Izdzīvo krīzē: reportāža no Rēzeknes novada

"Tas ir viss, kas man ir," četrdesmit vienu gadu vecais Aleksandrs rāda saburzītu papīra gabalu, kurā teikts, ka uz trim mēnešiem viņam piešķirts trūcīgā statuss. Četrdesmit latu pabalsts gaidāms pēc astoņām dienām, bet ēst gribas jau tagad. Latvijas Sarkanā Krusta Rēzeknes nodaļas vadītājai Guntai vīrietis taujā, vai nav kaut kas ēdams? Izrādās, Eiropas pārtikas pakas būšot pēc pāris nedēļām, taču, par laimi, ir citas. Tā Aleksandrs tiek pie makaroniem, eļļas un konserviem.

Aleksandrs nav vienīgais. Cilvēkiem reāli nav ko ēst. Sarkanā Krusta durvis ver ģimenes cita pēc citas un interesējas, kad būs kādas pārtikas pakas, lai varētu pabarot bērnus... "Ja bērns ziemā ir kediņās, nu ko man darīt? Jāpērk par savu naudu," saka Gunta Krukovska. Viņas vadītā Sarkanā Krusta nodaļa ir viena no gaišajām pieturām bezdarba un depresijas nomāktajiem rēzekniešiem un Rēzeknes novada cilvēkiem.

Nepielūdzami ir dati par bezdarba līmeni un trūcīgo cilvēku skaitu Rēzeknes novadā – tie ir vieni no augstākajiem Latgalē un visā Latvijā. Tomēr nav pamata apgalvot, ka šis novads būtu tikai un vienīgi bēdu ieleja – ja ģimene ir nabadzīga, tā ir tikpat nabadzīga kā Vidzemē vai Kurzemē, un, ja cilvēks ir bez darba, tad viņš tikpat ilgi pašlaik meklē jaunu darbu praktiski jebkurā novadā.

Labi, ja ir ko iedot

Man tikko bija dzimšanas diena, nosaka Aleksandrs, kad taujāju, cik viņam gadu, un palūdz, vai gadījumā Guntai nav melnā tēja un cukurs. Un Gunta atceras, ka kāds labvēlis uzdāvinājis arī olas. "Domāju, tagad kaut kā iztikšu līdz pabalstam," spriež vīrietis. Viņš bez darba ir piecus mēnešus. Kādu darbu pieprot, nemaz nav jājautā – plaukstas bez pirkstu galiem. Jā, esot galdnieks, tā gadījies. "Ko es sūdzēšos, ceru dabūt to simt latu darbu," saka vīrietis.

"Visi mūsu spēki pašlaik aiziet tam, lai pabarotu cilvēkus. Ja nav vienu paku, meklējam citu palīdzību. Skumji, bet cilvēki pašlaik ne dzīvo, bet izdzīvo," stāsta G. Krukovska. Viņa ir laimīga, ja atnāk cilvēks un ir ko viņam iedot paēst. Ja ņem vērā, ka Latvija ir Eiropas Savienībā, tad ir vienkārši nožēlojami, ka mēs nevaram pabarot savus cilvēkus. Gunta bilst, ka tie nav tikai ilgstoši bezdarbnieki, cilvēki bez pajumtes vai ar atkarību problēmām, kādus mēs parasti iedomājamies palīdzības lūdzējus. Tās ir ģimenes ar bērniem, kur mamma darītu visu, lai bērniem nebūtu jācieš bads, bet darba nav un nav. "Rakstīju avīzei ar lūgumu, lai mums palīdz ar pārtiku, jo šis gads atnāca ar vilni trūcīgo, Eiropas pakas vēl nebija pie mums ceļā. Atnāk mammīte un saka: nenovilksim līdz nākamajai pirmdienai, lūdzu, palīdziet," ar asarām acīs saka Gunta. Saziedo galvenokārt pensionāri.

Ļoti labas ir labdarības projekta Paēdušai Latvijai pārtikas pakas, jo atšķirībā no Eiropas pakām, kur ir tikai putraimi un milti, tajās ir arī eļļa, konservi, cukurs, zirņi, vienvārdsakot, dažādība. Vēl – Eiropas pakās ir sausais piens, bet laukos daudzviet vēl ir gotiņas un šo pulveri cilvēki atstāj, neņem. Paldies Gunta saka tiem uzņēmējiem, kuri ziedo produktus. Viņa sapņo, kad kādreiz Rēzeknē Sarkanais Krusts varēs izveidot zupas virtuvi, jo tā varēšot pabarot vairāk cilvēku. Pilsētā nav savas zupas virtuves, izņēmums bija uz Lieldienām – vienu nedēļu.

