzīvojot Rīgā gandrīz 6 mēnešus pārliecinos, ka tā ir mūsu pašu - latviešu iedoma, ka te viss ir tik slikti....
Aiva U.: Man liekas tas viss dēļ algām un darba devēju attieksmes.Ilgu laiku strādāju UK un esmu pamanījusi,ka atgriežoties LV visur nelaipnas sejas(Uk tā nebija)Tagad pati strādāju kafejnīcā,nu ziniet,pat riebjas kādam kurš ar saviebtu seju pasūta ēdienu vai dzērienu uzsmaidit (nu kam man tas,kaut gan cenšos)un tā piem,atnāk viens otrs klients un tad BIGBOSS ar savām replikām-Tu ne to padevi,un tu ne tā to izdariji(alga neatbilst pat kritērijam)kaut ko vēl uzbrauc.Par KO MĒS TE LV varam sapņot,ja nemainīsies darba devēju attieksme pret darba ņēmēju,tad nelaipnas sejas redzēsim vēl vairāk.Nu jopcik tak uzslavē,kaut par sīkumu!!!
Vita K.: Pec ilgāka komandējumā atgriežoties, arī bija ists kultūršoks. Iekšā te esot, to tā nejūt, jo nīgrās sejas ir norma. Atbrauc un saproti, ka durvis vairs neviens nepieturēs (lai kaut pa pieri trāpa), pieturā nesveicinās, autobusa šoferis nesveicinās, veikalā rindā priekšā līdīs, garām sprauksies ar pagrieztu dibenu, nesmaidīs, uzrēks. Ārzemēs man bija sajūta, ka cilvēks ir vērtība, un bija patīkami. Šeit pirmo nedēļu, varbūt divas izturēju ar attieksmi pret citiem pēc ārzemju standarta, pēc tam padevos... Cik ilgi varu ar smaidu pieturēt durvis, ja pretī ignorēšana un nīgrums. Ja pieturā priecīgi pasveicināšu citus, viņi taču aizbidīsies prom kā no trakas. Ja pasveicināšu 15.trolejbusa vadītāju, vēl stabā iebrauks no izbīļa.
Maija D.: Nu ko var tik nenormāli pārspīlēt.Ir arī smaidīgi ,izpalīdzīgi cilvēki šeit pat LV,nav ne jausmas pa kādām iestādēm jūs staigājat,kur jums tik nenormāli īgnas sejas rāda,turklāt cilvēks nevar smaidīt cauru dienu 100-tiem cilvēku(,ienāca prātā lielveikals).Nenoliegšu,jā varbūt trāpās cilvēki ne savā vietā.Bet navajag tad rakstīt,ka visi LV šeit ir tādi.Lielais Fui jums,brauciet vien atpakaļ ,izskatās ka paši vien tādi īgņas ir.Superizdevušos dieniņu visiem !