Lielākais novads

Rēzeknes novads – lielākais Latvijā, jo pēc reformas tajā ir apvienojušies 25 pagasti, gandrīz visi, kuri bija kopā Rēzeknes rajonā, izņemot Viļānus. Rēzeknes novadā reģistrētais bezdarba līmenis ir 23,7%, bet, ja ņem Nodarbinātības valsts aģentūras Rēzeknes filiāles datus (jāieskaita vēl Viļānu novads), tad bezdarba līmenis ir 35,4%. Salīdzinot ar šāgada februāri, martā bezdarbs pieaudzis par 0,7%, tas ir, bezdarbnieku skaits papildinājies par 120 cilvēkiem.

"Jā, tā ir tiesa, ka mums ir viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem, tomēr, ja skatāmies objektīvi, tas nav paaugstinājies šajā krīzē tik strauji kā citos reģionos," sarunā ar Neatkarīgo saka Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs. Tiesa, Zemgalē vai Kurzemē daudzviet pēdējā gada laikā bezdarbs pieauga uz pusi, bet Latgalē šis pieaugums bijis ne tik straujš. Pēc M. Švarca vērtējuma, tagad arī reģistrējušies tādi bezdarbnieki, kuri iepriekš to nedarīja – simtlatnieku programmas dēļ. Pašlaik visā novadā šajā programmā iesaistīti 708 bezdarbnieki. "Tā nav uzņēmējdarbība, bet īslaicīga – vairāk kā sociālā palīdzība, tas būtiski atslogo sociālo budžetu, jo garantētā minimālā pabalsta izmaksa pieaugusi četras piecas reizes," stāsta M. Švarcs.

Eksistence, ne dzīve

"Es nezinu, kā mēs tiksim galā, no janvāra cilvēku skaits, kuri vēršas pēc palīdzības, strauji aug," norāda Rēzeknes novada Sociālā dienesta vadītāja Jevģēnija Gruzinska. Visi nemaz pabalstu saņemt nevar, jo tam nepietiek līdzekļu, prioritāras ir ģimenes ar bērniem, cilvēki ar invaliditāti, trūcīgie pensionāri. Trūcīgo personu skaits novadā ir trīsreiz lielāks nekā garantētā minimāla ienākuma pabalstu saņēmēju skaits, spriež sociālā darbiniece.

"Tās ģimenes, kurās ir govs, sivēns, dārzs – no bada nenomirs, paēduši būs, bet cita lieta ir ģimenes, kuras tiktāl depresijā iegājušas, ka nevar, neprot, negrib... Es negribu nosodīt – mūsu pienākums ir palīdzēt šīm ģimenēm izrauties no tā, tomēr mēs esam dažādi – vienam ir stipra nervu sistēma, izdzīvos visos apstākļos, citam – traģēdija," sarunā savas pārdomas atklāj Jevģēnija. Viņa saka: pierast var pie labas dzīves, pie nabadzības nevar pierast. Tu tā dzīvo, bet visa tava dzīve ir depresija, bezgalīgs stress. Izdzīvot var, bet tā nav dzīve, tā ir eksistence. Ja arī no nabadzības izdodas izrauties, tad cilvēks vienalga jūt tās sekas. Ja tev gadiem bijis jāēd no kauliņiem un saujas rīsu vārīta zupa, pēc tam, naudai esot, tu uz ēdienu mierīgi skatīties nevari.

Darbs nebūs acu priekšā

Tomēr situācija būtiski atšķiras dažādos novadā apvienotajos pagastos. Absolūtajos skaitļos vislielākais bezdarbnieku skaits ir Silmalas pagastā, kas savulaik izveidojies, apvienojoties trim teritorijām, pēc tam – Maltas pagastā, taču šie pagasti ir arī lielākie iedzīvotāju skaita ziņā.

"Dzimstības rādītāji ir bēdīgi, nav jauno cilvēku, kuriem varētu dzimt bērni. Daudzi ir pārcēlušies uz pilsētām, bet tā ir bijis visos laikos," stāsta M. Švarcs. "Viss atkarīgs no tā, vai pagasta teritorijā ir uzņēmumi, spēcīgas saimniecības, vai pašvaldībai ir ko piedāvāt cilvēkiem, vai tā ir laba vide, kur cilvēkam dzīvot. Tāpēc mēs mudinām pagastus īpaši domāt par izaugsmes iespējām." Tiesa, arī Rēzeknes novadu būtiski skārusi skolu optimizācija – slēgtas vai reorganizētas astoņas skolas.

Maldīgi domāt, ka darbs būs acu priekšā, ka tas nebūs jāmeklē – darba vietas veidosies apkārt apdzīvotām vietām. "Tā tas ir visā pasaulē," saka novada vadītājs. Tam kā piemērs ir Vērēmu pagasts netālu no Rēzeknes, kur bezdarbs ir viens no mazākajiem novadā.

Jaunā paaudze cerīga

Neticami, bet pirms krīzes Vērēmu pagastā bezdarba līmenis bija vien 6%, tikpat cik Rīgā, tagad uz pusi vairāk. "Domāju, ka mēs esam labā situācijā, jo tuvu Rēzeknei, daudzi cilvēki brauc tur strādāt, un mūsu novadā ir vairāki lieli uzņēmumi," uzskata pagasta pārvaldes vadītājs Vladimirs Bistrovs. Tiesa, arī šie uzņēmumi, piemēram, lielākais no tiem – saplākšņu ražotne Verems, samazinājuši darbinieku skaitu, tomēr joprojām nodarbina ap 300 cilvēku. Tāpat V. Bistrovs nosauc virkni citu: nerūsējošā tērauda cauruļu rūpnīca, asfaltbetona rūpnīca, celtniecības firma. Ļaudis strādā arī vairākās pagastā esošās izglītības iestādēs.

Svarīgākais ir laba satiksme ar apdzīvotām vietām. Ja tādas nav – ir ļoti grūti. Daudzi pagasta iedzīvotāji iepriekš strādāja uzņēmumā Rebir – pārdzīvojis Krievijas krīzi, tagad tas ir slēgts. Tagad no 1800 iedzīvotājiem 218 ir bezdarbnieki, daļa saņem bezdarbnieka pabalstu, citi – sociālos pabalstus. 36 cilvēki no kopējā trūcīgo skaita ir cilvēki, kuri strādā. "Jā, tā tagad arī ir, ienākumi samazinājušies tiktāl, ka pat ar darbu nevar izrauties no trūkuma," spriež V. Bistrovs.

Jaunā paaudze – cepuri nost, bet, protams, ir ģimenes, cilvēki, kuri jau ilgstoši ir bez darba, jā, arī degradējušies, taču tas viss sācies ne jau tagad, bet pirms desmitiem gadu. "Visgrūtākais cilvēkiem bija pāriet no padomju laika darba attiecībām uz mūsdienu – ja neatnāci uz darbu, tev gāja pakaļ, uzpasēja, tagad – nenāc, nevajag, atradīsim citu," uzskata V. Bistrovs. Padomājiet, ja iepriekš 6% nevarēja ilgstoši atrast darbu, bet pārējie varēja, tas nozīmē, ka situācija Latgalē ne visur ir bezcerīga.

Noraus vītni

"Te viena dzīve – tur cita, bet mēs – pašvaldības – esam kā blīve pa vidu, starp cilvēkiem un valdību," spriež V. Bistrovs. "Ja vēl valdība ķersies klāt cilvēkam, es nezinu, nu var skrūvi vilkt, bet noraus vītni... Laukos vēl ir zeme, pie kā turēties..."

Lai izietu no krīzes, vispirms ir vajadzīga investoriem labvēlīga vide un nekādu spēlīšu ar nodokļiem.

Tam piekrīt arī M. Švarcs: "Jārada apstākļi, lai investori nāktu dziļāk Latvijā, tam jābūt mērķtiecīgam atbalstam. Tāpat valstij jāatbalsta uzņēmumi, kuri nonākuši īslaicīgās grūtībās, lai tie nelikvidētos. Eiropas finansējumam jābūt pieejamam vienkāršāk, jāsamazina birokrātija." Un ceļi – tie ir katastrofāli. Latgaliešus tracina: tik daudz runā par vienu veloceliņu Rīgā – jā, tas ir būtiski, bet kādi ir ceļi visā Latvijā?